Krievijas kara tēmu kino pārmaiņas Putina laikmetā
Šajā nedēļā bija vēl viens svarīgs datums, kuru mūsdienu Latvijā vairs īpaši neizceļ. 22. jūnijs ir diena, kurā 1941. gadā Latvijas teritorijā ienāca karš. Otrais pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī, bet karadarbība Latvijas teritoriju tieši neskāra.
Lai gan 1941. gadā Otrā pasaules kara izraisītās sekas Latviju jau bija ietekmējušas radikāli - Latvija bija zaudējusi neatkarību un pievienota PSRS. Tomēr pirmās okupācijas radītās pārmaiņas ikdienas dzīvi nelielu saimniecību zemnieku sētās vēl nepaguva radikāli mainīt. Piemēram, Latgales pusē zemnieku saimniecības bija nelielas ‒ 5‒7 hektāri zemes. Lielas saimniecības ar vairāk nekā 30 hektāriem zemes bija retums, tāpēc 1940. gada pārmaiņas, ieskaitot zemes reformu, zemnieku dzīvi ietekmēja visai maz. Nebija ko dalīt vai pārdalīt. 1941. gada jūnijā jau sākās kampaņa par strauju kolhozu (lauksaimniecības arteļu) izveidi, avīzes drukāja kolhozu paraugstatūtus utt. 14. jūnija deportācijas bija savdabīgs signāls, kas varētu notikt ar tiem, kuri neiesaistīsies kolhozu izveides kampaņā. Taču, ja šādas straujas reformas arī bija iecerētas, to īstenošanu pārtrauca Vācijas armijas iebrukums. Tāpēc 1941. gada 22. jūnijs gan Latgalē, gan arī citviet Latvijā kļuva par neatgriezenisku robežšķirtni starp miera un kara laiku. 22. jūnijā aizsākās okupācijas režīmu maiņa ar traģiskām sekām lielākajai daļai iepriekšējā režīma atbalstītāju. Turklāt, ja padomju vara vēl pilnībā nepaguva demonstrēt savu zvērisko seju (14. jūnijā cilvēkus tikai deportēja, bet publiski neslepkavoja), vācu ienākšana ievadīja traģisku un nežēlīgu notikumu virkni. Tāpēc, piemēram, manas ģimenes tradīcijās 22. jūnijs vienmēr bija ļoti netīkams datums ‒ savdabīga sēru un piemiņas diena. Mūsdienās jau ir savādāk. 22. jūnijā visā Latvijā notiek gatavošanās Līgo svētkiem, savukārt informatīvajā telpā krievu valodā 22. jūnijs ir datums, kurā saturiski iederas filmas, pārraides un diskusijas par Otro pasaules karu, tā atmiņām un sekām. 2020. gads bija izņēmums, jo Covid-19 pandēmijas dēļ Krievijā pat tradicionālā uzvaras parāde no 9. maija tikai pārcelta uz 24. jūniju. Tāpēc 22. jūnijā Krievijas TV raidīto filmu piedāvājumā vienkārši bija nedaudz lielāka kara filmu koncentrācija.
Pārslēdzot kanālus, ievēroju, ka 22. jūnija vakarā vienā no Krievija TV kanāliem tika rādīta pēc Borisa Vasiļjeva (1924‒2013) stāsta motīviem 1972. gadā uzņemtā režisora Staņislava Rostocka (1922-2001) kara drāma “Bet rītausmas šeit klusas”. Šo filmu esmu daudzkārt redzējis bērnībā un jaunībā, tāpēc šoreiz to skatīties nesāku, taču pievērsu uzmanību tajā brīdī rādītajai filmas epizodei, kurā aktiera Andreja Martinova tēlotais garnizona komandants, pēc tam, kad bija atriebies par vienas viņa padotībā esošās kareives nogalināšanu, pāršķirsta ar asinīm notraipīto, vāciešu nogalinātās kareives komjaunatnes biedra karti, kuru vēlāk kā dārgu relikviju noglabā iekškabatā. Šī 1972. gadā uzņemtās padomju kara filmas epizode ļoti izteiksmīgi iezīmēja, kā kara laika filmas tika veidotas PSRS laikā, un to atšķirību, kā kara laika filmas tiek veidotas mūsdienu Krievijā.
Mūsdienu Krievijā no 21. gadsimta sākuma, sinhroni ar Vladimira Putina nākšanu pie varas, notika radikāla pārmaiņa Otrajam pasaules karam veltīto filmu koncepcijā. Krievijā tiek uzņemti daudzi un visdažādākie seriāli, kā arī kinoteātru standartam domātas filmas par Otrā pasaules kara tematiku. Sākot ar 21. gadsimta sākumu, Krievijā uzņemtajām kara filmām un seriāliem ir viena ļoti spilgta iezīme ‒ tajās tiek izdzēsta un notušēta komunistiskās partijas un komunistiskās ideoloģijas pieminēšana saistībā ar Otrā pasaules kara laika notikumiem. Būtībā ar milzīgas kino industrijas palīdzību notiek vērienīga vēstures falsifikācija. No filmām par kara laiku tiek izdzēsta sasaiste ar komunistiskās ideoloģijas ietvaru. Piemēram, Nikolaja Dostaļa seriālā “Soda bataljons (Štrafbat)” (2004) padomju armijas daļā pirms uzbrukuma nevis komisārs, bet gan pareizticīgo priesteris saka uzrunu karavīriem utt. Jaunākajās filmās vairs netiek iekļauti sižeti par iekšējo ideoloģisko pretinieku atmaskošanu un no tā izrietošajām represijām. Jaunajā mītā Sarkanās armijas īpašo nodaļu un padomju drošības dienestu galvenais uzdevums ir izķert vācu spiegus un diversantus, nodevējus, pārbēdzējus utt., nevis masveidā atmaskot un represēt tos, kas kritizēja padomju sistēmu un izteica cerības, ka pēc kara viss mainīsies ‒ tiks atcelti kolhozi un varēs dzīvot brīvāk. Šobrīd ir atslepenoti daudzi ar kara laika represiju statistiku saistīti dokumenti, un no tiem izriet, ka tieši cīņa ar ideoloģiskajām diversijām bija padomju drošības struktūru galvenais uzdevums kara laikā. Te var minēt piemēru no ģeniālā krievu rakstnieka Aleksandra Solžeņicina (1918‒2008) biogrāfijas. Aleksandra Solžeņicina militārā karjera aprāvās brīdi, kad viņš 1945. gada februārī kādā cenzūras pārtvertajā privātajā vēstulē bija atļāvies izteikt vieglu padomju sistēmas kritiku. Pēc šā gadījuma netika ņemti vērā nekādi Solžeņicina nopelni kaujas laukā. Viņam atņēma visus apbalvojumus (2. pakāpes Tēvijas Kara ordeni un Sarkanās Zvaigznes ordeni), norāva virsnieka (artilērijas kapteiņa) uzplečus un notiesāja ar astoņu gadu ieslodzījumu GULAG nometnēs. Lai gan karš tobrīd vēl nebija beidzies un labu artilēristu frontē trūka. Šādus sižetus mūsdienu Krievijas kara laika filmās atrast tikpat kā nav iespējams. Tie vēl ir palikuši Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina laikā uzņemtajos kino stāstos, no kuriem daudzus vairs īpaši netiražē un tikpat kā nerāda lielākajos Krievijas televīzijas kanālos.
Krievijas jaunais Otrā pasaules kara laika veidotais kino ietvars ir pakārtots sakrāli patriotiskiem uzdevumiem. Filmās ir jāizceļ krievu tautas varonība, cīnoties pret absolūto ļaunumu. Absolūtais ļaunums ir ikviens, kuru iznīcināt pavēl gudrie un taisnīgie komandieri.
Kino stāsti nemitīgi atgādina, ka Otrā pasaules kara laikā krievu tauta izpildīja savu vēsturisko misiju - uzvarēja vislielāko iespējamo ļaunumu - nacismu. Mūsdienu Krievijas kara tematikas filmas kalpo kā informatīvs un ideoloģisks balsts jaunajai reliģijai ‒ ticībai Lielajai uzvarai. Jaunās reliģijas ietvarā notiek jēdzienu nomaiņa (viss, kas saistīts ar komunistisko partiju, netiek pieminēts) un nevēlamo notikumu izdzēšana (nekādi atgādinājumi par Sarkanās armijas noziegumiem; ja arī tiek parādīta kāda sarkanarmieša vardarbība pret civiliedzīvotājiem, tad vainīgais līdz filmas beigām noteikti saņems sodu utt.). Filmas un seriāli aicina mūsdienu skatītājus atdarināt filmās redzamos varoņus - būt gataviem, tas būs nepieciešams, ziedot dzīvību, cīnoties pret Krievijas ienaidniekiem.
Jaunais virziens Krievijas kara laika kino nav vēsturiskās patiesības rekonstrukcija, tas ir veids, kā ar izklaides žanra palīdzību stiprināt jauno Krievijas ideoloģiju - ticību Lielajai uzvarai ‒ un atbalstīt lielkrievu patriotismu.