Sedā ar bažām gaida kārtējo centralizāciju

Seda ir vieta Ziemeļvidzemē ar savrupu vēsturi. Rīgas–Valgas dzelzceļa līnijas malā pieplakusī pilsēta tagad pret savu gribu uzņēmusi arī rīdziniekus. Nebūt ne tīkamāko kontingentu, bet – ko darīt?

Turklāt no 1. novembra tiek likvidēta Sedas pilsētas pārvalde un iedzīvotājiem nāksies pašiem kārpīties pa dzīvi un savām problēmām. Attālums līdz novada centram Strenčiem it kā nav liels – tikai seši kilometri, bet tas nenozīmē, ka problēmas tiks zibenīgi novērstas.

Sedas pilsētas pārvaldes vadītāja Irina Andrejeva skeptiski saka – pilsētu jau tagad negrib uzklausīt, bet tā ir problēmu pārņemta. Sedas sāpe ir rīdzinieki, kurus apšmaukuši mākleri. Tos, kuriem Rīgā bija dzīvoklis un parādi, atveda uz Sedu, bet reti kuram bijušajam rīdziniekam ir pirkuma līgums, jo Sedas dzīvokļus viņiem nepārdeva. Viņi dzīvo Sedā nelikumīgi, bez deklarētas dzīvesvietas, atpakaļceļa arī nav. Nemaksā neko, bet pašvaldības mājās dzīvokļi tik un tā tiek apsildīti un kāds norēķinās parādnieku vietā, stāsta I. Andrejeva. Mākleri ir zināmi, taču slēpjas un dzīvokļus reālajiem to iemītniekiem nepārraksta. Ne policija, ne robežsargi neko diži lielu pasākt nevar. Sastāda protokolu, bet vai Rīgas deportētie spēj samaksāt? "Iesniedzām tiesā tos, kam pieder dzīvokļi, tiesu atlika," nopūšas Sedas pilsētas pārvaldes vadītāja. Viņa saka – vistrakāk ir tad, ja nelabvēlīgā ģimenē aug bērni. Bet viņi aug un cieš, un viens jau aizvests uz bērnunamu.

Jau 15. septembrī Strenču novada domes sēdē deputāti vienbalsīgi atbalstīja trīs pārvalžu vadītāju Jērcēnos, Plāņos un Sedā štata vietu likvidēšanu ar 1. novembri. Kas notiks pēc 1. novembra? "Ja gribēs, tad domās par Sedu, ja ne, tad ne," atbild I. Andrejeva. Šāds novada domes lēmums tika pamatots ar līdzekļu ekonomiju, administratīvā aparāta samazināšanu, tā vietā izveidojot priekšnieka vietnieka amatu komunālajā saimniecībā. "Vai pāris štata vietu ir ekonomija? Kas notiks ar Sedas cilvēkiem? Ja spēs, lai paši risina savas problēmas, ja ne, tad..." jūtams, ka I. Andrejevai smagi par to runāt.

Eksotikas cienītājiem Seda tiek raksturota kā pilsēta, kas "padomju nostalģijas māktajiem vai ārzemju tūristiem var sniegt papilnam eksotikas". Sākusi veidoties 1953. gadā tukšā vietā, tā iemiesojot komunistiskās triecienceltnes pompu, ko raksturo blīvi sabūvētas dzeltenas Staļina klasicisma mājas kā nekur citur Latvijā. Savukārt Strenču novada domei Sedas iedzīvotāji kļūs par sāpju bērniem, taču ne sava etniskā sastāva dēļ. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes informāciju 2009. gada 1. janvārī tur dzīvoja 1601 iedzīvotājs, no tiem 63,6 procenti bija krievi, 18,2 procenti – latvieši, 10,4 procenti – baltkrievi. Seda ir vienīgā pilsēta Ziemeļvidzemē, kur vairākums iedzīvotāju ir krievi. Tagad rūpes sagādā no Rīgas aizviltie bēdubrāļi. No Sedas līdz valsts galvaspilsētai ir 133 kilometri, un daudziem tas ir un būs nepārvarams attālums, lai neatgrieztos Rīgā.

Latvijā

Latvijā gadā ir 12 papildu brīvdienas (Lieldienās, Jāņos, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, Latvijas Republikas Proklamēšanas dienā, Darba svētkos, Ziemassvētkos un Jaungadā). Lielākā daļa cilvēku, izņemot darbaholiķus, labprāt iegūtu vēl pāris papildu brīvdienas, piemēram, Lāčplēša dienu un 15. augustu. Arī darba nedēļa varētu būt īsāka. Ekonomisti gan krata pirkstu – papildu brīvdienas Latvijai izmaksājot dārgi.

Svarīgākais