Pār tiltu, kas zaudējis nestspēju un nav drošs, braukt nedrīkstētu, bet uzņēmēji, tostarp kokrūpnieki ar smagām kravām, tomēr brauc, jo neesot citas izejas. Šāda situācija jau gadiem ir Madonas novadā pār Vesetas tiltu, ziņo Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”. Šķetinot šo gadījumu, jāsecina, ka tiltu uzturēšanas, uzraudzības un kontroles sistēma nav tāda, kas nodrošina šādu situāciju savlaicīgu novēršanu un ļauj uz riskiem pievērt acis. Turklāt Valsts kontrole savā revīzijā secinājusi, ka ļoti lielā daļā neviens arī nemaz nezina, vai tilti ir droši.
Par minētā Vesetas tilta stāvokli zināms jau vismaz no 2014.gada, kad tam veica inspekciju. Tomēr inspekcijas secinājumi tā arī palika tikai uz papīra. Piemēram, tilta nestspēja saskaņā ar atzinumu nav lielāka par 10 tonnām, taču pie tilta attiecīgas ierobežojošas zīmes nav, un to turpina izmantot krietni smagāki transportlīdzekļi.
Tilts ir būtisks vietējai kokzāģētavai un citiem uzņēmumiem, gan arī, piemēram, Kalsnavas arborētumam, kuru gadā apmeklējot 30 tūkstoši cilvēku. Vienubrīd svaru ierobežojošā zīme pie tilta pat uzlikta, taču drīz vien uzņēmēju interesēs noņemta.
"Kādi varianti?!” - komentējot situāciju, jautā uzņēmējs, SIA “Sakvar” īpašnieks Varis Svoks. Viņš neslēpj, ka no sākuma zīme uzlikta, bet tad uzņēmēju interesēs noņemta: “Stāvēja, uzlikām 10 tonnas, lai citi nebraukā te. Bet arī tie šoferi, kas arī pie manis brauca krauties, viņi saka - nē, mēs nebrauksim. Vienalga, ka pie tevis, es nebraukšu. Un, ja tā zīme stāv, tad viss apstājas. Noņēma to zīmi nost.”
Vietējās kokzāģētavas īpašnieks, kura uzņēmums apgroza pusmiljonu eiro gadā un iepriekšējos gados - arī vairāk, norāda, ka citu iespēju nav. Alternatīva būtu 30-40 kilometru līkums caur meža ceļu, taču arī tas rudeņos un pavasaros smagajam transportam ir neizbraucams. Viņš stāsta: “Visi baļķvedēji, lielās mašīnas, šķeldu ved, gatavo materiālu no Rīgas ved, [ved] uz ārzemēm. Tai pašā laikā es arī nodrošinu Jaunkalsnavas katlumāju ar šķeldu. Protams, katlu māja bez šķeldas nepaliks, pirks kaut kur citur. Piegādes būs garākas. Bet par to jau maksās cilvēki. Tā ir vienīgā artērija, pa kurieni notiek kaut kāda kustība .”
Atļaut smago auto kustību pār tiltu ir pašvaldības lēmums, jo nespējot tikt pie naudas tilta pārbūvei, pretī ir uzņēmēju prasības, kuri ar pašvaldības infrastruktūru rēķinās. “Ja kaut kas notiks, nu iebruks, acīmredzot pašvaldība nesīs atbildību. Ja pašvaldība uzliks zīmi, un es nevarēšu strādāt, apturēs manu darbību, nu tad acīmredzot es sūdzēšu pašvaldību tiesā un lai man kompensē. Apburtais loks,” secina V.Svoks.
Jauna tilta būvniecības projekts sagatavots 2017.gadā un tam vajadzētu 500 tūkstošus eiro. Taču pašvaldībā to atrast nevar, jo tā ir līdzvērtīga summai, kas vietējiem ceļiem paredzēta astoņos gados. Sākotnēji cerēts uz Eiropas finansējumu ceļu izbūvei līdz uzņēmējiem, taču fondi tiltiem šajā programmā nebija pieejami. Arī pie valsts aizdevuma pašvaldība netika.
“Mums paralēli ir vēl viens tilts ļoti svarīgs pār Aronas upi, Aronas pagastā, arī projekts gatavs - startējām ar šo tiltu uz Covid kredītu. Saņēmām atbildi, ka tilts maksā vairāk kā miljons uz kilometru - tur bija ierobežojums, ka ne vairāk kā miljons uz kilometru. Vēlreiz rakstot, ka tilts nav ceļš, atbilde bija, ka noteikumi vieni - tiltam paņemt kredītu nevarēs,” skaidro Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs (LRA). Līdz ar to secināts, ka Vesetas tiltam šis kredīts nav iespēja. Tādējādi, kamēr nauda nav atrasta, uz riskiem pašvaldība piever acis, pamatojot, ka inspekcijai ir rekomendējošs raksturs.
Tikmēr Valsts kontrole ceļ trauksmi, ka šī ir vispārēja problēma. Pēdējā tās revīzijā secināts, ka tiltu uzturēšana nav bijusi prioritāte ne pašvaldībām, ne valstij. Turklāt Vesetas tilta gadījumā par problēmām vismaz zina, bet citviet šādas pārbaudes nemaz neveic un tiltu lietotāji nevar būt pārliecināti par to drošumu.
“Tā kā liela daļa tiltu Latvijā ir būvēta vienā padomju laika periodā, tad jāsaprot, ka arī vienā laikā beigsies to kalpošanas laiks. Kas nozīmē, ja mēs savlaicīgi neplānosim investīcijas, tad varam attapties, ka ļoti īsā laikā mums ir jāatrod ļoti lieli naudas līdzekļi, lai atjaunotu tiltus. Un nedod dievs, ja mums tajā brīdī vienlaicīgi būs jāslēdz ļoti daudz tiltu vai jāierobežo pārvietošanās pa šiem tiltiem. Un varam tikai iztēloties kāda veida satiksmes un cita veida neērtības tas radīs iedzīvotājiem un komersantiem,” norāda Valsts kontroles padomes loceklis Edgars Korčagins.
Problēmu patieso apjomu ļauj noprast Smiltenes novada secinājumi. Tur jau Valsts kontroles revīzijas laikā veiktas gandrīz 30 tiltu inspekcijas - 16 tiltiem bez tūlītējiem remontdarbi neiztikt, un vēl četriem jau ir mazāka nestspēja, nekā domāts. Tagad pašvaldībai jāizstrādā kritēriji, lai saprastu, ar ko sākt, jo skaidrs, ka visu uzreiz atļauties nevarēs. “Lai nebūtu šī plēšanās un arī teiksim pagastu pārvaldniekiem būtu skaidrs, kāpēc tad viņu tilts šogad netiek, teiksim tā remontēts, un ka pēc kāds cits tiek remontēts šogad tieši,” skaidro Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Edgars Avotiņš (NA).
Būvniecības valsts kontroles birojs, kas seko līdzi ēku stāvoklim, par tiltiem neatbild. Tiltus, tostarp pašvaldībām piederošos katru gadu it kā novērtē valsts uzņēmums “Latvijas Valsts ceļi”. Satiksmes ministrija šim mērķi ik gadus novirza ap 60 tūkstošiem eiro. Taču uzņēmumā neslēpj, ka šis novērtējums drīzāk ir formāls, jo tā ir tikai vizuāla apskate. “Līdz ar to, ja mēs runājam par tādu pilnvērtīgo informāciju, tad visticamāk tādas tiešām nevienam nav. Ja mēs runājam par atbildību - tad katrs īpašnieks nes atbildību par savu īpašumu,” saka “Latvijas Valsts ceļi” pārstāve Anna Kononova.
Tādējādi par pašvaldību tiltu drošumu atbild pašvaldības, kas tos nepārbauda vai neatrod naudu remontam. “Latvijas Valsts ceļiem” gan būtu jāinformē Vides aizsardzības reģionālās attīstības ministrija, ja savos ikgadējos novērojumos secina, ka problēmas risinātas netiek. Tas gan līdz šim nav darīts.
Tomēr, arī saņemot šādu informāciju, par pašvaldībām atbildīgajai ministrijai nemaz nav reālu instrumentu, kā panākt pašvaldības rīcību, ja tām nav naudas. Ministrijā gan sola pilnveidot pašvaldību iespējas aizņemties. Uz lielāku naudu Satiksmes ministrijas pārraudzītajās mērķdotācijās ceļu un tiltu uzturēšanai visdrīzāk var necerēt. Ministrijas valsts sekretāre Ilonda Stepanova norāda: “Līdzekļi ir nepietiekami arī valsts ceļu būvniecībai un uzturēšanai. Un šo ierobežoto līdzekļu ietvaros ir jāmēģina kaut kā sabalansēt šīs lietas.”
Tikmēr Valsts kontrole vērš uzmanību, ka pašvaldībām, iespējams, daudz atbildīgāk jāplāno savi budžeti. “Jāsaka godīgi, revīzijas laikā mēs daudz kur redzējām, ka pašvaldības vai pašvaldību speciālisti jau zina, ka ar tiem tiltiem lāga nav. Un nosacīti tiek bāzta galva smiltīs, izliekoties šo situāciju neredzam. Līdz ar to pirmais mūsu aicinājums ir neizlikties šo situāciju neredzam, atklāti par to runāt ar sabiedrību, un atklāti par to runāt, kad tiek dalīta pašvaldības naudu, un saprast, kas šajā brīdī ir svarīgāks. Jauna strūklaka, jauns baseins vai vēl kāda lieta, vai varbūt atjaunot tiltus,” secina E.Korčagins.
Turpmāk pašvaldībām gan būs likumā noteikts pienākums reizi piecos gados tiltu inspekciju veikt. Taču nozīme tam būs tikai tad, ja šīs inspekcijas arī ņems vērā, par ko līdzšinējā prakse pārliecību nedod. Iespējams, arī būtu jāpārskata ceļu tīkls un varbūt no kāda mazāka tilta arī jāatsākas. Tiesa, pašvaldībās par to domā nelabprāt.