Roberts Zīle: Es neticu, ka latvieši ir gatavi balsot par Saskaņas centru

Intervija ar VL/TB/LNNK premjera kandidātu Robertu Zīli.

– Lūdzu, novērtējiet krīzes laika valdību darbu.

– Aigara Kalvīša valdība beidzās tad, kad krīze sākās. Amerikai tolaik, 2007. gadā, vēlās pāri pirmais krīzes vilnis, finansistu aprindās jau bija skaidrs, ka Eiropai no krīzes neizbēgt. Godmaņa valdībai 2008. gada beigās bija savs stils, jo Godmanim tāds bija: viņš ne vienmēr ļāva citiem saprast savu sarežģīto lēmumu plusus un mīnusus, daudzi arī gribēja, lai Godmanis visus smagumus iznes pats uz saviem pleciem. Tautas partija, kurai bija liela loma Godmaņa valdībā, diemžēl izcēlās ar finanšu ministra Slaktera neveiksmīgo darbību, un tas neļāva mums visiem kopā krīzes situācijā atrast labāko risinājumu. Tad, kad tika nolemts turēt stingro valūtas kursu un glābt Parex banku, tā nebija tikai mūsu valdības problēma, kas tika nolikta uz nodokļu maksātāju pleciem – Parex jautājums bija svarīgs visiem, kas atrodas ap Baltijas jūru, proti, gan Lietuvai un Igaunijai, gan Skandināvijai. Ja mēs ļautu nogrimt Parex bankai, tas būtu ļoti slikts signāls no mūsu puses. Tad, es domāju, igauņi no 1. janvāra neieviestu eiro.

– Tas nozīmē, ka Latvija, iznesot uz saviem pleciem Parex krahu, pašaizliedzīgi pacēlusi Igauniju?

– Protams. Kaut arī ar zaudējumiem, mums tomēr izdevās nostabilizēt finanšu sistēmu. Igauņiem bija daudz labāka fiskālā bilance, viņiem gadiem ilgi nebija budžeta deficīta, bija stipra valdība. Es igauņus apsveicu ar eiro ieviešanu, savukārt mēs 2008. gada beigās uzvēlām sev plecos milzīgu, gandrīz nepanesamu nastu.

– Kas tad mēs īsti bijām – varoņi vai vientieši?

– Nevar īsti atbildēt... Tur bija gan premjera Godmaņa autoritatīvais stils, gan tas, ka viņa valdība faktiski bija tāda pārejas valdība, lai nomestu varu pie kājām Jaunajam laikam, kuram sākumā gāja ļoti grūti. Vēlāk [Valdis] Dombrovskis sāka spēlēt labāk.

– Un kas no šīs spēles bija labāk valsts iedzīvotājiem?

– Mēs redzējām, ka var būt vēl sliktāk. Mēs īstenībā bijām ļoti tuvu valsts bankrotam. Tas nozīmē, ka mums nebūtu ko izmaksāt publiskajā sektorā strādājošajiem skolotājiem, veselības aprūpes darbiniekiem un tā tālāk. Mēs nevarējām neaizņemties naudu.

– Kaut kas nav skaidrs. Vieni apgalvo, ka starptautiskā aizdevuma nauda ir nolikta plauktiņā, lai bankām būtu drošāka sajūta, savukārt otri teic, ka šo naudu mēs vienkārši apēdam. Kur tad ir taisnība?

– Arī apēdam. Katru gadu tiek finansēts esošais budžeta deficīts, maksājam uzkrātos valsts parādus, maksājam valsts valūtas stabilitātes fondā, no aizdotās naudas arī maksājam aizņēmuma procentus. Maksājam arī par Parex.

– Bet kāpēc aizņēmuma nauda netiek ieguldīta ražošanas attīstībā? Tad jau mēs nekad no tās bedres ārā netiksim, ja ražošana neattīstīsies.

– Tas bija tieši tas, ko Godmanim savulaik teicu... 2008. gada nogalē daudzas valstis sildīja ekonomiku ar nepārdomātām piemaksām un sociālajiem tīkliem, taču mums nav citu ekonomikas sildīšanas mehānismu, izņemot Eiropas struktūrfondu naudas. Mums aizdeva naudu tikai tik daudz, lai nosegtu tekošās vajadzības. Mums līdz ar to nav tukšuma valsts kasē, taču paralēli aizdevums palīdzēja Skandināvijas komercbanku sektoram saglabāt stabilitāti, pretējā gadījumā pēc defolta mūsu akcijas vispār būtu neglābjami zemas.

– Tātad tas nozīmē, ka nekāda nauda ražošanas attīstībā netiek ieguldīta?

– No aizdevuma tā nebija paredzēta. Ir tikai struktūrfondu nauda.

– Ja ir struktūrfondu nauda, kāpēc tad neattīstās ražošana?

– Tā īsti nevar attīstīties... Mēs realizējām ienākumu, nevis reālo devalvāciju: mēs nevis devalvējām latu pret eiro, bet salikām mazākas algas un mazākas izmaksas. Taču tādas darbības neveicina ekonomisko aktivitāti. Otrkārt, nav kredītresursu, precīzāk, tie ir, taču gaužām mazi. Priekšvēlēšanu laikā mums ir bijušas tikšanās ar uzņēmējiem, un viņu skatījums bija precīzs: ja jūs gribat ņemt kredītu un pirkt kādu iekārtu, jums paprasa iekārtu ieķīlāt, kas ir normāli, bet vēl jums paprasa ieķīlāt jūsu nekustamo īpašumu un vēl privātu galvojumu. Tāda situācija ir jāpārcērt, jo bez kreditēšanas resursiem nekas nevirzīsies uz priekšu. Domāju, ka varam izmantot Hipotēku un zemes banku kā attīstības banku. Tā būtu reāla konkurence komercbankām.

– VL/TB/LNNK ir izteikti konservatīvu uzstādījumu veidojums. Savukārt partiju apvienība Vienotība, ar kuru bijāt gatavi pat saplūst vienotā dziesmā, vismaz vārdos pārstāv neoliberālo spēku nometni. Uz kurieni tad jāvirzās Latvijai – uz konservatīvismu vai liberālismu?

– Mana Eiroparlamenta pieredze rāda, ka konservatori ar liberāļiem saprotas labāk nekā ar sociāldemokrātiem. Protams, mums varētu būt domstarpības, turklāt es domāju, ka mēs tuvākajā laikā neuztaisīsim izteikti konservatīvu valdību. Savukārt interešu virzīšanā uz austrumiem, protams, ir nepatīkami momenti, un krīze mūs ir novājinājusi ne tikai materiāli, bet arī morāli, un līdz ar to sākās sabiedrības piekāpšanās, piemēram, pieņēma Imigrācijas likuma grozījumus. Diemžēl ir daudzi viedokļu veidotāji, izņemot politiķus, kuri sabiedrību lēnām virza uz domu, ka valsts virzība uz austrumiem – nu, tas nav nekas slikts. Piemēram, valodas jautājums: kā otru svešvalodu skolās ieviest krievu valodu. Soli pa solim, un drīz krievu valoda jau kļūs par otro valsts valodu. Un, ja to visu saliek kopā ar Krievijas ārpolitikas doktrīnu, daudz kas kļūst skaidrs: viņus Baltijas valstīs interesē energoresursu pārdošana, loģistika, ostas. Tāpēc ir bīstami, ka ekonomiskā vara saaug ar politisko, turklāt saaug ar tādu spēku, kuram ir reāla politiskā ietekme. Ir dažādi investori, un es negribu īpaši slavēt ķīniešus, kaut gan viņu ietekme ir ļoti liela – sevišķi Malaizijā un Singapūrā, taču viņu tradīcijas ir krasi atšķirīgas no krievu tradīcijām, jo ķīnieši atstāj, piemēram, malaiziešiem, politisko varu, tajā neiejaucoties, savukārt pieredze ar krieviem mums ir citāda.

– Tas nozīmē, ka ķīniešu darbaspēks mums būtu izdevīgāks par krievu darbaspēku?

– Savulaik kopā ar sociologiem pētījām sabiedrisko domu: kādu tautību darbaspēku latvieši labprātāk pieņemtu? Atbildes bija tādas: krievi bija pirmajā vietā, tad nāca baltkrievi un visi bijušās PSRS republiku iedzīvotāji, ne visai pretimnākoši latvieši bija pret musulmaņiem, un vislielākās bailes bija no ķīniešiem. Taču pieredze ir tāda, ka tieši pēdējie vislabāk integrējas katrā valstī, nemēģinot ietekmēt politiku. Tas nozīmē, ka no ķīniešiem mums ir vismazākais apdraudējums.

– Aptauja faktiski parādījusi skumjo realitāti, kas iestājusies šobrīd: daudzi latvieši ir gatavi balsot par Saskaņas centru. Droši vien ne tikai tāpēc, ka par spīti, bet arī tāpēc, ka nav valodas barjeras – gluži kā viesstrādnieku gadījumā. Saskaņieši runā latviski, viņi ir integrēti, ko vēl vairāk vajag?!

– Tas nav noticis gada vai pusgada laikā. SC pratis par sevi radīt labu iespaidu, viņi savus skandālus uz āru nenes. SC ir Eiropas sociālistu grupā, līdz ar to vairāku Eiropas valstu interesēs ir parādīt SC kā sociāldemokrātisku spēku, kam nacionālais jautājums nav svarīgākais. Šķiet, Jānis Ādamsons bija vienīgais latvietis, kas tiks ievēlēts Rīgas domē no SC.

– Bet socioloģiskās aptaujas liecina, ka par SC tomēr balsos daudzi latvieši.

– Es tam neticu. Aptaujas var arī maldināt.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"