Kopumā 13% Latvijas iedzīvotāju norādījuši, ka Covid-19 rudens izplatības periodā biežāk sākuši strīdēties ar tuviniekiem, kas liecina par septiņu procentpunktu pieaugumu kopš pavasara.
Aizvien pieaugošā Covid-19 izplatība ir liels izaicinājums ne vien Latvijas veselības aprūpes sistēmai, bet arī iedzīvotāju mentālajai veselībai un cilvēku savstarpējām attiecībām. Aptaujas autori skaidro, ka straujās pārmaiņas ikdienā, satraukums par veselību un nākotni, kā arī attālinātais darbs un bērnu mācības rada papildu slodzi un var saasināt arī savstarpējās attiecības.
No visiem aptaujātajiem, kuri norādījuši, ka patlaban biežāk strīdas ar radiniekiem, 3% pauduši, ka tas notiek izteikti biežāk, bet atlikušie 10%, ka nedaudz biežāk nekā parasti.
Tāpat jaunākie aptaujas dati parāda, ka 78% respondentu Covid-19 attiecības ar tuviniekiem nav mainījis, bet 5% pauduši viedokli, ka strīdu šobrīd ir mazāk nekā pirms Covid-19. Atlikušie 4% konkrētu atbildi sniegt nevarēja.
Sistēmiskā ģimenes psihoterapeite un pedagoģijas doktore Maija Biseniece skaidro, ka vairāku psihoterapijas virzienu pētnieki ir izdalījuši cilvēku reakcijas fāzes krīzes situācijās, kur katrai ir raksturīgas atšķirīgas izjūtas.
Vadoties pēc viņas sacītā, pirmā no izjūtām ir šoks - iekšējs apdullums, emocionāla anestēzija, kurai seko nākamā fāze ar izjūtu, ka "tā ir kļūda", "tas nenotiek - tā nevar būt", jo psihe mēģina izglābties, noliedzot situāciju un attālinot sevi no šiem notikumiem. Pēc tam sākas aizsardzības mehānisms - noliegums - pretestība sarežģītai informācijai, piemēram, ka cilvēks ir inficējies.
Sākot samierināties ar notikumu, cilvēki nonāk dusmu un vainošanas fāzē. Droši vien katrs ir izjutis vēlmi vainot dažādu valstu valdības, veselības organizācijas vai līdzcilvēkus, atzīmē eksperte. Aiz spēcīgajām dusmām slēpjas citas dziļākas izjūtas - bezspēcība, ievainojamība un kontroles zaudēšana.
Šajā pandēmijas laikā pētnieki izceļ, ka izteikti parādās sajūta, ka kontrole pār pasauli vairs nav pašu cilvēku rokās. Tad rodas vēlme pieslieties kādai sazvērestības teorijai, kas novērš uzmanību no nepatīkamajām izjūtām par kontroles zudumu pār savu dzīvi, jo tās piedāvā vienkāršu skaidrojumu.
Kontroles trūkums var izraisīt arī paniskas bailes, dziļu izmisumu, panikas lēkmes un vientulības izjūtu, kas virza uz izolētību un depresiju, ko raksturo nemiers un apjukums un raksturīgās psihosomatiskās izpausmes. Eksperte uzsver, ka šajā laikā ir izteikta iekšēja cīņa starp divām atšķirīgām tendencēm. No vienas puses, ir vēlme, lai nekas nemainās un situācija būtu kā agrāk, bet no otras puses, ir sapratne, ka gaidāmas izmaiņas un ierobežojumi, kuriem jāpielāgojas.
Biseniece norāda, ka gan visā sabiedrībā kopumā, gan katrā ģimenē atsevišķi katrs pārdzīvo Covid-19 radītās emocionālās svārstības, un savstarpējās attiecības tiek īpaši bojātas, ja dažādu jautājumu risināšanā tiek izmantotas dusmas vai aizkaitinājums. Šobrīd daudz laika tiek pavadīts kopā un tuvinieki nonāk daudz ciešākā kontaktā, kas, iespējams, lielai daļai cilvēku atšķiras no ierastā ikdienas ritma.
Turklāt, kā atzīmē eksperte, ir jādalās ar telpu, laiku, datoru un citiem sadzīves priekšmetiem, kas var radīt nesaprašanos un konfliktus. Tāpat svarīga ir laika un pienākumu godīga sadale. Piemēram, ja abiem vecākiem mājās ir jāstrādā un arī jāveic vecāku pienākumi, sekojot bērna mācībām, tad ir nepieciešama skaidra un godīga vienošanās. Pretējā gadījumā konflikti ir neizbēgami, norāda Biseniece.
Vadoties pēc viņas sacītā, Covid-19 laikā spriedze īpaši pieaug pāru attiecībās, jo pret svešiniekiem cilvēkam ir tendence būt uzmanīgam un kontrolēt savas emocionālās izpausmes, bet pret savējiem emociju kontrolei nepietiek spēka un tā mazinās. Speciāliste uzsver, ka vēl sliktāk ir gadījumos, kad tuvinieki tiek izmantoti, lai izlādētu savas negatīvās emocijas, trauksmi un dusmas, aiz kurām patiesībā slēpjas bailes.
Tas ģimenes locekļus atgrūž, uzkrājas aizvainojumi un vairojas dusmu enerģija. Ir ļoti svarīgi, ka ģimenē katrs pieliek savus pūliņus un neļaujas emociju izvirdumiem, kas pašam konkrētajā brīdī sniedz atvieglojuma sajūtu, bet ilgtermiņā rada attiecību sarežģījumus, apgalvo eksperte.
Viņa tostarp atzīmē, ka krīzes situācijās attiecību nozīme tuvinieku vidū tikai pieaug, jo savstarpējais atbalsts vislabāk palīdz tikt cauri grūtībām. Krīze ir laiks, kad sevišķi svarīga ir abpusēja laika un pienākumu plānošana - kopīgi jāvienojas par darbu, bērniem un mājasdarbiem veltīto laiku, kā arī citiem pienākumiem.
Vienlaikus ekspertes ieskatā būtu jāatceras, ka ģimene ir komanda, kurai arī jāstrādā kā komandai, proti, visiem kopā. Tāpat speciāliste atgādina, ka krīzes laiks sniedz iespēju mācīties uzklausīt, nepārtraukt, izprast atšķirīgas emocijas un saprast arī pašiem sevi. Laikā, kad internetā parādās daudz dažādu sazvērestības teoriju un pretrunīgu viedokļu, jācenšas neuzspiest savu viedokli kā vienīgo pareizo, pauž Biseniece.