Eksperti: Latvijas mediji un sabiedrība maz izprot starptautiskos notikumus
 

Latvijas mediji un sabiedrība maz seko un maz izprot starptautiskos notikumus un to ietekmi uz Latviju, runājot par Čīles šahtas kalnračiem, kas desmit nedēļas bija iesprostoti pazemē, atzina aģentūras LETA aptaujātie eksperti.

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) bakalaura studiju programmas "Žurnālistika" vadītāja Anda Rožukalne atzīst, ka pasaules medijos Čīles kalnraču liktenim cilvēki sekoja līdzi ļoti emocionāli, jo šo cilvēku izglābšana no 622 metru dziļuma ir unikāls notikums.

Latvijā šiem notikumiem līdzi sekoja vienaldzīgāk nekā futbola čempionātam vai dabas katastrofai. "Latvijas mediji kalnraču izglābšanu parādīja bez konteksta, nepastāstīja, kā tika pieņemts lēmums glābt cilvēkus, kā zinātnieki iesaistījās šajos procesos. Tādu stāstu, kas iesaistītu un cilvēkiem liktu aizdomāties, nebija. Latvijā tika paradīti tikai pēdējie fakti pēc konteksta," stāstīja Rožukalne.

Viņa uzskata, ka Latvijas mediji rīkojušies tradicionāli un unikālais notikums nekļuva par unikālu mediju notikumu. Dažādos starptautiskajos medijos šim notikumam tika pievērsta īpaša uzmanība.

Arī aģentūrai LETA bija izveidota speciāla kategorija "Čīles kalnraču glābšana", kuras ziņas vakar bija lasītākās.

Sociālantropoloģe Agita Lūse uzskata, ka solidaritātes trūkums ar nelaimē nonākušajiem Latvijas iedzīvotājiem ir raksturīgs jau ilgu laiku. "Manuprāt, mēs savā kultūrā esam pieraduši nest cietēju tēlu un sagaidām, ka mums pievērsīs uzmanību un palīdzēs kā daudzus gadsimtus cietušiem no dažādām svešām varām. Mēs nemākam saskatīt tās paralēles, kas ir starp mūsu sabiedrības problēmām un tām sabiedrībām, kur ir līdzīga ekonomiskā attīstība," teica Lūse.

Arī viņa atzīst, ka Latvijā cilvēki nepietiekami analītiski domā par procesiem pasaulē. "Man ir grūti izskaidrot, kādēļ tā - vai problēmas ir mācību programmas augstskolās, vai literatūras trūkums. Iespējams, ka socioloģiskas un ekonomiskas literatūras trūkums. Mēs nemēģinām savu apvārsni paplašināt un redzēt, ka līdzīgi procesi notiek arī citviet pasaulē, piemēram, industriālā katastrofa Budapeštā. Ar Latīņameriku mūs saista milzīgā varas un ietekmes atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem. Cik raktuvju strādnieki var sevi aizstāvēt, prasīt lielāku darba drošību, prasīt arodbiedrībām garantēt veselības aprūpi," teica Lūse.

Savukārt sociālantropologs Klāvs Sedlenieks domā, ka, vērtējot pēc ziņu teorijas principiem, cilvēkus vispirms interesē tuvu un aktuālu notikumu ziņas un Čīles kalnrači nebija ne tuvi, ne aktuāli, turklāt Latvijā šajā laikā bija pietiekami daudz interesantu notikumu, kuriem cilvēki sekoja līdzi.

Sedlenieks domā, ka Afganistānā, Palestīnā, Irākā, kur cilvēki dzīvo draudos, ka viņi tiks uzspridzināti, notikumiem Čīlē nebūt tik liela vērība netiek pievērsta. "Čīles kalnraču glābšana nebija nekas ārkārtīgi unikāls, tādas lietas notiek. Vienīgais iemesls, kādēļ mēs to zinām, ir tas, ka tehnoloģiskās iespējas ļāva medijiem šo glābšanu padarīt par mediju ziņu objektu. Taču tādu pašu traģēdiju parādīt Palestīnā ir daudzreiz tehniski grūtāk," sacīja Sedlenieks.

Kā ziņots, trešdien, 13.oktobrī, virszemē tika veiksmīgi nogādāts pēdējais no 33 avarējušās Čīles šahtas kalnračiem, kas desmit nedēļas bija iesprostoti pazemē.