Luterāņu mācītāju dumpis var izčākstēt

Kaut arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) sinode 3. un 4. decembrī izskatīs arhibīskapa Jāņa Vanaga lūgumu par uzticības balsojumu viņam, konflikts šoreiz nav saistīts tik daudz ar ticības jautājumiem, cik ar piezemētākām vēlmēm.

Vai sinode būs gatava un spējīga mainīt līdzšinējo baznīcas pārvaldes modeli, ja mācītāji gūs pārliecību par saimniecisko problēmu atrisināšanu? Šis jautājums acīmredzot jāuzdod visiem Latvijas luterāņiem, ne tikai Dieva kalpiem, tomēr nav skaidrs, vai par to tiks runāts.

Nauda un garīgās vērtības

"Pašreizējais konflikts saistīts gan ar baznīcas finansiālo situāciju, gan ar dažādu izpratni par baznīcas pārvaldi. Droši vien, ja nebūtu finanšu grūtības, tad protesti nebūtu tik plaši un aktīvi – vairākums cilvēku ir konformisti, un tas attiecas arī uz garīdzniecību," saka reliģiju pētnieks Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns. Uz to, ka luterāņu mācītājus šobrīd vairāk interesē viņu atalgojums, nevis garīgās dzīves jautājumi, norāda pats arhibīskaps un arī no LELB izslēgtais mācītājs Juris Cālītis. Taču viņš vienlaikus uzskata, ka protestantismam, tajā skaitā luterānismam, tik raksturīgās diskusijas Latvijā izzudušas baznīcas vadības stila – smagnējās hierarhijas un draudžu un mācītāju iniciatīvas slāpēšanas – dēļ. J. Cālīša vērtējumā garīgā dzīve nozīmē draudzes locekļu un mācītāju iesaistīšanos konfesijas veidošanā.

Vēlme pēc diskusijas

Iespējams, arhibīskapa atturīgās komunikācijas dēļ LELB Rīgas iecirkņa mācītāji vasarā izplatīja publisku paziņojumu, kurā runāja par uzticības krīzi baznīcā. Arī tagad daļa mācītāju uzskata, ka ir nepieciešamas pārmaiņas gan baznīcas saimnieciskajā darbībā, gan savstarpējā komunikācijā. Ir mācītāji, kas kļuvuši par bezdarbniekiem, ir draudzes, kuras finansiālu apsvērumu dēļ spriež par pašlikvidēšanos, jo samazinās draudzes locekļu skaits. Tomēr jāvaicā arī, kāpēc draudze bankrotē, – vai tiešām tikai tāpēc, ka tās darbā neiesaistās ticīgie, kuri (ne)maksā baznīcas nodevu? J. Vanags ticis asi kritizēts arī par ierosinājumu tuvināties katoļu baznīcai. Tas, ka mācītāji sarīkoja dumpi, nav nostāšanās opozīcijā pret arhibīskapu, bet gan diskusija, pārrunas, dialogs, vērtē J. Cālītis. Diemžēl arhibīskapa Jāņa Vanaga viedokli Neatkarīgajai nav izdevies uzzināt jau vairākus mēnešus.

Atstāt vai izbalsot

Luterāņu baznīcas satversme neparedz bīskapu pārvēlēšanas vai pilnvaru pagarināšanu, taču šādu vēlmi jau iepriekš izteikuši vairāki luterāņu mācītāji. V. Tēraudkalns atgādina, ka Latvijā astoņdesmito gadu beigās bija konflikts starp arhibīskapu Ēriku Mesteru un kustību Atdzimšana un atjaunošanās, saķeršanās beidzās ar to, ka 1989. gadā sinode ievēlēja jaunu baznīcas vadītāju Kārli Gailīti.

Par to, vai J. Vanagam būs jāzaudē arhibīskapa amats, domas dalās. J. Cālītis ir pārliecināts, ka arhibīskaps paliks amatā, jo "mums patīk kungi un mēs kungus no troņiem negāžam". Viņš arī pieļauj, ka šajā situācijā diez vai kāds vēlētos atrasties J. Vanaga vietā. Līdzīgi runā Daugavpils bīskaps Einārs Alpe, kas aģentūrai LETA izteicies, ka diezin vai kāds personīgi kāro arhibīskapa krēslu, taču cilvēki vēlas pārmaiņas. J. Cālītis arī aizrāda, ka provincē valda cits noskaņojums nekā galvaspilsētā. To apstiprina Liepājas diecēzes bīskapa Pāvila Brūvera sacītais – LELB nevajadzētu mainīt arhibīskapu, un viņa diecēzē tikai dažus neapmierina līdzšinējā kārtība.

Varbūt bez bīskapa?

V. Tēraudkalns aicina atcerēties, ka pirmos gadsimtus pēc reformācijas luterāņi tagadējās Latvijas teritorijā iztika bez bīskapa amata. "Vēlāk Krievijas impērijā tas parādījās, bet vairāk kā goda amats. Dibinoties LELB, šejienes luterāņi izšķīrās par sinodāli episkopālu sistēmu. Sākotnēji satversme bija demokrātiska un paredzēja lielu vietējo draudžu lomu (arī mācītāju izvēlē), bet pēc Ulmaņa apvērsuma satversme tika pieskaņota autoritārisma laika tendencēm," stāsta profesors.

Viņš norāda, ka Latvijas luterāņiem vajadzētu izlemt, vai viņi vēlas atgriezties pie 20. gadu satversmes vai saglabāt monarhistisko episkopātu, kas, tāpat kā katoļu un pareizticīgo baznīcās, paredz plašas bīskapa pilnvaras, bet ne bīskapa pārvēlēšanu. "Jājautā, vai monarhistiskais episkopāts ir atbilstošs mūsdienām," saka V. Tēraudkalns. "Atsauces uz Bībeli šajā gadījumā nepalīdzēs atrisināt konfliktu, jo Bībele nepiedāvā vienu baznīcas pārvaldes modeli."

***

VIEDOKLIS

Valdis Tēraudkalns, LU Teoloģijas fakultātes profesors:

– Pašreiz Latvijas luteriskajā baznīcā radusies spriedze nav nekas jauns nedz Latvijas luterānisma vēsturē, nedz baznīcas vēsturē kopumā. It īpaši tas sakāms par mūsdienām, kad baznīcas raksturo divi vienlaikus notiekoši, bet pretēji procesi – vienotības meklējumi un tālāka fragmentācija. Tas saistīts ar to, ka vismaz Rietumos ir mazinājušās reliģisko organizāciju iespējas ar valsts palīdzību mākslīgi nodrošināt savu struktūru vienotību. Baznīcām, tāpat kā sabiedrībai kopumā, ir raksturīga dažādu interešu grupu veidošanās. Tas attiecas ne tikai uz protestantismu, bet arī uz katolicismu un pareizticību.