Satversmes tiesa: Ieslodzītajiem jāļauj īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietas uz tuvu radu bērēm

Satversmes tiesa (ST) par neatbilstošu pamatlikumam ir atzinusi Sodu izpildes kodeksa normu, kas neparedz iespēju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietu ieslodzītajiem, kuri cietumsodu izcieš slēgtā vai daļēji slēgtā cietumā, informēja tiesā.

Ieslodzītais Juris Krasovskis ST bija iesniedzis konstitucionālo sūdzību, kurā pauda nostāju, ka Latvijas Sodu izpildes kodeksa 49.2 panta pirmā daļa pārkāpj viņa konstitucionālas tiesības un neatbilst Satversmes 91.panta otrajam teikumam un 96.pantam.

Pieteikuma iesniedzējs sūdzējās, ka apstrīdētā norma viņam - ieslodzītajam, kas izcieš sodu slēgta cietuma soda izciešanas režīma vidējā pakāpē, - liegusi tiesības lūgt atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietu sakarā ar tuva radinieka nāvi vai smagu slimību.

Satversmes 91.pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, bet 96.pants - ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

ST secināja, ka liegums smagi notiesātiem cietumniekiem īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietu ir uzskatāma par diskrimināciju un šāda norma nevar atbilst Satversmes 91.pantam.

Tiesas vērtējumā, tuva radinieka bēru apmeklēšana ir būtiska personas autonomijas un pašnoteikšanās izpausme. Bēres citstarp ir ģimenes locekļu kolektīva atvadīšanās no mirušā un ļauj ne tikai atdot pēdējo godu mirušajam, bet arī nostiprināt ģimenes locekļu savstarpējās attiecības. Tādēļ tuva radinieka bēru apmeklēšana ietilpst tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā un apstrīdētā norma pārkāpj Satversmi, uzskata ST.

Apstrīdētā norma esot vienīgā norma, kas regulē šādas situācijas un nosaka, ka īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietas teritoriju var vienīgi tie notiesātie, kuri sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, atklātajā cietumā vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem.

Pamatojoties uz augstāk minētajiem faktiem, ST noteica Latvijas Sodu izpildes kodeksa 49.2 panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz notiesātajam, kas sodu izcieš slēgtā cietumā vai daļēji slēgta cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē, iespēju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas vietas teritoriju sakarā ar tuva radinieka nāvi, par neatbilstošu Satversmes 96.pantam.

ST piedāvā, ka līdz jauna normatīvā regulējuma spēkā stāšanās brīdim šādiem lūgumiem var tikt piemērota tāda pati kārtība, kādā tiek izskatīti lūgumi, kas saņemti no notiesātajiem, kuri sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, atklātajā cietumā vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.