Eksperte: Izplatīts mīts, ka pēc šķiršanās bērni vienmēr paliek pie mātes

Statistika liecina, ka arvien vairāk tēvu pēc šķiršanās pieprasa vienlīdzīgas bērnu aprūpes tiesības. Zvērināta advokāte, Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes docente Dana Rone norāda, ka laikmets ir mainījies un tēvi kļuvuši daudz ieinteresētāki un aktīvāki bērnu audzināšanā.

Biežāk tiek noteiktas vienlīdzīgas bērnu aprūpes tiesības

Tendences liecina, ka mūsdienās aizvien vairāk tēvu vēlas, lai pēc šķiršanās bērni dzīvotu pie viņiem vai arī, lai tiktu noteiktas vienlīdzīgas bērnu aprūpes tiesības. Laiki, kad šķirtajās ģimenēs tēvi ar bērniem tikās reti vai aprobežojās tikai ar uzturlīdzekļu maksāšanu, ir pagājuši.

50% laika pie tēva, 50% - pie mātes

Arī tiesu nolēmumos šobrīd aizvien vairāk iezīmējas vienlīdzīgu aprūpes tiesību piešķiršana abiem vecākiem - tas nozīmē, ka bērns pie katra no vecākiem pavada vienlīdz ilgu laiku. Lai gan šobrīd tas nereti tiek uzskatīts par šķietami labāko risinājumu, noteiktu būtu ieteicams pēc 3 - 5 gadiem veikt plašu socioloģisku pētījumu, lai noskaidrotu, kā šāda dalīta aizgādība ietekmē bērnus un kā dzīvošana divās, nevis vienā pastāvīgā dzīvesvietā, ir ietekmējusi bērna psihi un personību. Runājot par vienlīdzīgām aprūpes tiesībām, kad bērns 50% no sava laika dzīvo pie mātes un 50% - pie tēva, jāpatur prātā, ka bērnam var pazust izpratne par to, kas ir mājas un kur viņš ir piederīgs. Šāds dzīvošanas modelis noteikti ir ļoti ērts vecākiem, savukārt bērniem nemitīga pārceļošana no mājas uz māju var būt arī potenciāli traumatiska.

Vai bērnam būs labvēlīgi dzīvot dalīti starp abiem vecākiem?

Lai tiesa varētu pieņemt nolēmumu par vienlīdzīgu aprūpes tiesību piešķiršanu vecākiem, bāriņtiesa izvērtē, vai bērnam būs labvēlīgi dzīvot dalīti starp abiem vecākiem. Tas, ka pēc šķiršanās bērni vienmēr paliek pie mātes un ka tas ir vislabākais risinājums ir mīts, kas radies padomju laikos. Tolaik valdīja priekšstats, ka sievietes ir atbildīgākas un apzinīgākas, tomēr laikmets ir mainījies. Vairumā gadījumu, lemjot par aizgādību pār bērniem līdz trīs gadu vecumam, priekšroka patiešām tiek dota mātei, balstoties uz psihologu pētījumiem, ka tik agrīnā vecumā bērniem ir ciešāka emocionālā piesaiste tieši ar māti, tomēr arī šeit mēdz būt izņēmumi. Savukārt vecākus bērnus vienlīdz labi spēj aprūpēt kā tēvs, tā māte.

Dažādi risinājumi aprūpes dalīšanai

Jautājumus par bērnu dzīvesvietu un saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību vecāki var atrisināt arī ārpus tiesas, piemēram, mediācijas ceļā. Izplatītākie risinājumi ir vairāki, piemēram, darba dienās bērns dzīvo pie mātes un katru otro nedēļas nogali pavada pie tēva, vai arī pie tēva dzīvo katru nedēļu no piektdienas līdz pirmdienai. Tāpat aizvien biežāk vecāki vienojas par risinājumu, kad bērns no svētdienas līdz svētdienai dzīvo vienās mājās, un nākamo nedēļu - otrās. Ja tiesa vai bāriņtiesa lemj, ka bērns nedrīkst palikt pie tēva pa nakti, tie visbiežāk ir patiešām reti un smagi gadījumi, kad tēvs var būt bīstams bērniem, cieš no kādas atkarības vai slimības, vai arī vispār nav izrādījis nekādu interesi par atvasi. Tomēr arī gadījumos, ja kādam no vecākiem sākotnēji nav bijusi interese, tiek noteikts pārejas posms ar īsākiem tikšanās posmiem, kad ir iespējams pierādīt vēlmi un spēju rūpēties par bērnu. Pēc pārejas posma beigām vecāks iegūst plašākas iespējas biežāk satikties ar bērnu.

Pielāgo grafiku vai stingri pieturās pie tā

Pieredze liecina, ja vecāki šķiršanās procesā spēj saglabāt veiksmīgu komunikāciju, tiesas vai mediācijas ceļā noteiktais saskarsmes grafiks ikdienā tiek brīvi mainīts un pielāgots, atkarībā no vecāku un bērnu plāniem, skolas brīvlaikiem, ceļojumiem, vecāku noslodzes darbā u.tml. Turpretim, ja nav izdevies saglabāt cieņpilnas attiecības, tad, protams, vecāki visbiežāk principiāli un stingri turas pie tiesas vai mediācijas ceļā panāktā saskarsmes grafika.

Arī tēvi izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu

Gan sabiedrības, gan tiesas, gan pašu vecāku attieksme laika gaitā transformējas, tajā skaitā ņemot vērā cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības atziņu nostiprināšanos. Ja biežāk par dzimumu līdztiesības jautājumiem runājam sieviešu tiesību aizsardzības izpratnē, tad ģimenes tiesībās, balstoties uz dzimumu līdztiesības atziņām, savas tiesības uz līdzvērtīgu saskarsmi ar bērniem piesaka tieši tēvi. Aizvien vairāk tiek ņemtas vērā arī tēvu tiesības, turklāt jaunākie pētījumi psiholoģijā apliecina, cik liela nozīme personības attīstībā ir tieši pastāvīgam un pozitīvam kontaktam ar tēvu. Mūsdienas ir pilnīgi normāli, ja aprūpes tiesības daļēji vai pilnībā uzņemas tēvs, par to vairs netiek smīkņāts, kā tas, iespējams, bija pirms desmit vai divdesmit gadiem. Līdzīga situācija ir arī ar bērna kopšanas atvaļinājumu - aizvien biežāk to izmanto arī tēvi. Sabiedrība kļūst tolerantāka un sāk apzināties, ka vecāka dzimumam nav izšķirošas nozīmes.