Eksperti: Ikdienā mēs to nemanām, tomēr rasisms Latvijā pastāv
Latvijas Cilvēktiesību centrs, aptaujājot nelielu daļu – tikai 200 no ārvalstu studentiem, kuri šeit mācās, konstatēja, ka vairāk nekā puse ir piedzīvojuši aizskārumu savas ādas krāsas, rases vai etniskās piederības dēļ. Tiesa – daudzi par notikušo nekur nav sūdzējušies. Daļa palīdzību meklē, bet dara to klusi. Un arī – ne vienmēr saņem, ziņo LTV "Panorāma".
Latvijā nav skaļu rasisma lietu, atzīst eksperti. Ikdienā mēs to nemanām, tomēr rasisms pastāv.
Cik droši Latvijā var justies tie, kuru izskats, ādas krāsa, reliģiskā piederība viņus acīmredzami atšķir no pamatiedzīvotāju vairākuma? Kaut nelielu priekšstatu var sniegt skaitlis - 1178. Tik daudz diskriminācijas gadījumu nepilnos divarpus gados ir fiksējusi viena no palīdzības organizācijām.
Dienvidāfrikānis Tatenda Sipula ir modes mākslinieks, kurš studējis Parīzē. Nu jau trīs gadus dzīvo Rīgā un veido savas apģērbu kolekcijas. Bet pirms nepilna gada viņš piedzīvoja dzīvībai bīstamu uzbrukumu.
"Man uzbruka no aizmugures. Līdz pat šim brīdim es arvien vēl nezinu, kurš tas bija, es nevaru atpazīt pēc sejas. Sitiens bija tik spēcīgs, ka es atsitos pret zemi. Tiku pilnībā atslēgts. Pat nezinu, cik ilgs laiks pagāja. Pēc tam nonācu slimnīcā. Un, šķiet, ka dienu vai divas dienas vēlāk es tiku operēts. Man bija ar metālu sastiprināts žoklis," stāstīja Sipula.
Tikai ap 20% jeb vienam no pieciem Latvijas iedzīvotājiem nav iebildumu, ja viņa kolēģis, ģimenes loceklis vai kaimiņš ir ar citu tautību vai izcelsmi.
"Mēs, ikdienā ar to saskaroties, redzam, ka tomēr tās negācijas, tā citu cilvēku, kas varbūt nav dzimuši Latvijā, nepieņemšana ir ļoti aktuāla ar dažādiem gadījumiem. Vai tas ir, piemēram, kādam indiešu studentam, kas ikdienā praktizē savu reliģiju, turbāna noraušana tramvajā, vai tie ir gadījumi, kad vienkārši uzprasās uz dažādiem tādiem kā kautiņiem," sacīja sociālo pārmaiņu organizācijas “Make Room” pārstāvniecības direktors Miks Celmiņš.
Sabiedriskais transports ir vieta, kur aizskarošus vārdus visbiežāk dzirdējis indietis Abu Sohels. Viņš šeit dzīvo jau četrus gadus un studē medicīnu, lai kļūtu par ģimenes ārstu.
"Mums todien bija ārvalstu studentu diskusija. Pēc tās gājām mājās. Pienāca cilvēki un prasīja šķiltavas. Mēs atvainojāmies, teicām, ka mums nav, jo nesmēķējam. Tad mums pajautāja - ko vispār jūs te darāt mūsu valstī? Es mēģināju skaidrot latviski, cik nu pratu, bet viss tikai eskalējās. Viņš sāka apsaukāt sliktos vārdos un tamlīdzīgi. Mēs centāmies pateikt, ka viņa izturēšanās ir rasistiska un nepareiza. Ka mēs šeit, jūsu valstī studējam, dodam ieguldījumu ekonomikā, mēs arī esam šīs valsts daļa un mēs mīlam šo valsti. Un citi ļaudis pret mums te izturas ļoti labi. Mums tiešām ļoti patīk šejienes viesmīlība. Un tas ir iemesls, kāpēc mēs esam šajā valstī. Bet viņš nepiekrita un viņš centās iesist man un manam draugam," notikumus Vecrīgā pie KFC restorāna atstāstīja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes students Abu Sohels.
Neviens neiejaucies, līdz kāds cits no draugiem izsaucis policiju, bet tas nekādu pozitīvu atrisinājumu nav devis.
"Man ir ļoti žēl to teikt, bet bija tā, ka policija it kā centās darīt to labāko, bet gala iznākums no policijas ziņojuma bija - ka nu, viņš [uzbrucējs] bija piedzēries un nekas vairāk. Bet - ko tas nodarīja man un manam draugam - par to nevienam nekas. Tā ir viena no tādām situācijām, kas manās smadzenēs ir vēl arvien," atklāja Sohels.
Cilvēktiesību centra vadītāja Anhelita Kamenska konstatējusi, ka Latvijā pēdējais rasistiski motivētais vardarbības gadījums oficiāli reģistrēts tālajā 2013.gadā. Neoficiālā informācija liecina - par šādiem noziegumiem ne vienmēr ziņo vai tos ne vienmēr reģistrē kā naida noziegumus. Bet tai pat laikā 62% ārzemju studentu aptaujās atzīst, ka ir verbāli aizskarti transportā, uz ielas, veikalā vai citur, 61% - ka aizskāruma pamats ir bijusi ādas krāsa, rase vai etniskā piederība.