Nupat Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards izdeva rīkojumu par ārpuskārtas pārbaudēm visās Latvijas zvēraudzētavās. Rīkojums izdots saistībā ar biedrības “Dzīvnieku brīvība” publicēto pētījumu Latvijas lielākajā zvēraudzētavā “Baltic Devon Mink”, kur slepeni uzņemtos video kadros redzama vardarbīga dzīvnieku sišana, ūdeļu nonāvēšana gāzes kamerās, smagi ievainoti un slimi dzīvnieki, kuri atstāti bez veterinārās palīdzības. Šī ir jau ceturtā reize, kad sadarbībā ar medijiem atmaskojam kažokādu industriju Latvijā. Par šo pētījumu izdevām arī dokumentālu īsfilmu “Dzimis zvēraudzētavā” (6 min).
Gerharda kunga izsludinātās inspekcijas ir drīzāk rīcības imitācija, lai nomierinātu pamatoti aizkaitināto sabiedrību. Labturības problēmas, kas rodas no savvaļas sugu dzīvnieku ieslodzīšanas sprostos, nav atrisināmas pat ar ideālām pārbaudēm. Lapsas un ūdeles ir savvaļas dzīvnieki, kuriem dzīve sprostā burtiski nozīmē sajukšanu prātā. Šobrīd Latvijā ir atļauts likumīgi mocīt dzīvniekus kažokādu industrijā. Tas ir atrisināms vienīgi izbeidzot turēt lapsas un ūdeles sprostos. Tomēr šādam risinājumam šķēršļus jau ilgstoši liek Zemkopības ministrija, kas zvēraudzētāju interesēs veic sabiedrības un likumdevēju maldināšanu.
Zvēraudzēšanas peļņa ir nesaraujami saistīta ar dzīvnieku ciešanām. Ietaupīt var divos veidos - uz dzīvnieku dzīves apstākļiem un uz darbinieku rēķina. Kas notiek, kad darbinieku ir par maz, mēs varējām redzēt medijos. Ūdeles tiek rautas, mestas, sistas, žņaugtas u.t.t. Tas tā notiek tāpēc, ka pa dienu ir jāpārvieto simtiem vai tūkstošiem savvaļas sugu dzīvnieki, kuri aktīvi pretojas - mūk prom, kož rokās. Hipotētiski, šo problēmu varētu daļēji atrisināt, ja darbā pieņemtu trīsreiz vairāk darbinieku, taču atalgojuma izmaksas padarītu šo biznesu nerentablu.
Tomēr aiz redzamās darbinieku vardarbības slēpjas neuzkrītošāka, bet daudz dziļāka problēma. Sprostā nav iespējams apmierināt ūdeļu un lapsu dabiskās, instinktīvās vajadzības. Tie ir plēsīgi savvaļas sugu dzīvnieki, kam šauros sprostos labturība nav iespējama. Vairāk var uzzināt kopsavilkumā par dzīvnieku labturības problēmām zvēraudzētavās. Daudzās problēmas ir apjomīgi dokumentētas zinātniskajā literatūrā. Par tām ir liecinājuši daudzi neatkarīgi eksperti. Lieki piebilst, ka zvēraudzētāju tiražētais viedoklis ir stipri atšķirīgs.
“Dzīvnieku aizsardzības likums” jau šobrīd nosaka pienākumu nodrošināt dzīvnieka turēšanas apstākļu, aprīkojuma, barības un ūdens atbilstību tā fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām, ņemot vērā attiecīgā dzīvnieka sugu, attīstības, adaptācijas un pieradināšanas pakāpi (5. pants). Taču, ja prasmīgi izliekamies, ka nekā par dzīvnieku vajadzībām nezinām, tad vienlaikus iespējams arī uzturēt tādas “Labturības prasības kažokzvēru turēšanai” (MK noteikumi Nr. 715), kas atļauj dzīvniekus turēt šaurā drāšu sprostā un mocīt pavisam likumīgi.
Ņemot vērā kažokādu industrijas pamatoti zemo reputāciju, saprotams, ka zvēraudzētājiem sabiedrības maldināšana par dzīvnieku labturību un “zaļmazgāšana” (videi kaitīgas rīcības uzdošana par ekoloģisku) ir izdzīvošanas jautājums. Agri vai vēlu cilvēku mērs kļūst pilns, un sabiedrības prasībai nereti seko aizliegums.
Nav pieņemami, ka Zemkopības ministrija izvēlas ignorēt zinātni, neieklausīties sabiedrības viedoklī, neredzēt ārvalstu progresu, tā vietā bez pamatotiem argumentiem stutēt sabiedrībai nepieņemamu biznesu. Klausoties ierēdņu teiktajā, nepamet sajūta, ka uz ātru roku savāktie “argumenti” tiek nekritiski atreferēti no Latvijas zvēraudzētāju asociācijas PR materiāliem, neizvērtējot nedz to saturu, nedz patiesumu.
Nav skaidri arī kritēriji, pēc kādiem ministrijas ierēdņi secina, ka nozare ir vajadzīga Latvijas tautsaimniecībai. Nekas neliecina, ka ministrijai būtu neatkarīgs viedoklis, kas balstīts zinātnē, analīzē vai aprēķinos. Daži atspēkoti aforismi, tādi kā “darba vietas”, “nodokļi”, “tāda pati nozare kā citas” skan kā salauzta plate, ierēdņiem nespējot nedz skaitļos, nedz ar argumentiem demonstrēt savu apgalvojumu patiesumu. Tai pašā laikā dzīvnieku aizstāvības organizāciju iesniegtie argumenti, zinātniskā literatūra un neatkarīgi pētījumi paliek neizvērtēti.
Tāpat Zemkopības ministrijas rīcībā visdrīzāk nav arī nekāda kaitējuma un slēpto izmaksu novērtējuma, ko zvēraudzēšana nodara Latvijas sabiedrībai. Vai ministrija ir izvērtējusi gaisa un ūdens piesārņojumu no fermu darbības? Mušu savairošanās un smirdoņas radīto kaitējumu fermu apkaimes iedzīvotāju dzīves kvalitātei? Fermu apkārtnes nekustamo īpašumu vērtības kritumu? Varbūt veikusi aprēķinus par kaitējumu Latvijas dabas biodaudzveidībai, no fermām regulāri izmūkot invazīvas sugas dzīvniekiem - Amerikas ūdelēm? Cik maksā ar ūdeļu mēsliem piesārņotās Kārļupīte un Auce, kas ietek mirstošajā Baltijas jūrā? Atbildes droši vien traucētu pasniegt šo nozari kā veiksmes stāstu, tai no vienkārši nīkulīgas nozares pārvēršoties klaji kaitīgā.
Īstās problēmas sākas tad, kad ar šādu vienpusēju un nezinātnisku pieeju Zemkopības ministrija izvēlas uzdoties par neatkarīgu ekspertu, kas darbojas sabiedrības interesēs. Tad birokrātiski trenētie ierēdņi stāsta medijos un Saeimas komisijās pierādāmi aplamas lietas. Pēc būtības tā ir sabiedrības un likumdevēju maldināšana. Šobrīd ministrija to dara no rupja spēka pozīcijām, faktiski neuzņemoties nekādu atbildību par savu rīcību un viedokļiem.
Zemkopības ministrija atrodas interešu konfliktā, jo tās uzdevumos vienlaikus ir gan dzīvnieku aizsardzības funkcijas, gan dzīvnieku audzēšanas veicināšana par iespējami zemākām izmaksām. Zemkopības ministrija ir kā āzis, kas iecelts par dārznieku. Nav brīnums, ka dzīvnieku aizsardzības jautājumiem gandrīz vienmēr tiek uzlikts veto, kas gandrīz universāli tiek pamatots ar kādas iesaistītās puses peļņas tīkojumiem.
Taču Zemkopības ministrijas pārvaldības problēmas jau sen nav īpašs noslēpums. Sabiedrības līdzdalība šai iestādē ir zemā līmenī, ko savā ziņojumā atzīst arī Valsts kontrole. Mediji ne reizi vien ir atklājuši dažādas shēmas, kā sabiedrības nauda tiek novirzīta atsevišķām interešu grupām un pietuvinātām organizācijām. Brīžiem šķiet, ka ministrija ir drīzāk šauru interešu grupu rupors, nevis aktīva, neatkarīga, sabiedrības intereses samērojoša iestāde. Domājams, par to nav lielu ilūziju arī likumdevējiem.
Tomēr nevieni meli nav mūžīgi. Sabiedrība arvien vairāk uzzina patiesību par zvēraudzēšanu. Pētījums pēc pētījuma atklāj šīs nežēlīgās, neekoloģiskās, ekonomiski nenozīmīgās un - galu galā - mūsdienās pilnīgi nevajadzīgās industrijas patieso seju. Sociālas akcijas, gājieni par dzīvniekiem, filmas un sabiedrisko mediju neatlaidīgs darbs ķieģelīti pēc ķieģelīša drupina kažokādu industrijas maldu mūri.
Un nekas daudz vairs šai industrijai nav palicis - tikai izmisīgi centieni sludināt savu pesimisima un nevarības filosofiju, ka Latvijai bez kažokādām pienāks teju vai gals.
Taču Latvijas ekonomika ir pietiekami stipra, lai mums nevajadzētu zvēraudzēšanu. Valsts mērogā mēs pat īsti nesajustu šo ekonomiski sīko reformu, kas izpestīs no smagām ciešanām pusmiljonu dzīvnieku ik gadu. Gluži otrādi, uzņēmējiem un darbiniekiem pārorientējoties uz citām nozarēm, mūsu tautsaimniecība tikai iegūs.
Dzīvnieku aizstāvības un ētiska biznesa pusē mūsu ir daudz. Pārliecinošs sabiedrības vairākums iestājas pret dzīvnieku audzēšanu un nogalināšanu kažokādām un šāds viedoklis tikai pieņemas spēkā. Pienācis laiks nostiprināt likumā dzīvnieku aizstāvību kā visas sabiedrības vērtību. Pienācis laiks rīkoties mūsu Saeimai.