Aivars Slucis. Cīnītājs vai upuris?
"I hope dr. Slucis will lose his job,"* Mayo klīnikas interneta mājaslapā raksta kāda paciente ar niku Natasha. Diskusiju forumā ir vairāk nekā 300 komentāru, kurus lielākoties rakstījuši cilvēki ar krieviskiem nikiem.
Aptuveni 90% no komentāriem ir nosodoši vai naidīgi, vien dažos mēģināts analizēt, kāpēc Aivars Slucis kādā elektroniskā pasta vēstulē pagājušā gada oktobrī rakstījis: "Kā ārsts es nevarētu ārstēt krievus vienlīdzīgi latviešiem." Šis teikums vēstulē, kas pērn bija adresēta gan tagadējam ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim, gan pārējiem Pilsoniskās savienības (PS) biedriem, šogad gandrīz izsauca valdības krišanu.
Kas ir doktors Aivars Slucis, kas spējis satricināt nesadragājami monolīto Vienotību un līdz ar to arī megastabilo valdību?
Lai nesmērē tīrīgos
1944. gadā, kad Aivaram bija seši gadi, viņa ģimene emigrēja uz Vāciju un nokļuva amerikāņu zonā, pēc tam, 1952. gadā, Sluči pārcēlās uz Ilinoisu ASV.
1941. gadā krievi nearestēja tēvu, jo viņš strādāja Rīgā, Ērenpreisa velosipēdu fabrikā: materiālo vērtību radītājus okupācijas spēki centās neaiztikt. Taču tad, kad frontes līnija atkal virzījās uz Rīgas pusi, ģimenes galva saprata, ka jābrauc prom, jo šoreiz no krieviem glābiņa vairs nebūs.
Amerikā A. Slucis dienēja ASV jūras desantā, bet 1964. gadā ieguva bakalaura grādu Ilinoisas universitātes Inženierzinātņu fakultātē. 1972. gadā Minesotas universitātē A. Slucis ieguva doktora grādu, piecus gadus specializējās rentgenoloģijā. Viņa darbavieta ir Mayo clinic. Vairākas reizes viņš viesojies Latvijā un 2008. gadā nodibinājis Aivara Sluča stipendiju, kas palīdz talantīgiem, bet mazturīgiem jauniešiem iegūt augstāko izglītību: sākumā tādi jaunieši bija tikai četri, nu jau ir divdesmit. Savukārt 1995. gadā A. Slucis Latvijā noorganizēja konkursu jauniešiem Kādēļ ir nepieciešama Latvijas dekolonizācija? – tajā piedalījās ap 300 jauniešu, un starp viņiem bija arī nākamais dokumentālās filmas Padomju stāsts veidotājs Edvīns Šnore. Viņš izrādījās labākais no konkursantiem.
A. Slucis kā labs speciālists ir vairākkārt aicināts strādāt Latvijā, taču viņš vienmēr atteicies. Pērnā gada maijā, sniedzot interviju portālam nacionalisti.lv, A. Slucis teica: "Galvenais iemesls, kādēļ daudzi latvieši no Rietumiem, es to skaitā, neatgriežas Latvijā, ir tas, ka šeit ir par daudz krievu. Mēs šeit nejūtamies kā Latvijā. Mani 1992. gadā uzaicināja šeit strādāt par ārstu, bet es teicu, ka ārsts dod zvērestu, ka apkalpos visus cilvēkus vienādi, bet Latvijā es krievu nevarētu apkalpot tāpat kā latvieti. Amerikā man ir vienalga, vai pacients ir amerikānis vai krievs Amerikā. Latvijā es vienmēr latvietim dotu priekšroku, ko neatļauj Hipokrata zvērests." Kādā citā vēstulē A. Slucis raksta: "Man nav nekādas problēmas ārstēt krievus Amerikā, Krievijā vai citur pasaulē, tikai ne Latvijā, jo krievi Latvijā apdraud latviskās Latvijas eksistenci. Es pat priecājos redzēt krievus Amerikā, jo tad viņi nav Latvijā. Ja Latvijā būtu trūkums ar zālēm, aparatūru utt., es vienmēr dotu priekšroku latvietim, un, tā kā tas nav atļauts, es nevaru Latvijā strādāt."
Domu par latviešu un krievu "nevienādu apkalpošanu" viņš atkārtoja pusgadu vēlāk arī vēstulē Ģ. V. Kristovskim un citiem PS biedriem, tā ka šīs atziņas nekādi nevarēja būt pēkšņs pārsteigums PS biedriem. Pēkšņums nāktu tikai par ļaunu, jo PS daudz izdevīgāk bija saņemt dāsnos ziedojumus no Amerikas daktera – pirms Saeimas vēlēšanām viņš partiju aplaimoja ar vairāk nekā 11 000 latu.
Un tikai tad, kad žurnālists Lato Lapsa palaida atklātībā interneta sarakstes tekstus, kas cieši saistīti ar jaunizcepto ārlietu ministru Ģ. V. Kristovski, PS spice pēkšņi salēcās kā ēzelis, terpentīnu zem astes dabūjis: vai, dieniņ, Slucis paudis "nepieņemamus uzskatus"! Nez kāpēc PS tie nebija "nepieņemami" pirms gada, pirms pusotra gada? Tagad, nosodot A. Sluci par šiem izteicieniem, PS spice drosmīgi viņu izslēdza no partijas rindām, lai, tā sacīt, viņš ar savu nesmuko izrunāšanos nesmērētu PS biedru tīrās šircītes. Nez kāpēc jādomā par šīs partijas biedrīšu divkosību, par dubultstandartiem un gļēvu bakstīšanos starp vēlmi demonstrēt nacionālu mugurkaulu un bailēm no tā, ko par to teiks Eiropas kopīgo vērtību modrie sargi.
Tiesiski vai boļševistiski?
Pacientu šķirošana "savējos" un "svešajos" nav attaisnojama. Šī dr. Sluča atziņa izsauca sašutuma vilni, un viņš tika nodēvēts par zvērīgu ksenofobu. Tieši tāpēc, apzinoties savu iespējamo grēkošanu attiecībā uz Hipokrata zvērestu, A. Slucis nekad nav piekritis strādāt Latvijā. Taču starp viņa radikālajiem uzskatiem atrodami arī tādi, par kuriem būtu iespējams debatēt. Tā, piemēram, A. Slucis uzskata, ka Latvijā nepieciešama atomstacija, lai valsts nebūtu atkarīga no Krievijas energopiegādēm. Vēl viņš domā, ka jāizveido 100 000 vīru liela zemessardze un sešu mēnešu obligātais karadienests, jāpaaugstina valsts valodas kontrolējošo iestāžu aktivitāšu līmenis, pieņemot darbā 1000 valodas inspektorus, un jāveicina krievu repatriācija.
Pēdējais ieteikums nav nekāds ultranacionālista murgojums: 2006. gadā Vladimirs Putins, toreizējais Krievijas prezidents, jau aicināja savus tautiešus atgriezties etniskajā dzimtenē, savukārt šogad Krievijas Reģionālās attīstības ministrija jau ieguldījusi aptuveni vienu miljonu latu īpašā programmā, kas izveidota konkrētam mērķim – krievu repatriācijai. Un jāatgādina demagogiem, ka še nav runa par "deportācijām", ko saldkaisli apžļembā viens otrs latviešu politologs, bet gan par repatriāciju, kas ir humāns, saprotams, atbalstāms process.
Taču A. Sluča viedokļos ir arī aplamības. Viņš apgalvo, ka "jānodibina un jāpublicē darba grupa, kas izpētīs, kā vislabāk Vienotības valdības pirmajā dienā apcietināt, izmeklēt, atņemt īpašumus vismaz 1000 lielākajiem zagļiem un blēžiem, sākot ar Godmani, Karginu, Šķēli, Aldermani, Šleseru, Ēķi, Nagli un tūkstoti citu…. Būs darbs tūkstošiem. Par visu šo samaksās ar atgūtām mantām, īpašumiem, naudu. Iedomājieties, cik skolotājus, studentus un pensionārus var uzturēt tikai ar Kargina naudu. Pietiks, lai atdotu visus valsts parādus".
Izklausās gana kareivīgi, taču... boļševistiski. Tieši boļševiki bija tie, kas nodarbojās ar bagāto un ne tik bagāto zemnieku (kulaku) atkulakošanu, atņemot viņiem visu sastrādāto un iekrāto. Laupi salaupīto! – tāds bija boļševiku sauklis. Protams, daži labi mūsdienu bagātnieki tā vien uzprasās uz šādu boļševistisku ekspropriāciju, jo citu neko viņi nav pelnījuši. Taču, ja mēs Latviju uzskatām par tiesisku valsti, nekas tāds – diemžēl vai par laimi – nav iespējams. Varbūt Kristovska kungs domā, ka šāda atkulakošanas iespēja tomēr eksistē? Par tādām domām liecina pilnīgs klusums no PS puses: neviens nav skaļi protestējis pret šiem A. Sluča uzskatiem. Bet klusēšana, kā smejies, nozīmē piekrišanu. Taču tādā gadījumā Kristovska kungam vajadzētu vispirms pašam atkulakoties, atdodot, piemēram, kādam veco ļaužu pansionātam lietošanā savu jaguāru un sākot pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Varbūt kļūdos un jaguāru ministrs jau ir atkulakojis?...
Ministrs bez stājas
Patiesību sakot, vairs nav svarīgi, ko teica dr. Slucis, – tie ir viņa uzskati, uz kuriem viņam ir tiesības. Daudz būtiskāk ir tas, kā uz visu šo skandālu reaģēja PS ar savu neveiksmīgo ministru priekšgalā. Ja atmiņa neviļ, Ģirts Valdis allaž sevi ir prezentējis kā nelokāmu nacionālu uzskatu paudēju. Kur tad bija palikusi viņa nacionālā stāja, kad vajadzēja aizstāvēt savu vēstuļu draugu? Vai ministra krēsls bija svarīgāks par nacionālajiem uzskatiem, kas Kristovska kungam pirms tam, šķiet, nebija sveši? Neviena aizstāvības vārda A. Slucim, tikai krampjaina turēšanās pie krēsla.
Nu, labi, Kristovskis pēkšņi saprata, ka Sluča izteicieni tiešām ir pārāk dulli, – nu tad, stāvot uz Saeimas bīnes, atzīsti, ka tu tos nepieņem, atzīsti, ka esi kļūdījies, tos atbalstīdams! Bet arī tādi teksti otrdien nenāca no ministra mutes. Vien sagrābstītas frāzes, nolasītas no lapiņas. Sanāca tā, ka vienīgais cietējs šajā situācijā izrādījās A. Slucis, kuru, iespējams, padzīs no darba "par nepieņemamu uzskatu paušanu". Un diez vai šo Sluča zaudējumu atsvērs tas, ka daudzi radikāli noskaņoti latvieši sūta viņam virtuālus sveicienus, atbalstot ja ne visus amerikāņu daktera uzskatus, tad vismaz daļu gan.
Ak, jā, ir vēl viena zaudētāja šajā "Sluča skandālā", un tā ir Ieva Nikoleta Dāboliņa, kuru principiālā PS pa kluso izslēdza no savām kristālskaidrajām rindām tieši tad, kad izšvilpa arī Aivaru Sluci, jo viņa bija uzdrošinājusies aizstāvēt veco vīru, mēģinādama skaidrot viņa pozīciju, mēģinādama izprast – arī pati priekš sevis –, kāpēc tik daudzos latviešos joprojām mājo naids pret krieviem.
Viņa savā vēstulē, kuru nosūtīja partijas biedriem, rakstīja: "Vajag piedot. Un piedot būtu daudz vieglāk, ja kāds lūgtu piedošanu vai vismaz censtos saprast naida iemeslus, nevis izliktos, ka nekas tāds nepastāv, vai pasludinātu naidu par apkaunojošu un aizliegtu. Naids ir tikpat ar prātu nevadāma realitāte kā mīlestība. Rodas jautājums – ko mūsu politiķi, kuru rokās līdz šim bijusi vara, ir darījuši, lai naids beigtos? Bezmugurkaulnieku politika ir novedusi pie tā, ka 10. Saeimā ir 25 deputāti, kas gandrīz neprot latviešu valodu, un Eiroparlamentā mūs pārstāv aktīvi valsts ienaidnieki. Latviešu valoda tiek diskriminēta publiskajā telpā un darba tirgū. Mūsu tuvākajiem partneriem – Jaunajam laikam – par to ir jāuzņemas visa atbildība. Kamēr latvieši jutīsies apdraudēti savā zemē, naids nerimsies, bet augs augumā. Uzskatu, ka mūsu neveiksmīgā taisnošanās ir tiešs nodevīgās un divkosīgās politikas turpinājums, kam nekādi nevaru pievienoties. Patiesība uzvarēs. Un tā sākas ar lietu saukšanu īstajos vārdos. Mums nav par katru cenu jācenšas glābt nedz Vienotību, nedz arī kādu konkrētu ministra posteni."
*Es ceru, ka dr. Slucis zaudēs darbu – angļu val.