Tiesībsargs: Aizskartās mantas īpašniekam nav jānodrošina dokumentu tulkošana kriminālprocesā

Aizskartās mantas īpašniekam par saviem līdzekļiem nav obligāti jātulko visi lietai nepieciešamie dokumenti, savā atzinumā par iespējamo Satversmes 92.panta pirmajā teikumā garantēto tiesību ierobežojumu kriminālprocesā secinājis tiesībsargs Juris Jansons.

Kā informēja zvērinātu advokātu birojs "Rode un partneri", tiesībsargs bija sācis pārbaudi par biroja iesniegumu, kura pamatā bija prasība pārbaudīt iespējamo Satversmes 92.panta pirmajā teikumā garantēto tiesību ierobežojumu kriminālprocesā, ja personai tiek noteikts pienākums iesniegt dokumentus vai nodrošināt to apliecinātu tulkojumu valsts valodā.

Birojs vairākos kriminālprocesos pārstāv dažādus uzņēmumus, kuri tajos ir atzīti par aizskartajiem mantas īpašniekiem. Lai gan atsevišķi uzņēmumi ir reģistrēti ārvalstīs, kā arī darījumi bieži vien tiek veikti ārpus Latvijas, tomēr procesa virzītāji ir atteikušies pievienot kriminālprocesa materiāliem dokumentus par arestēto līdzekļu izcelsmi, ja tie noformēti svešvalodā un tiem nav pievienots notariāli apliecināts tulkojums valsts valodā.

Minēto prasību procesa virzītāji pamatoja ar Kriminālprocesa likuma 11.panta un Ministru kabineta (MK) noteikumu "Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtības" 48.-51.punkta nosacījumiem.

Kriminālprocesa likuma 11.panta pirmā daļa paredz, ka kriminālprocess notiek valsts valodā. Tomēr nākamās šī panta daļas paredz virkni gadījumu, kad persona kriminālprocesā var lietot citu valodu, kad viņai nodrošināms tulks un procesuālo dokumentu tulkošana. Līdz ar to valsts valodas lietošanas pienākumam kriminālprocesā ir noteikti izņēmumi.

Prokuratūra, atsaucoties uz 11.panta pirmo daļu un 126.panta 3.1daļu, norādīja, ka procesā iesaistītām personām esot pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, kā arī pienākums iesniegt pierādījumus valsts valodā vai arī ar apliecinātu tulkojumu. Procesa virzītāja pienākums nodrošināt procesuālo dokumentu tulkojumu valsts valodā esot attiecināms vienīgi uz procesuālo vai izmeklēšanas darbību gaitā iegūtajiem dokumentiem.

Advokātu birojs uzskatīja, ka pienākums tulkot un apliecināt iesniedzamos dokumentus, saistībā ar Kriminālprocesa likuma 356.pantā noteikto materiālu iesniegšanas 45 dienu termiņu, ir pretrunā krimināllikuma principiem un ierobežo aizskartā mantas īpašnieka tiesības uz taisnīgu tiesu.

Satversmes 92.panta pirmais teikums paredz, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdzvērtīgu iespēju princips, kā arī tiesības tikt uzklausītam.

Jansons savā atzinumā uzsvēra, ka tiesībzinātnieku ieskatā pušu līdzvērtīgu iespēju princips jeb procesuālās līdztiesības princips noteic, ka lietas izskatīšanas procesā procesa dalībnieku tiesībām ir jābūt taisnīgi līdzsvarotām, proti, katram ir jābūt nodrošinātām adekvātām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus, neesot nepamatoti nostādītam nelabvēlīgākā stāvoklī kā citi procesa dalībnieki. Procesuālā līdztiesība ir nodrošināta tad, ja procesa dalībniekiem ir dotas vienlīdzīgas iespējas izmantot procesā paredzētos procesuālos līdzekļus, piemēram, izteikties par pārējo procesa dalībnieku sniegtajiem paskaidrojumiem un argumentiem un iesniegt pierādījumus un izteikties par tiem.

Tiesībsargs norādīja, ka Satversmes tiesa (ST) atzinusi, ka cilvēka cieņa prasa, lai indivīds nebūtu tikai procesa objekts, bet viņam ir jādod iespēja izteikties, pirms tiek pieņemts lēmums, kas skar viņa tiesības, proti, skartajam procesa dalībniekam dodama iespēja izteikt savu viedokli apmērā, kas ir samērīgs ar procesa priekšmetu un draudošās sankcijas smagumu.

Savukārt Augstāka tiesa (AT) ir atzinusi, ka mantas atzīšanas par noziedzīgi iegūtu un konfiskācijas rezultātā var tikt aizskartas Satversmes 105.pantā noteiktās personas pamattiesības. Minētā iemesla dēļ nepieciešams skaidrs un efektīvs mehānisms, kādā persona var pierādīt, ka mantai, kura tiek pakļauta arestam, ir legāla izcelsme. Proti, lai kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieks varētu aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu, pārsūdzēt nolēmumus, viņam ir jābūt tiesībām aktīvi iesaistīties kriminālprocesā, piedaloties tiesas sēdēs, izsakot savu viedokli, iesniedzot pierādījumus.

Jansons norāda, ka ne visas personas pārvalda valsts valodu, turklāt materiāli vai dokumenti var būt noformēti citās valstīs un valodās. Savukārt iespēja uzaicināt tulku vai iesniegt notariāli apliecinātu dokumentu vai materiālu tulkojumu ir cieši saistīta ar privātpersonai pieejamiem laika un finanšu resursiem.

Attiecīgi - ja aizskartais mantas īpašnieks nepārvalda valsts valodu vai tā rīcībā nav nepieciešamie līdzekļi, bet viņam ir pienākums iesniegt ziņas vai pierādījumus vienīgi valsts valodā, vai ar notariāli apstiprinātu tulkojumu, tas var pēc būtības liegt šai personai iespēju izteikties par lietā būtiskiem apstākļiem, lai aizsargātu savas intereses.

Tādējādi šāda prasība acīmredzami neveicina procesā iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanu un pēc būtības nenodrošina privātpersonas uzklausīšanu. Ņemot vērā minēto, secināms, ka prasība aizskartās mantas īpašniekam iesniegt ziņas vai dokumentus, kuri apliecina mantas izcelsmes likumību, vienīgi valsts valodā vai ar notariāli apliecinātu tulkojumu, ierobežo Satversmes 92.panta pirmajā teikumā garantētās tiesības.

Jansons arī norāda, ka Kriminālprocesa likuma 126.panta 31.daļā noteikts, ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Savukārt prasības par ziņu sniegšanas valodu nav noteiktas.

Viņš uzsvēra, ka Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 3.punktam procesuālie izdevumi ir samaksa ekspertiem, revidentiem, tulkiem un speciālistiem par darbu, izņemot gadījumus, kad viņi piedalās procesā, izpildot savus dienesta pienākumus. AT ir atzinusi, ka procesuālie izdevumi sākotnēji tiek segti no valsts līdzekļiem, bet, tiesai pieņemot nolēmumu, piedzenami no notiesātās personas valsts labā. Tādējādi prasība aizskartajam mantas īpašniekam veikt iesniedzamo dokumentu tulkošanu var tikt vērtēta kā pienākums segt procesuālos izdevumus valsts vietā.

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Gunārs Kūtris norāda, ka Kriminālprocesa likums neparedz, ka kriminālprocesā pierādījumi būtu jāiegūst kādai citai personai, kas nav procesuālā amatpersona. Likums nevar izvirzīt obligātas prasības personas iesniegtajiem citu institūciju sagatavotajiem dokumentiem, jo persona nevar pieprasīt, piemēram, no kredītiestādes, lai tās izziņā būtu norādīti konkrēti rekvizīti. Līdz ar to Kūtris secina, ka personas rīcībā esošie dokumenti kļūst par pierādījumiem kriminālprocesā un tos var izmantot pierādīšanā tikai pēc to iesniegšanas procesa virzītājam.

Kūtra ieskatā prokurors vai tiesa neuzdrošinātos neievērot principus un, piemēram, aizskartajam mantas īpašniekam pieprasītu savas tiesības - iesniegt pieteikumu vai sūdzību, uzstāties tiesā - īstenot valsts valodā vai pieprasītu apmaksāt tulka pakalpojumus.

"Kriminālprocesa likums neparedz valsts amatpersonas tiesības prasīt personai iesniegt pierādījumus tikai valsts valodā vai ar apstiprinātu tulkojumu. Tas būtu pretrunā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu un kriminālprocesa pamatprincipiem," uzsvēra Kūtris.

Vienlaikus Kūtris norāda, ka likums nosaka, ka samaksa par tulka darbu netiek piedzīta. To vienmēr sedz no valsts līdzekļiem. "Ja šos procesuālos izdevumus piedzītu no notiesātā, to varētu uztvert kā maksu par valodas nezināšanu".

Arī Biznesa augstskolas "Turība" Tiesību zinātņu katedras vadītājs Ingrīda Veikša norāda, ka šādu dokumentu tulkošana ir jāveic procesa virzītājam, jo personai, kurai uzlikts pienākums iesniegt dokumentu tulkojumu, tas viennozīmīgi būs saistīts ar finansiāliem izdevumiem, kas var radīt šai personai papildus grūtības, vai pat neiespējami izpildīt šādu procesa virzītāja prasību.

Rīgas Stradiņu Universitātes Juridiskās fakultātes studiju programmas vadītājs Aldis Lieljuksis norāda, ka, lai dokuments kļūtu par pierādījumu, tam ir jābūt likumā noteiktā kartībā iegūtam un procesuālā formā nostiprinātam.

Lieljukša ieskatā jautājums par pienākumu iesniegt dokumentus valsts valodā praksē radies Kriminālprocesa likuma normatīvā regulējuma nepareizas piemērošanas dēļ. Valsts uzliktais pienākums ir personai nevis tikai norādīt uz līdzekļu izcelsmes tiesiskumu pierādošiem faktiem, bet pierādīt valstij līdzekļu izcelsmes legalitāti. Līdz ar to persona pierāda mantas tiesisko izcelsmi ar līdzekļiem, kas ir tās rīcībā, un tie var būt ne tikai dažādi dokumenti, bet arī, piemēram, latviešu valodā nerunājoša persona, kas izsniegusi aizdevumu vai dāvinājumu, par ko gatava liecināt.

Pēc būtības persona, aizskartais mantas īpašnieks, aizstāv savu īpašumu pret valsti, kas vēlas to konfiscēt savā labā. Valsts rīcībā ir nesalīdzināmi lielāki resursi un iespējas nodrošināt ne tikai mutisku, bet arī svešvalodā iesniegtā dokumenta tulkojumu valsts valodā. Arī KPL 8.pantā ietvertais vienlīdzības princips aizliedz atšķirīgu attieksmi valodas dēļ, norāda Lieljuksis.

Viņa ieskatā, šāda izpratne neliedz personai pašai iesniegt dokumenta oriģinālu un tulkojumu valsts valodā, kam jābūt attiecīgi noformētam. Savukārt procesuālo izdevumu un piedziņas jautājumus risina Kriminālprocesa likuma 29.nodaļā ietvertās normas.

Tādejādi tiesībzinātnieku ieskatā personas rīcībā esošie dokumenti nav uzskatāmi par pierādījumiem Kriminālprocesa likuma 127.panta pirmās daļas izpratnē, kamēr tie nav iesniegti procesa virzītājam. Vienlaikus Kriminālprocesa likuma neparedz aizskartajam mantas īpašniekam pienākumu iesniegt procesa virzītājam dokumentus vienīgi valsts valodā vai ar apstiprinātu tulkojumu. Savukārt par ar tulkošanu saistītajiem izdevumiem būtu jālemj tiesai, taisot spriedumu. Līdz ar to secināms, ka arī tiesībzinātnieki uzskata, ka prasība aizskartajam mantas īpašniekam iesniegt ziņas vai dokumentus, kuri apliecina mantas izcelsmes likumību, vienīgi valsts valodā vai ar notariāli apliecinātu tulkojumu nav noteikta ar likumu.

Tiesībsargs norāda, ka līdz ar to secināms, ka pienākums aizskartajam mantas īpašniekam tulkot procesa virzītājam iesniedzamos materiālus nepamatoti ierobežo šīs personas Satversmes 92.panta pirmajā teikumā garantētās tiesības.

Jansons aicinās Valsts policiju un Ģenerālprokuratūru mainīt praksi un novērst gadījumus, kad kriminālprocesā aizskartajiem mantas īpašniekiem tiek nepamatoti ierobežotas Satversmes 92.panta pirmajā teikumā garantētās tiesības.