Pēc ķīmijterapijas jau ar ārstniecības iestādē iegūtu Covid-19, to dabūjuši arī mājinieki, bet pats slimnieks nomirs. Vēl divi citi slimnīcā nonākuši ar infarktu, Covid-19 analīzes negatīvas, pēc vairākām dienām - jau pozitīvas, un vēl pēc kāda laika dzīve beidzas tās pašas vai citas slimnīcas Covid-19 nodaļā. Bet vēl kāds kļuvis par kontaktpersonu, jo palātas biedrs izrādījies slims, turklāt vienā palātā pacienti atstāti vēl vairākas stundas pēc infekcijas atklāšanas. Tie ir daži no LTV raidījuma “de facto” zināmajiem stāstiem, par kuriem tuvinieki pagaidām publiski gan nav gatvi runāt. Tikmēr skaidras un vienotas kārtības, kā šādos gadījumos rīkoties, īpaši pēc tam, kad iekšējie uzliesmojumi atklāti, slimnīcās nemaz īsti nav. Tas ir katras slimnīcas ziņā, vēsta raidījums "de facto".
Ārstniecības iestādes kā iespējamā inficēšanās vieta ir aktuāls jautājums jau no pandēmijas sākuma, norāda Rīgas Austrumu slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs Māris Liepiņš. “Globāli tas nav mainījies. Ja cilvēks ir bijis slimnīcā, viņš varētu būt potenciāli infekciozs. Un šinī aspektā, to ko mēs esam [secinājuši], ka tā ir mūsu problēma. Es domāju, ka arī visās Latvijas slimnīcās un visā Eiropā tas tā ir,” viņš atzīst.
Slimību profilakses un kontroles centrā (SPKC) secina, ka līdz janvāra beigām vairāk nekā 1600 Covid -19 gadījumi varētu būt saistīti ar šīs infekcijas iegūšanu ārstniecības iestādē kā pacientiem. Turklāt nav tādas nedēļas, kad šādu gadījumu nebūtu. Gada pirmajās divās nedēļās tādu bija pa 130, bet janvāra trešajā - 150.
SPKC speciāliste Santa Pildava skaidro: “Lielākoties, 95% gadījumu mēs runājam par stacionārām ārstniecības iestādēm, jo tajās vēl kaut cik mēs varam pierādīt iespējamību, ka tā inficēšanās ir notikusi tur. Jo par ambulatorām iestādēm pacients tikai var izteikt aizdomas - es biju pie ārsta, iespējams, ka es tur inficējos. Bet apstiprināt to ir ļoti sarežģīti. Tad ir jābūt, ka arī ārsts ir bijis pozitīvs un tas cilvēks tur ir bijis, un tad pastāv iespēja, ka viņš tur inficējās.”
Risks saslimt esot līdzīgs visās slimnīcās neatkarīgi no reģiona vai slimnīcas līmeņa. Vairāk šādu gadījumu gan esot lielajās universitātes slimnīcās. “Bet tur arī pacientu īpatsvars ir daudz lielāks, un negribētos teikt, ka tur ir sliktāka aprūpe vai lielāks iespējas inficēties; tur vienkārši ir daudz lielāka pacietu plūsma un arī Covid-19 inficētie pacienti tur ir krietni vairāk,” piebilst S.Pildava.
Vienā no universitātes slimnīcām - P.Stradiņa slimnīcā atzīst, ka tādi gadījumi ir katru nedēļu. “Un tad tas darbs ir mūsu infektologu grupai, kura mēģina atsekot, kā tas ir varējis notikt, kāpēc un kur,” saka slimnīcas pārstāve Janita Veinberga. Darbinieks kā infekcijas iznēsātājs visdrīzāk esot tad, ja Covid-19 kādā nodaļā uzliesmo teju vienlaicīgi vairākās palātās. Bet tāds gadījums slimnīcā esot bijis viens, un arī - ne pēdējā laikā. Biežāki esot nelieli uzliesmojumi vienas palātas ietvaros. Bet tas savukārt nozīmējot, ka sākotnējam sietam ar testu un tranzīta jeb novērošanas nodaļu kāds ticis cauri vēl Covid-19 inkubācijas periodā.
“Iespēju izslēgt, ka infekcija neienāk slimnīcā mēs nekādi nevaram, jo tas no mums prasītu stacionēt katru pacientu individuālās palātā. Protams, ka tas nav iespējams. Mēs esam ievērojuši visas epidemioloģiskās normas, distances pacientu gultām, pēc iespējas izretinājuši visu, un tomēr,” secina P.Stradiņa slimnīcas pārstāve.
Arī Austrumu slimnīcā norāda, ka ilgā inkubācijas perioda dēļ, kas ir līdz pat 14 dienām, izslēgt Covid-19 nokļūšanu ne-Covid-19 nodaļās vispār nav iespējams. “Es laikam nebūšu oriģināls, pateikšu, ka jebkurā mūsu slimnīcas nodaļā ir bijuši uzliesmojumi. Lielāki, mazāki; ir bijis, ka mēs nodaļas taisām ciet, un ir bijis, ka tur ir viens, divi cilvēki, un mēs tiekam galā ļoti labi, bez smagām sekām,” saka M.Liepiņš.
No vairākās slimnīcās stāstītā gan nākas secināt, ka nav vienota standarta tālākai rīcībai, konstatējot kādā palātā Covid-19. Inficētais pacients var tikt nošķirts uzreiz vai pēc vairākām stundām. Visi palātā esošie var tikt pārvesti uz citu nodaļu. Bet tikpat labi tiek atstāti turpat, bet ar brīdinājumu personālam, ka tur jāievēro pastiprināti drošības pasākumi. Slimnīcās saka - strikti noteikumi bez iespējas tos pielāgot, nemaz nebūtu īstenojami.
Jūrmalas slimnīcas valdes priekšsēdētājs Egons Liepiņš stāsta: “Vairums mūsu slimnīcu nav iepriekš veidotas tā, ka tur būs jāievēro tik strikti epidemioloģiskie režīmi. Piemēram, mūsu slimnīcai pēdējais korpuss nodots ir 1988. gadā, un tad tās pielāgošanās spējas tām epidemioloģiskajām vajadzībām nav tik plašas. Nu, tad ir tās variācijas, jā, diemžēl.”
Arī ilgāka atvesto pacientu novērošana neesot risinājums, jo svarīgi arī pietiekoši ātri uzsākt ārstēšanu. Turklāt nav reti tie gadījumi, kad ne tikai pirmais, bet arī nākamie Covid-19 testi, pat neraugoties uz tipiskām pazīmēm, slimību neuzrāda. “Viņam ir klīnika, viņam ir radioloģiskā atradne, un viņam taisa analīzes reizes četras, piecas, un viņš ir negatīvs. Un tā ir sestā reize, kad parāda. Un pacients jau nevar atrasties tik ilgi kaut kādā novērošanas nodaļā, tas nav reāli,” secina Liepājas reģionālās slimnīcās vadītājs Edvīns Striks.
Bez atsevišķiem epidemioloģiskās izmeklēšanas gadījumiem pašās slimnīcās padziļinātas analīzes par šo situāciju valstī kopumā nav bijis. Veselības inspekcijā norāda, ka slimnīcās šobrīd nemaz netiekot, bet tā izskatot sūdzības, tostarp par pacientu nenošķiršanu, bet secinājumu un līdz ar to komentāru vēl nav.
Veselības ministrijā no vienas puses problēmu atzīst, no otras - arī norāda uz zināmu neizbēgamību. Ministrijas Ārstniecības kvalitātes daļas vadītāja Sanita Janka, vērtējot slimnīcās saslimušo skaitu, saka: “Es domāju, kas tas ir gana liels skaitlis, jo šeit pacienti tomēr atrodas ārstniecības personu uzraudzībā. Bet tomēr mēs nevaram simtprocentīgi apgalvot, ka viņi ir inficējušies ārstniecības iestādē. Varbūt tas ir noticis pirms ārstniecības iestādes, jo šai slimībai inkubācijas periods ir no 5-14 dienām. Un pacients var kļūt Covid-19 pozitīvs arī tad, kad pacientam šo simptomu nemaz nav.”
Veselības ministrija gan plānojot vēl jaunus pasākums, vēl stingrāk nodalot pacientu plūsmas, prasot arī papildu nauda novērošanas gultām, lai aprite tajās nebūtu jāsteidzina. Taču izmaiņas slimnīcu infrastruktūrā neesot ātri risināmas.
Jāpiebilst, ka slimnīcas gan noteikti nav izplatītākā inficēšanās vieta. No atklātajiem gadījumiem, ja runājam tieši par pacientiem, tie ir 3% no kopējā inficēto skaita. Tomēr atšķirībā no citām vietām, tas nav izvēlēs jautājums, piemēram, apmeklēt publisku vietu vai nē.