Cilvēka problēmas sākas ārpus sociālā dienesta, taču nereti tieši sociālais darbinieks ir tas, kurš pirmais uzklausījis šo cilvēku. Krīzes apstākļos to, kam nepieciešama palīdzība un atbalsts, kļuvis ievērojami vairāk un valstī valdošās negācijas uz saviem pleciem nes tieši sociālie darbinieki.
"Jā, cilvēks atnāk pēc palīdzības, taču pirmās divdesmit minūtes viņš nevar sākt runāt par savu situāciju, jo dusmas sakrājušās tik lielas, ka tās ir jādabū ārā," sarunā ar Neatkarīgo atzīst sociālā darbiniece, Rīgas Sociālā dienesta teritoriālā centra Purvciems vadītāja Dace Ikauniece. Šonedēļ Rīgā ar vairākiem pasākumiem tiek atzīmēta Sociālo darbinieku diena, un, lai gan sociālais darbs kā profesija Latvijā sasniedzis pilngadību, sabiedrība, iespējams, tikai šajā krīzē sākusi saprast, cik lielu ieguldījumu dod sociālais darbs.
Izrunā dusmas
Dusmas cilvēkiem, kuri nonākuši krīzes situācijā, palikuši bez naudas un bez darba, ir uz visiem un par visu, taču labāk, ka cilvēks to visu izrunā nekā kļūst vardarbīgs vai sāk slīcināt bēdas alkoholā. "Labi saprotam, ka mēs, sociālie darbinieki, neesam vainīgi, ka valstī ir krīze, ka nav darba, taču tikpat labi saprotam, ka, iespējams, viņam, mūsu klientam, nav neviena cita, kam to pateikt," spriež sociālā darbiniece D. Ikauniece.
Pašreiz iedzīvotājiem aktuālākās ir materiālās problēmas, novēro sociālie darbinieki, ļoti reti cilvēki primāri atnāk ar kādu citu sāpi, piemēram, problēmām bērnu audzināšanā vai ģimenes attiecībās. Ekonomiskās lejupslīdes radītās problēmas sociālie dienesti sajuta brīdī, kad pie dienestu durvīm klauvēja cilvēki, kuri bija zaudējuši darbu, bet bija jāturpina maksāt kredītsaistības. "Diemžēl nācās atteikt, jo tobrīd nedrīkstēja piešķirt sociālo palīdzību cilvēkam, kuram ir kredīti. Tas bija ļoti smagi, jo daudzās šādās ģimenēs cilvēkiem patiešām nebija ko ēst. Mēs centāmies palīdzēt, kā varam, ieteikt juristu konsultācijas," stāsta D. Ikauniece. No šā gada arī cilvēki ar kredītsaistībām var saņemt sociālo palīdzību, un tas arī ir viens no rādītājiem, kāpēc palīdzību saņēmušo skaits strauji pieaudzis.
Palīdzēt ieraudzīt
Sociālā darbiniece nenoliedz, ka daudzi ir ilgstošie klienti, kuri nemaz nevēlas neko mainīt savā dzīvē. "Tie, kuri patiešām gribēja strādāt, 2007.–2008. gadā to izdarīja, jo darbu vismaz Rīgā bija ļoti viegli atrast, tagad, zaudējot šo darbu, viņi ir atpakaļ, bet vismaz par šiem cilvēkiem var teikt, ka viņi grib strādāt. Taču daudziem klientiem krīze – tas pat ir izdevīgi, jo kādreiz mēs pie rokas viņus varējām aizvest uz nodarbinātības dienestu un darbs bija, bet tagad viņi uzreiz saka: darba jau nav, nav pat jēgas meklēt!"
Varbūt tas būs nepopulārs viedoklis, atzīst D. Ikauniece, bet ir sociālās palīdzības saņēmēji, kuri patiesībā nav trūcīgi, apzināti slēpj savus ienākumus, strādā nelegāli, bet ar papīriem viss kārtībā, cilvēks skaitās trūcīgs. Kā to var zināt? Cilvēks visu laiku ir aizņemts, satikties ar sociālo darbinieku var tikai pēc darba laika, uz bezdarbnieku mācībām iet nevēlas...
"Cilvēkiem rodas motivācija mainīt savu dzīvi, ja viņi redz, ka to var izdarīt, mūsu uzdevums ir palīdzēt to ieraudzīt," ir pārliecināta D. Ikauniece. Viņa stāsta par nometni ģimenēm ar bērniem, ko organizēja centrs Purvciems. Tas daudzām ģimenēm bija kā grūdiens – vairs nevēlamies dzīvot kā iepriekš, kaut kas ir jāmaina! Daudzas ģimenes pirmoreiz uzzināja, ka pavisam vienkārši ir būt kopā, sarunāties, bet bērni – ka mammas un tēti ir kopā un nedalīti velta viņiem uzmanību. Ģimenes ar bērniem ietekmē tas, kādā vidē tās dzīvo, – ja apkārt dzer, arī pašiem kritiskā brīdī vienīgais veids – piemērs, kā risināt problēmu, ir dzeršana.
Noņem sabiedrības sasprindzinājumu
Šķiet, ka sociālo darbinieku loma krīzes apstākļu pārvarēšanā valstī nav pietiekami novērtēta, – kā būtu, ja sociālajos dienestos nebūtu šo cilvēku, kuri palīdz grūtībās nonākušajiem un mazina sociālo spriedzi sabiedrībā? Sociālais darbs kā profesija radies ar domu palīdzēt cilvēkiem, sniedzot atbalstu krīzes situācijā, un, lai gan Latvijā par sociālo darbu kā profesiju sāka runāt jau pirms divdesmit gadiem, vēl šobrīd lielai daļai cilvēku tā asociējas tikai un vienīgi ar naudas pabalstu izsniegšanu.
Sociālais darbs pēc definīcijas ir profesija, kuru cilvēki izvēlas, lai mērķtiecīgi palīdzētu citiem risināt viņu problēmas, sarunā ar Neatkarīgo saka Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors. Viņš piekrīt, ka Rīgā, būtiski palielinoties trūcīgo personu skaitam, sociālie darbinieki ir noslogoti, tomēr kā būtisku faktoru šajā situācijā M. Moors min atbalstu no Rīgas domes, piešķirot papildu finansējumu sociālajai palīdzībai. "Labklājības departaments darījis visu, lai situācija nepasliktinātos, sociālo pakalpojumu klāsts nav samazināts, sociālās palīdzības apjoms palielināts, padomājiet, kādas būtu sociālās negācijas, ja cilvēkiem nāktos atteikt," uzsver M. Moors. Lai nodrošinātu sociālā darba kvalitāti, 2011. gadā pieprasīts papildu finansējums 22 jaunu amata vienību izveidošanai Rīgas Sociālajā dienestā.