Mūziķis Gacho bijis tiesneša Laukrozes slepkavības aculiecinieks
17. oktobrī apritēs 20 gadi kopš tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavības. Ieroču pavēršanu pret vienu no tieslietu sistēmas darbiniekiem tolaik sauca par uzbrukumu visai valstij, vēsta TV3 raidījums "Nekā personīga".
Gan tiesībsargi, gan politiķi reaģēja asi. ”Jāpiesaka sarkanbaltsarkanais terors pret noziedzniekiem”, Iekšlietu ministrijai jādara viss, nežēlojot ne laiku, ne cilvēkresursus, ne naudu.
Un tomēr, kaut arī šai lietai nav noilguma un izmeklēšana formāli turpinās, iespēja, ka tiesas priekšā stāsies slepkavības īstenotāji vai pasūtītāji, ir maz ticama, jo Laukrozes slepkavība joprojām nav atklāta.
Tiesnesi Jāni Laukrozi aukstasinīgi nogalināja pie savas mājas īsi pēc darba dienas beigām 2001.gada 15.oktobrī. Slepkava raidīja septiņus šāvienus. Notikuma vietā atrada lodes un čaulītes no diviem dažādiem ieročiem. Viens no tiem - pašizgatavots automāts - bija pamests līdzās nogalinātajam tiesnesim.
Reperis Gatis Irbe, zināms arī kā Gacho, tovakar Lāčplēša ielas vārtu arkā gaidīja draugu. Viņi kopā gribēja iet uz skaņu ierakstu studiju, kas atradās iekšpagalmā. Draugs kavējās, un Gacho kļuva par Laukrozes slepkavības aculiecinieku.
Gacho: ”Es nesapratu sākumā, kas tas ir. Tad es pagriezos un ieraudzīju, ka te guļ vīrietis. Stāv vēl viens vīrietis. Tiek nomests kaut kāds maisiņš. Un, kā es sapratu vēlāk, tajā maisiņā bija tas ierocis - automāts, ar kuru viņu nošāva. Es aizgāju pēc tam. Nesapratu, jo tas vīrietis nometa to maisiņu, un izvilka pistoli no mazās kabatiņas un iešāva viņam galvā. Un tad viņš nāca šurp, viņš tā uz mani paskatījās, es vēl atceros, viņš tā lika to pistoli iekšā, uz mani paskatījās vienu, divas sekundes, un tad viņš aizskrēja uz turieni. Un paskatījās acīs, tad aizskrēja. Un tikai tad, kad viņš jau bija ielas pusē, sāku saprast, kas notiek. Un es sāku skriet pakaļ, un tad es pateicu - ”nē, nē”. Es apstājos ielas vidū.”
Nekā personīga: ”Cik jums tolaik bija gadu?”
Gacho: ”Es nezinu, man liekas, kādi 17, 18. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka mani kāds sargā. Ka ir kāds augstākstāvošs. Un tas, ka es ieskatījos tā cilvēka acīs, tas brīdis man visvairāk palika atmiņā. Tikpat labi, kāda viņam starpība, viens vai otrs. Bet, redz, kaut kas mani pasargāja. Pēc tās dienas es kaut kā vēl cītīgāk un nopietnāk uz to skatos.”
Policijas vadība no Iekšlietu ministrijas saņēma pilnvaras izmantot visas iespējamās metodes, lai noziedznieki justu izpildvaras spēku. Par vērtīgas informācijas sniegšanu izsludināja atlīdzību 10 000 latu. Policijā izveidoja īpašu grupu ar labākajiem izmeklētājiem. Tās vadību uzticēja Valdim Pumpuram. Tā laika Kriminālpolicijas priekšniekam studiju gados universitātē Laukroze bija darba vadītājs.
”Laukrozes slepkavība bija Latvijas policijas un tiesību nozares ”dvīņu torņi”. Tas bija terorakts tādā pašā līmenī, emocionāli noteikti. Jo tiesnesis Laukroze bija sistēmas sastāvdaļa. Ar lielo burtu. Viņš bija cienījams, viņš bija patīkams cilvēks. Zināms augstas raudzes tiesnesis. Tas bija mūsu cilvēks. Sistēmas cilvēks, sastāvdaļa.”
Tiesnesim bija sekots un šauts no muguras. Neviens nešaubījās, ka notikusi pasūtījuma slepkavība. Videonovērošanas kameras pie ēkām tolaik bija retums. Tomēr pat tad izmeklētājiem pagāja nedēļas, kamēr izanalizēja visu VHS kasetēs ierakstīto materiālu nozieguma vietas rajonā.
Sevišķi izaicinoša kļuva tiesneša mobilā telefona datu apstrāde. Latvijas policijai bija ierobežotas spējas izanalizēt sakaru operatoru sniegto informāciju, un palīdzība tika lūgta citu valstu dienestiem, tostarp ASV Federālās izmeklēšanas birojam (FBI).
Valdis Pumpurs: ”Izmeklēšanas materiālos ir tas redzams. Principā, mums ir vairāk par 10 minūtēm gājiena attālums. Bija zināms, kur iespējamais slepkava varēja doties.”
Nekā personīga: ”Un ko tas dod lietai?”
Valdis Pumpurs: ”Papildu pierādījumus. Šajā maršrutā, slepkavas kustības maršrutā, tika atrasti un fiksēti kārtējie pierādījumi, kas atkal noderēs, kad tiesa skatīs šī izdarītāja vainu.”
Nekā personīga: ”Un tieši suns šīs pēdas sadzina?”
Valdis Pumpurs: ”Suns var identificēt to, ko cilvēks vai mašīna pagaidām nespēj.”
Pēc aculiecinieku stāstītā tika sastādīts slepkavas fotorobots, ko publicēja visās avīzēs, ziņu pārraidēs televīzijā. Aizdomās par tiesneša nogalināšanu meklēja 30 līdz 35 gadus vecu vīrieti.
Nekā personīga: ”Jūs viņu redzējāt tik tuvu, ieskatoties sejā, ka jūs varējāt viņu pēc tam noraksturot, visu vecumu, izskatu?”
Gacho: ”Nē, es viņu nevarēju vispār! Viņš stāvēja vismaz metru no manis. Tas bija metrs, kad mēs viens uz otru paskatījāmies. Bet tad, kad man bija jāsastāda tie fotoroboti, es neko nevarēju. Jo, man liekas, tāda veida cilvēki, viņi ir tik tipiski, laikam viens otram (līdzīgi), jo man ar to fotorobotu pilnībā nesanāca. Jo es atceros tur bija viena meitene, kas laikam kaut kur gāja, kas varbūt neredzēja visu to notikumu, bet viņa tur gāja, un viņai tas fotorobots bija pilnībā cits. Viņai bija ar brillēm, man, man liekas, bija bez brillēm. Es laikam vispār kaut ko šāvu greizi. Jo daudzas reizes man prasīja, lai es to fotorobotu uztaisu, jo mums, ja nemaldos, pat par to maksāja, par katru reizi, kad mēs tur braucām 50 latus. Un tad es teicu: ”Nu, labi, es pamēģināšu vēlreiz!”. Un tad es braucu.”
Šādus noziegumus atklāt ir grūti, ja vien tas netiek darīts uz karstām pēdām. Svarīgi, lai darbs nevienu brīdi netiek pārtraukts, un visas tiesībsargājošās iestādes darbotos saskaņoti. Tiesību nozarē tāda saliedētība kā Laukrozes slepkavības izmeklēšanā esot bijis unikāls gadījums.
Palīdzību lūdza visiem, arī kaimiņvalstīm.
Godprātīgs tiesnesis, prasīgs pasniedzējs. Tā tiesnesi ar 25 gadus stāžu raksturoja kolēģi. Laukrozes galvenais darbs Rīgas apgabaltiesā bija krimināllietu izskatīšanas organizēšana, lietu sadale tiesnešiem.
”Viņš bija ļoti pieredzējis. Viņš bija ļoti zinošs. Man kā jaunam tiesnesim bija nepieciešams padoms varbūt kādā lietu skatīšanā, kādā procesā, viņš nekad to neliedza nevienam no kolēģiem.Tiesas kritizēja tolaik, protams. Par gausumu, jo lietu bija daudz. Un iespējas skatīt, bija tādas, kādas viņas bija.”
Jau tolaik galveno uzbrukuma versiju saistīja ar Laukrozes profesionālo darbību, par to nešaubījās neviens no kolēģiem.Tolaik lietu sadale nenotika elektroniski kā mūsdienās. Kaut, protams, pastāvēja rindas kārtība, tieši Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētāja Jāņa Laukrozes izvēle bija izšķiroša, kurš tiesnesis skatīs kuru lietu.
Slepkavības mēnesī uz apsūdzētā sola tiesā par krāpšanu bija jānonāk Armandam Stendzeniekam. Stendzenieks uzkurināja dažādas versijas, tai skaitā pieņēmumus, ka Rīgas apgabaltiesā tiek mākslīgi veidotas rindas uz tiesu, un tā pilda pasūtījumus. To papildināja arī tā laika tieslietu ministrei nosūtītās ziņas par tiesu varas korumpētību. Informāciju pārbaudīja, taču ziņas neapstiprinājās.
Netika izslēgts, ka tiesnesis noslepkavots, lai ietekmētu viņa dēlu Andri, kurš tolaik strādāja slepenajā dienestā Satversmes aizsardzības birojā. Taču šo versiju drīz atmeta.
Aizdomās par Laukrozes slepkavību aizturēja un vēlāk pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoja vairākas personas, tajā skaitā Dmitriju Maškovu, kuru uzskatīja arī par iespējamo Vecrīgas sinagogas spridzinātāju. Pie izmeklētājiem vērsās arī par citiem noziegumiem cietumā nonākušas personas, bija pat versija, ka kāds apsūdzētais devis kukuli, kurš bijis jāaiznes tiesnesim, taču advokāts naudu paturējis, un klients, to nezinot, vēlējies atriebties par neizpildīto pakalpojumu.
Laukroze pats skatīja smagas un sarežģītas lietas. Un neapmierinātie ar sodiem varēja būt kā narkotiku tirgoņi, tā laupītāji, krāpnieki un citi apsūdzētie. Tomēr bijušais Kriminālpolicijas šefs Pumpurs izceļ tikai vienu lietu. Piecus mēnešus pirms slepkavības, tiesa Jāņa Laukrozes vadībā piesprieda bargus sodus trim Krievijas nacionālboļševikiem, kuri ieņēma Pētera baznīcas torni un tika apsūdzēti terorismā. Notiesātie pēc sprieduma pasludināšanas draudēja atgriezties un atriebties.
LNT ziņas, 2001.gads:
“Tas, kas tagad ir noticis, tā ir nelietība! Bet par nelietību ir jāatbild. (..) Daudzi nomirs.”
Kaut arī bija zināma Krievijā aktīvo radikāļu saikne ar organizēto noziedzību, un slepkavībai izmantotais ierocis visdrīzāk tika izgatavots tur, Krievija ar Latvijas tiesībsargiem nevēlējās sadarboties un ziņas, kas palīdzētu Laukrozes slepkavību atklāt, nesniedza.
”Teiksim tā, skarbi varbūt, bet slepkava ir meklējams tur. Vismaz ziņas par viņu ir meklējamas austrumos no mums.”
Tiesneša Laukrozes slepkavībai nav noilguma. Izmeklēšana skaitās aktīva. Protams, ir gadījumi, kad jau putekļiem klātas krimināllietas izdodas atklāt nejaušības, vai kāda negaidīti informēta cilvēka liecību dēļ. Uz to joprojām cer kā Laukrozes kolēģi, tā bijušie policisti.
”Tolaik tas visiem bija milzīgs trieciens. To nemaz tā uzreiz nevar aptvert, ka kaut kas tāds var arī notikt. Es domāju, ka uz katru no kolēģiem, tajā skaitā arī mani, kaut kā šis notikums iespaidu atstāja emocionālā, psiholoģiskā ziņā, bet ikdienas darbs bija jādara, un visi turpināja to darīt. Slepkavības neatklāšanas fakts 20 gadu garumā, protams, tas ir skumjš. Bet tāda ir reālā dzīve.”
”Es, protams, neesmu zaudējis cerības, ka noziegums tiks atklāts. Teorētiski tas ir iespējams. Bet, protams, ar katru gadu vai ar katru dienu jau tās iespējas samazinās.”