Paļaušanās uz līdzcilvēku individuālo atbildību Covid-19 piesardzības pasākumu ievērošanā nav efektīva, pauda sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes (LU) asociētā profesore Humanitāro zinātņu fakultātē un Antropoloģijas studiju nodaļas vadītāja Aivita Putniņa.
Viņa pavēstīja, ka salīdzinoši mīksti, uz individuālu līdzdarbību vērsti ierobežojumi, piemēram, aicinot cilvēkus valkāt maksas sabiedriskās vietās, gaidīto efektu nav devuši. Rādītāji liecina, ka cilvēki turpina pulcēties, neievēro noteikumus, turklāt sabiedrība ir sadalījusies divās daļās, no kurām viena uzskata, ka drošības pasākumi nav vajadzīgi, tie ierobežo personisko brīvību un ierasto dzīves kārtību.
Sociālantropoloģe uzsvēra, ka valdība būs spiesta ieviest stingrākus kontroles mehānismus un ierobežojumus, lai vismaz mēģinātu samazināt augstos ar Covid-19 saslimstības rādītājus un izvairītos no krīzes saslimušo aprūpē. Viņa kā piemēru minēja Lietuvu, kur ne pavasarī, ne arī rudens beigās, kad bija ieviesti daudz stingrāki ierobežojumi nekā Latvijā, tie nenostrādāja un lietuvieši ar atzinību raudzījās uz mūsu piemēru.
Putniņa norādīja, ka ierobežojumu noteikšana ir īstermiņa pieeja, ilgtermiņa pieejā sabiedrība bija jāiesaista krietni agrāk, tomēr, kā akcentēja asociētā profesore, šis ir plašāks jautājums par veselības aprūpi, cilvēku uzticēšanos ārstiem, par pacientu un ārstu attiecībām, jo nav noslēpums, ka Latvijā populāra ir pašārstēšanās un zema ir pacientu līdzdalība veselības aprūpes sistēmā.
Latvijā kā citviet pasaulē novērojama sabiedrības sašķeltība, kas ietekmē arī ar Covid-19 saistītos risinājumus. Lielāka uzmanība pievēršama diskusijas kvalitātei, piemēram, abas puses viena otru dēvē par "kovidiotiem" un neveidojas rezultatīva saruna. Abas puses izmanto līdzīgu retoriku, atšķiras tikai autoritātes un argumenti, sacīja sociālantropoloģe.
"Cilvēkiem ir nepieciešams krietni vairāk pacietības, lai mēģinātu runāt un pierādīt vienotas un solidāras rīcības nepieciešamību. To var darīt sev tuvo lokā, sākot ar draugiem, paziņām un arī ģimenes locekļiem, norobežojoties no tiešas konfrontācijas," pauda Putniņa, uzsverot, ka lielāka uzticība un autoritāte būs "savējo" vidū - ja cilvēks neuzticēsies epidemiologiem, varbūt viņš uzticēsies tuviniekam.
Runājot par to, vai cilvēki neievēro piesardzības pasākumus tāpēc, ka ir noguruši no ierobežojumiem, sociālantropoloģe atbildēja noraidoši. Visai ticami, ka sabiedrības polarizācija sākās jau agrāk un tur nav saistības ar masku valkāšanu. Putniņa sacīja, ka drīzāk te novērojama pozicionēšanās pret valdību un valsts institūcijām.
Kā piemēru viņa minēja Saeimas deputātu Aldi Gobzemu, kurš pavasarī kritizēja valdību, aicinot valkāt maskas, tagad politiķis kritizē valdību un pauž aicinājumu maskas nevalkāt. Cilvēki neuzticas valsts institūcijām un savu rīcību pozicionē kā pretnostatījumu valdības rīkojumiem, redzot to kā galveno iemeslu krīzes situācijai.
Runājot par dažādiem pieņēmumiem, piemēram, ka Covid-19 ir līdzīga gripai, vai ka Covid-19 ir sazvērestība, sociālantropoloģe norādīja, ka šādi skaidrojumi palīdz mazināt cilvēkiem trauksmi, rada sajūtu, ka ar situācijas pārzināšanu viņi kontrolē situāciju. Līdz ar to racionālu pretargumentu izmantošana pēc būtības neļauj situāciju atrisināt.
"Tas ir veids, kā daļa cilvēku tiek galā ar bažām un kontrolē pasauli sev apkārt. Sociālajos tīklos Covid-19 noliedzēji raksta, ka maskas un distancēšanās ierobežo manu personīgo un manu bērnu brīvību, ierobežo manas iespējas apskauties un tā tālāk," sacīja Putniņa.
Viņa norādīja uz piemēru citāta veidā no kāda sociālā tīkla ieraksta: "Bet vai nav mazliet egoistiski prasīt miljoniem cilvēku, tai skaitā bērnu, normāli neelpot, nesportot, apdraudēt sevi arī ar citām infekcijām, baktērijām, lai pasargātu riska grupas cilvēkus? Arī mana mamma ir riska grupas cilvēks un es viņu mīlu un gribu pasargāt, bet kāda ir cena?"
Sociālantropoloģe uzsvēra, ka savukārt otra daļa, kas valkā maskas un tādā veidā rūpējas arī par līdzcilvēkiem, sociālajos tīklos vairāk izmanto "es" formu, proti, "es to daru citiem un esmu atbildīgs par citiem". Tās ir divas atšķirīgas modalitātes, sevi pozicionējot sabiedrībā, atzīmēja Putniņa.
Jautāta, vai kolektīvā solidaritāte Latvijā ir iespējama, asociētā profesore norādīja, ka valstī cilvēki ir bijuši ārkārtīgi solidāri, daudzās jomās kompensējot valsts un pašvaldību atbalstu. Putniņa atgādināja 2008.gada ekonomisko krīzi, kur, kā rāda pētījumi, tās pārvarēšanu vieglāku padarīja cilvēku solidaritāte ģimenes un draugu līmenī. Tāpat cilvēki solidāri palīdz, ziedojot platformā "ziedot.lv", tādējādi sedzot tos robus, kādi ir valsts palīdzībā. Savukārt solidaritāte ar valsti, viņasprāt, Latvijā varētu būt jaunāka parādība.
"Mēs esam gatavi solidarizēties un palīdzēt tā, kā mums šķiet pareizi, ērti un pieņemami. Tāpēc vieni cilvēki solidarizējas, nevalkājot masku, bet citi solidarizējas, valkājot masku. Līdz ar to mēs nevaram runāt, ka mums nav kolektīvas solidaritātes, arī viedokļa izteikšana savā sociālo tīklu burbulī rada solidaritātes sajūtu, jo "visi tā domā"," uzsvēra sociālantropoloģe.
Runājot par to, ko valdība un valsts institūcijas var darīt, lai mudinātu cilvēkus būt piesardzīgiem un ievērot drošības pasākumus, asociētā profesore norādīja, ka būtu palīdzējis, ka laicīgi tiktu stiprināta pacientu loma veselības aprūpē. Ja cilvēki paši nebūs atbildīgi un nerīkosies tā, lai tas nestu objektīvi saskaitāmus rezultātus, cilvēku rīcību vajadzēs kontrolēt un ierobežot, uzsvēra Putniņa.
"Droši vien mēs nonāksim pie stingrākiem ierobežojumiem, kas vēl dziļāk ietekmēs mūsu ekonomiku. Domāju, ka politiķiem, ja saslimstības rādītāji nekritīsies, nāksies pieņemt stingrākus mērus," akcentēja sociālantropoloģe.
Viņa vērsa uzmanību, ka jau vasarā un pavasarī bija nepieciešama, piemēram, aktīvāka prezidenta iesaistīšanās, runājot par Covid-19 piesardzības pasākumiem, jo tieši valsts pirmā amatpersona daudziem cilvēkiem ir autoritāte. Arī valdības vienota pozīcija un personiskā stāja, viņasprāt, radītu lielāku drošības situāciju.
Pēc Putniņas domām, problēma nav tikai ar saslimstības kāpumu un slimības sekām. Pandēmiju varēs apturēt vakcīna, taču nākamais šķērslis varētu būt iedzīvotāju nevēlēšanās vakcinēties, kas var būtiski ietekmēt tālāko cīņu ar slimību, ja šo cilvēku īpatsvars populācijā būs augsts.
Ņemot vērā minēto, ilgtermiņā iedzīvotāju līdzestībai veselības uzturēšanā ir jābūt augstākai, ir jāstiprina veselības izglītība un tās veicināšanas pasākumi, lai esam labāk sagatavoti tālākiem izaicinājumiem, norādīja sociālantropoloģe, piebilstot, ka krīzes laikā to nav iespējams darīt, bet tā var kļūt par labu iemeslu turpmāk rīkoties citādi.