Medijs: "Latvijas Pasts" velta pastmarku izdomātam Latvijas vēstures "piemineklim"
“Patīk vai nepatīk, bet šī ir visīstākā “fake news” (viltus ziņa),” tā par valsts akciju sabiedrības “Latvijas Pasts” šovasar 50 tūkstošos eksemplāru izdoto pastmarku, veltītu tā saucamā Jersikas evaņģēlija 750. gadadienai, “Latvijas Avīzei” teic viduslaiku vēstures speciālists, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Levāns.
Anotācijā pie minētās pastmarkas vietnē “pasts.lv” sacīts: “Jersikas Evaņģēlijs, saukts arī par Latvieša Evaņģēliju, ir viens no senākajiem Latvijas kultūras un vēstures pieminekļiem, kas ir piederīgs gan latviešu, gan krievu kultūrai. Šo viduslaiku rokrakstu, kas pabeigts 1270. gada 23. martā, senkrievu valodā radījis grāmatu pārrakstītājs Jurģis (Georgijs). Grāmatu pārrakstītāja Jurģa personība un talants veidojās senajā Jersikā.”
Vēlme pataisīt senkrievu rakstu pieminekli par Latvijas senvēstures liecību rodas no ieraksta, ko mūks evaņģēlija pārrakstītājs, darbu pabeidzis, reiz izdarīja pergamenta pēdējā lappusē, teikts Viestura Sprūdes materiālā "Latvijas Avīzē".
6778. gads mūsdienu laika skaitīšanā atbilst 1270. gadam. Protams, oriģinālā minēts “Georgij” nevis “Juris”, tomēr galvenie vārdi ir “glagoļeno Lotiša s Gorodišča” (“Лотышa съ Городища”). “Lotiš” mūsdienās skan ļoti līdzīgi “latiš”, tātad “latvietis”, tāpēc nav brīnums, ka popa dēlu Georgu kādam gribējies uzdot par “popa, saukta latvieša” dēlu.
Kāpēc teksta interpretētāji vietvārdā “Gorodišče” sazīmējuši Jersiku, ir mazāk saprotams. Tomēr tieši tāds ieraksta traktējums gadu desmitiem ļāvis vairoties fantāzijām par “pareizticīgo latvieti, garīdznieka dēlu Jurģi”, kurš bijis izglītots slāvu baznīcas valodas zinātājs, grāmatu pārrakstītājs, “garīgi bagāts cilvēks”, dzīvojis Jersikā, gribējis pievērst pareizticībai vietējos latgaļus, bet, kad Baltijā ienāca un Jersiku iekaroja vācu krustneši, bijis spiests bēgt un tā tālāk.
Par nelaimi, 20. gadsimtā tikai retajam ienāca prātā iedziļināties šajā leģendā un paraudzīties uz to ar zinātnieka, nevis diletanta aci. Vieglāk bija atkārtot citu apgalvojumus. “Jurģi Latvi” par reālu turējuši visnotaļ cienījamie folklorists Juris Kreics, vēsturnieks Arveds Švābe, arheologs Francis Balodis, vēsturnieki Andrejs Johansons un Pēteris Zeile.
Profesors A. Levāns "Latvijas Avīzei" uzsver, ka “Latvieša”, “Jurģa” vai “Jersikas” evaņģēlija versijai nav absolūti nekāda zinātniska pamata.
To neatbalsta ne paleogrāfiska, ne filoloģiska avotkritiska analīze, ko vēl PSRS laikos veikuši krievu zinātnieki. Krievijā senvēstures pētnieku akadēmiskajās publikācijās rokraksts netiek dēvēts par “Jersikas” vai attiecināts uz Latviju. Tas konsekventi ir Novgorodas izcelsmes Simona evaņģēlijs (Симоновское евангелие).
Būtiski zināt, ka 13. gadsimta beigās etnonīms “latvietis” bija neiespējams, jo kā jēdziens tas radās tikai 16.-17. gadsimtā, bet plašā apritē ienāca 19. gadsimtā.
Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Guntis Zemītis laikrakstam skaidro - ja 13. gadsimta Krievzemē kāds gribētu ko tādu rakstīt, viņš, latgaļus apzīmējot, lietotu tradicionālo “lotigola” (“лотыгола”), kā tas darīts senkrievu hronikās.
Viduslaiku Krievzemē vārdam “lotiš” bija pavisam cita nozīme, polemikā par Jersikas evaņģēliju vēl pagājušā gadsimta 30. gados aizrādīja valodnieks Jānis Endzelīns: ar “lotiš” Pleskavas apkaimē apzīmēja cilvēku, kam piemīt runas defekts, tādu, kas stostās. Tieši no tā cēlies krievu uzvārds “Lotišev”/”Latišev”.
“Jersikas evaņģēlija teorijas galvenais trumpis ir senkrievu īpašības vārda “lotiš” fonētiskā līdzība ar krievu “latiš” jeb “latvietis”. Taču šāda naiva līdzību meklēšana, ignorējot vēsturisku analīzi, var aizvest auzās. Es varētu nosaukt virkni viduslejasvācu valodas vārdu, kuru nozīme viduslaikos ir pilnīga cita, nekā mums var šķist.
Piemēram, 13. gadsimtā vairākiem Lībekas garīdzniekiem bija pievārds “Livo”. Viņus varētu pasludināt par “lībiešiem” vai “livoniešiem”, taču viņi nebija ne viens, ne otrs!” piebilst A. Levāns.
Vēsturnieki atzīst, ka vēl būtu noskaidrojams, kad dzimusi Krievijas ģeopolitiskajām interesēm pieskaņotā leģenda par Latvieša/Jersikas evaņģēliju. Iespējams, tās sākumi jāmeklē 19. gadsimta 80. gados, kad impērijas Baltijas provincēs sāka īstenot pastiprinātu pārkrievošanas politiku.
Tas gan skaidrs, ka, izdarot lāča pakalpojumu nākamajām vēsturnieku paaudzēm, plašākā apritē šo versiju iecēlis neviens cits kā Arveds Švābe ar grāmatu “Latvju kultūras vēsture” (1922). Vēlākais nacionālās vēstures pīlārs tobrīd bija tikai LU students.
Vismaz daļai latviešu 20. gadsimta 20.-30. gados šis stāsts izrādījās tīkams un svarīgs. Ulmanim simpatizēja Jersika kā agrīnā Latvija un mitoloģizētais Visvaldis kā ideāls Latvijas valsts vadoņa paraugs. Jersikas evaņģēlijs šajā stāstā iederējās lieliski.
Var saprast, kādēļ pie iedomātā Latvieša evaņģēlija tik ļoti turas Latvijas Pareizticīgā baznīca, kas oficiālajā vietnē “pareizticība.lv” to raksturo, kā “latviešu tautas vēsturē” nozīmīgu rokrakstu. Grūtāk saprast, kādēļ falsificētam stāstam sekojis “Latvijas Pasts”.
Primitīvs naivums
“Latvijas Pasta” Pasta vērtszīmju un filatēlijas departamenta direktors Edmunds Bebrišs “Latvijas Avīzei” situāciju skaidroja šādi: “Priekšlikumu pastmarku tēmai saistībā ar Jersikas evaņģēliju iesniedza Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode. Tā kā tas attiecas uz reliģiska rakstura izdevumu, Sinode kā priekšlikuma autore tiek uzskatīta par šīs jomas eksperti.
“Tā ir Pareizticīgās baznīcas darīšana, ar kādiem stāstiem tā cenšas vairot savu popularitāti, jo to var uzskatīt par privātu viedokli. Taču, kad šī versija, kas neiztur zinātnisku kritiku, valsts līmenī tiek izklāstīta kā vienīgā, tas vairs nav labi. Skumji, ka ar šo pastmarku publiski apliecinām, ka esam nekritiski domājoša sabiedrība. Ka mums acīmredzot nepietiek kompetences, nav kapacitātes nopietnai akadēmiskai ekspertīzei. Un ka mums piemīt primitīvs naivums un trūkst brieduma,” konstatē A. Levāns.
Savukārt vēsturnieks un Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis spriež: “Tas ir superpiemērs, kā viltusziņas, kas pastāvēja jau agrākos laikos, var tikt izmantotas pat mūsdienās. Tagad iznāk, ka mums ir Latvijas valsts pastmarka, kas simbolizē “senās vēsturiskās saites” ar Krieviju.”
Avots: Viestura Sprūdes materiāls "Iespējams, visīstākā “fake news”: “Latvijas Pasts” velta pastmarku izdomātam Latvijas vēstures “piemineklim”" medijā “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”