Ja vien nebūtu dzeltējošo bērzu, ainava Ādažu poligonā īpaši mācībām Sabre Strike 2011 izveidotajā bāzē Charly ir tāda pati kā Afganistānā. ASV karavīri, kuri dežurē vienā no bāzes sargtorņiem, sūkstās, ka te ir tādas pašas smiltis kā Afganistānā, kuru dēļ bieži jātīra ieroči.
Vēl šeit ir krietni aukstāks nekā ASV un, protams, arī Afganistānā, kur viņiem būs jādienē vēlāk.
Militāro mācību Sabre Strike 2011, kas noslēdzās piektdien, mērķis bija sagatavot un pilnveidot Baltijas valstu un ASV bruņoto spēku vienību gatavību dalībai NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) operācijā Afganistānā. Tādēļ arī Ādažu poligonā ir radīta maksimāli tuva situācija Afganistānas apstākļiem, izveidotas vairākas bāzes un pat uzbūvēts mazs afgāņu ciematiņš, kurā dzīvo afgāņu drēbēs pārģērbti Nacionālo bruņoto spēku (NBS) 1. kājnieku bataljona karavīri.
Mazā Afganistāna Ādažos
Mācībās kopumā piedalījās vairāk nekā 1700 karavīru no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un ASV. Latviju mācībās pārstāv NBS 2. kājnieku bataljona 3. rota, kas novembra beigās un decembrī dosies uz Afganistānu, lai tur sāktu pusgadu ilgu dienestu.
Pirmajā mācību nedēļā karavīri pilnveidoja prasmes dažādās situācijās, savukārt otrajā nedēļā iegūtās prasmes bija jārāda četros dažādos vingrinājumos – operacionālā priekšposteņa jeb, vienkārši sakot, bāzes aizsardzība, konvojēšanas operācija, pagaidu bāzes izveidošana rotas atbildības reģionā, kā arī patruļa apdzīvotas vietas tuvumā. Neatkarīgajai bija iespēja piedalīties vairākos no šiem vingrinājumiem.
Operacionālais priekšpostenis, kas izveidots speciāli šo mācību uzdevumu veikšanai, atgādina nelielu sabiedroto militāro bāzi Afganistānā. Bāze no visām pusēm ir iežogota ar smilšu vaļņiem divu metru augstumā, kā arī apjozta dzeloņdrātīm. Priekšposteņa stūros izvietoti novērošanas torņi, bet iebraukšana norobežota ar smilšu maisiem, aiz kuriem izvietoti apsardzes karavīri.
Bāzes iekšienē teltīs dzīvo karavīri, kuriem jādodas dažādos uzdevumos. Garlaikoties neļauj nemiernieki, kuri ik pēc stundas sarīko dažādus pārsteigumus – vietējie iedzīvotāji nāk sūdzēties par it kā nošautām aitām, pie nometnes vārtiem pēkšņi parādās spridzinātājs – pašnāvnieks, nometni regulāri improvizēti apšauda gan ar strēlnieku ieročiem, gan ar mīnmetējiem. Ja tā būtu reāla kaujas situācija, nemitīgie uzbrukumi radītu stresu un bailes, bet, tā kā tās ir tikai mācības, Neatkarīgās žurnālists vairākus nakts uzbrukumus mierīgi nogulēja, neraizējoties par šāvieniem ārpusē.
Ne visi ir ienaidnieki
Nākamajā dienā paredzētais vingrinājums jau bija krietni sarežģītāks – 3. rotas 2. vadam bija jākonvojē rīsu krava uz kādu afgāņu ciematu, kura iemītnieki mirst badā. Turklāt kravu pavada amerikāņu civilais darbinieks Gibsons (kura lomā iejutās NBS Kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Dzintars Roga). Jau pusceļā konvojam uzbrūk nemiernieki, vienu no mašīnām saspridzina, un karavīri gūst smagas traumas. Jau pēc vingrinājuma 2. vada komandieris leitnants Andris Brūveris Neatkarīgajai atzīst, ka karavīru ievainošana diemžēl bija nenovēršama, jo mācību organizētāji bija parūpējušies par nevainojamu terora aktu.
Galamērķī rīsu izdalīšana nesokas tik viegli, jo afgāņi izlaužas cauri karavīru ķēdei, saķer maisus un aizskrien prom. Pulkvedis Dz. Roga pēc uzdevuma paveikšanas skaidro, ka ar līdzīgām situācijām mūsu karavīriem noteikti nāksies saskarties Afganistānā. Esot misijā, karavīriem jāielāgo, ka katru vietējo iedzīvotāju nedrīkst uzskatīt par potenciālo nemiernieku un slepkavu, un savstarpējā komunikācijā ar vietējiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo viena nepatīkama frāze var sabojāt attiecības ar visiem ciema iedzīvotājiem uz ļoti ilgu laiku.
Gaužas par armijas prestižu
Lai arī dienests Afganistānā ir bīstams, karavīru, kuri vēlas piedalīties misijā, netrūkst, un visi gribētāji pat netiek misijas vienībā. Privātās sarunās karavīri gan neslēpj, ka viens no iemesliem, kas liek doties uz Afganistānu, ir alga. Afganistānā dienējošie latvieši saņem savu ikdienas algu plus 1800 latu piemaksu par misiju (pirms nodokļu nomaksas). "Labajos gados NBS vadība teica – pērciet dzīvokļus, mēs jums diemžēl tos sagādāt nevarēsim. Pērciet, jo turpmāk jums ies tikai labāk, atalgojums nesamazināsies. Bet notika, kā notika, algas apgrieza, un dažiem tagad gandrīz visa alga aiziet kredīta maksājumos. Un Afganistāna ir veids, kā vismaz tikt ārā no stulbajiem patēriņu kredītiem," Neatkarīgajai atzīst kāds no karavīriem.
Gaužoties par atalgojumu, karavīri piebilst, ka viņus sarūgtina Latvijas sabiedrības attieksme pret armiju. Karavīri ir ievērojuši, ka sabiedrība armijniekus uzskata par dzērājiem, muļķiem un valsts līdzekļu izšķērdētājiem. "Ja godīgi, uz ielas armijas formastērpā bez vajadzības nemaz nerādos – bieži ir nācies dzirdēt, ka aiz muguras mani nolamā. Un ne jau tikai krievi, bet mūsu pašu tautieši – latvieši," saka kāds Latvijas armijas seržants. Viņam piebalso viens no karavīriem, kurš ir nobēdājies par latviešu meiteņu attieksmi: "Ieeju es naktsklubā, kādai pasaku, ka esmu karavīrs, visas meitenes tūlīt aizmūk. Protams, ir meitenes, kurām patīk karavīri, bet viņu ir ļoti maz."
Bez bailēm
Norobežojoties no naudas jautājumiem, 2. vada komandieris A. Brūveris uzsver, ka misija Afganistānā ir ļoti nopietns pakāpiens viņa profesionālajā karjerā. Viņaprāt, karš Afganistānā nebūs bezgalīgs, un, kā piemēru minot Irāku, viņš cer, ka arī Afganistānā mūsējiem drīz vairs nebūs jākaro.
Atšķirībā no vairākiem saviem vada karavīriem leitnants A. Brūveris Afganistānā vēl nav bijis. Uz jautājumu, vai viņam nav bail doties šajā bīstamajā misijā, leitnants atbild: "Nē, nav. Kad atbraukšu, pajautājiet man vēlreiz.
