Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) vairs nespēj finansēt pirms dažiem gadiem izveidoto centralizēto atalgojuma sistēmu, garīdznieku ienākumi krietni sarukuši, mācītāji reģistrējas bezdarbniekos un saņem pabalstus, - informē "Latvijas Avīze".
Iespēja pabalstā kaut uz laiku saņemt vairāk, nekā baznīca pašlaik spēj maksāt algā, ir arī galvenais motīvs, kādēļ daļa luterāņu mācītāju šogad iestājušies bezdarbniekos. Vairāki mācītāji, kuri reģistrējušies par bezdarbniekiem, kalpošanu nebūt nav pametuši.
Vēl pirms dažiem gadiem tika lolots grandiozs plāns - Latvijā ieviest Amerikā noskatītu shēmu, kā uzlabot mācītāju iztikšanu. 30% no baznīcas īpašumiem koncentrējot virsvaldes rokās un tos pārdodot un izīrējot, bija plānots iegūt ap 30 miljoniem latu, ko tālāk varētu nodot baznīcas sadarbības partnera - ASV Misūri Sinodes apsaimniekošanā. Ieguldīta finanšu tirgos, nauda nestu procentus, ko varētu novirzīt centralizētas garīdznieku atalgojuma un sociālā nodrošinājuma sistēmas uzturēšanai.
LELB Rīgas arhidiecēzes bīskaps Guntars Dimants, kura pārraudzībā ir baznīcas finanšu lietas, skaidro, ka joprojām daļa cilvēku, kas nāk uz baznīcu, dzīvo ar senu uzstādījumu "baznīcai neko nevajag, baznīckungi jau tikai aplaupa nabagus" vai ir pārliecināti, ka mācītājus algo valsts. "Taču patiesībā jau kopš padomju laikiem mācītāji ir pārtikuši no draudzes ziedojumiem." Nodokļi par tiem netiek maksāti, tādēļ lielākā daļa mācītāju vienmēr bijuši sociāli neaizsargāti - bez slimības pabalsta, pensijas.
Lai gan daļa garīdznieku plānu apšaubīja, Sinode nobalsoja par tā ieviešanu, un jaunā algošanas sistēma tika iedarbināta. Puse jeb aptuveni 70 mācītāju, kas tai pievienojās, finansiāli bija ieguvēji. Agrāko 100 līdz 150 latu vietā viņi sāka saņemt vairākus simtus latu mēnesī, bija tādi, kuru atalgojums sasniedza pat astoņsimt latus. Ja rēķina uz vienu ģimenes locekli, tuvu maznodrošinātā statusam mācītāji bijuši visu laiku, drošības sajūtu cietā alga devusi.
Kā raksta "Latvijas Avīze", pērn atalgojuma sistēma sāka brukt. Mācītājus skāra vairāki algu samazināšanas viļņi, jo izrādījās, ka jaunais modelis bija darbojies tikai "ar vienu kāju". Proti, iedarbināta tikai izdevumu daļa un paaugstinātās algas baznīca maksāja uz parāda - no apmēram triju miljonu latu aizņēmuma, ko LELB bija izsniegusi Misūri Sinode.
Dimants skaidro, ka laikā, kad radās šis plāns, nekustamo īpašumu tirgus bijis ļoti aktīvs. Nekas neliecināja, ka tik drīz varētu sākties lejupslīde. "Mūsu mērķis arī nebija pārdot, gūstot pēc iespējas lielāku peļņu. Tika meklēti, cik iespējams, drošāki pircēji, lai zinātu, ka tie nenodarbosies ar biznesu, kas ir pilnīgā pretrunā ar baznīcu, - neiekārtos bordeli vai spēļu zāli. Taču tad sākās nestabilitāte tirgū, vēlāk viss apstājās un mēs nonācām tur, kur tagad esam." Tikai šogad LELB izdevās pārdot vienu īpašumu - ēku Doma laukumā, iegūstot 2,6 miljonus latu, no kuriem baznīca sākusi atmaksāt aizdevumu Misūri Sinodei, kā arī nodrošina, lai varētu turpināt maksāt algas kaut samazinātā apmērā.
Vairāku mazo draudžu mācītājs Didzis Skuška bijis viens no tiem, kurš balsojis pret projektu. Ne tādēļ, ka būtu pret centralizētu atalgojumu, bet tāpēc, ka idejas virzītāji nav spējuši atbildēt: kas notiks, ja kaut kas noies greizi.
"Izrādījās, ka plāna B nav. Tā bez nopietnas plānošanas var rīkoties tikai laicīgi uzņēmēji, nevis baznīca. Tas tikai parāda gana nespēju vadīt savas avis," uzskata Skuška. Viņaprāt, "problēma sākās ar to, ka iedeva trīs miljonus, lai tā lieta ātrāk iet uz priekšu. Ja tā ir mūsu nauda, tad kaut vai pilnu muti zelta zobus saliekam. Bet ar palienētu naudu bija jādzīvo ļoti taupīgi."
Skuška spriež, ka pārāk liela daļa naudas aizgājusi virsvaldes uzturēšanai: "Ja vienu rītu bīskapi pieceltos un izrādītos, ka vairs nav nevienas draudzes, viņu būšana kļūtu bezjēdzīga. Bet, ja mēs kādu rītu pieceltos un redzētu, ka vairs nav neviena bīskapa, vai kas mainītos? Absolūti nekas."
"Daļa taisnības tur ir," atbildot uz pārmetumu, ka pārlieku daudz naudas novirzīts virsvaldes vajadzībām, atzīst Dimants: "Sākot baznīcas attīstības programmu, tika izdalītas stratēģiski svarīgas nozares un tajās tika pieņemti jauni algoti darbinieki. Taču ne jau jaunas sekretāres vai apkopējas Mazajā Pils ielā 4, kā nereti uzskata. Bieži tiek aizmirsts, ka zem virsvaldes budžeta ir arī tādas lielas iestādes kā Lutera akadēmija, Saldus svētā Gregora draudze un citas."
Skuškam visvairāk kremtot nevis samazinātā alga, bet gan baznīcas vadības un arhibīskapa Jāņa Vanaga nespēja uzņemties atbildību par notikušo.
Ar arhibīskapu Vanagu laikrakstam sazināties nav izdevies, jo viņš atrodas ārpus valsts, bet Dimants norāda, ka "atbildības" jēdzienu dažādi mācītāji saprot dažādi: "Ir arī cilvēki, kas uzskata, ka arhibīskaps "neuzņemas atbildību" tādējādi, ka aiz krāgas neizmet no baznīcas visus tos, kas musina mācītājus pret vadību."
"Mācītāja profesiju neizvēlas uz laiku - tas ir darbs uz visu mūžu. Tādēļ turpināšu kalpot jebkurā gadījumā - maksās kāds man vai nemaksās," apliecina arī nesen bezdarbnieku rindas papildinājušais Valles, Vecumnieku un Budbergas Svētā Pāvila draudžu mācītājs Juris Morics. Bezdarbnieka statuss ir pagaidu risinājums, "kamēr atradīšu darbu, ko varu apvienot ar kalpošanu". Viņš nav piekritis parakstīt līguma grozījumus, ar kuriem tiktu ievērojami samazināta alga, tāpēc darba attiecības pārtrauktas. Viņaprāt, baznīcas rīcība nav bijusi korekta, bet "tiesāties ar baznīcu jau neiešu – tas būtu neētiski".
Kad beigsies bērna kopšanas pabalsts, arī Skuška, visticamāk, meklēšot laicīgu darbu. "Protu visu ko. Varu būt skolotājs, vieglatlētikas treneris, astoņus gadus esmu bijis masieris." Vēl cerības viņš liek uz paša nesen nodibināto SIA, kas specializēsies grāmatvedības un lietvedības pakalpojumu sniegšanā draudzēm.
Lai arī nenoliedzot, ka baznīca pašlaik ir krīzes posmā, Dimants uz situāciju tomēr raugās mierīgi. "Kāpumi un kritumi nav nekas neparasts. Tāpat kā visu laiku neesam priecīgi, nevar būt tikai laimes stundas." Turpmākā LELB stratēģija ir "mācīties dzīvot pašiem". Tas nozīmē, ka vismaz tuvākajā laikā mācītāju atalgojums būs vairāk atkarīgs no draudžu iespējām, bet "mēs varēsim iedot tik, cik varēsim".
Apmēram piecu gadu laikā mazo lauku draudžu vienkārši vairs nebūs, jo nebūs, no kā tās uzturēt, - tā prognozē pirms dažiem gadiem no LELB izslēgtais mācītājs Valters Korālis, kurš pašlaik darbojas kā brīvmācītājs. "Arhibīskapam nav ne plāna, kā glābt finanšu situāciju, ne skaidrības, kāds vispār ir baznīcas kurss." Attiecības starp reliģisko organizāciju un ticīgajiem, viņaprāt, būtu godīgi dēvēt īstajā vārdā - "reliģiskais tirgus". Tajā LELB zaudējot savas pozīcijas ar neadekvāti augstām pakalpojumu izmaksām. "Būsim godīgi, tas, ko dēvē par ziedojumu, patiesībā ir maksa par pakalpojumu. Ja mācītājs salaulāšanai gluži atklāti nosaka cenu, "sākot no 100 latiem" - vai tas ir ziedojums?"
Turklāt "pakalpojumam" līdzās piespiedu kārtā tiek iebarota arī "abonēšana" jeb iestāšanās draudzē par 15 latiem uz visu mūžu, lai uzturētu pārvaldes aparātu, uzsver Korālis. "Cilvēki to vairs negrib pieņemt. Tādēļ arī tik straujš ziedojumu apmēra kritums.
Korālis uzskata, ka pašreizējam stāvoklim esot arī vēsturiski iemesli: "Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma katoļi saimnieciskās lietās bijuši pārāki par luterāņiem. Viņi daudz veiksmīgāk ir spējuši atgūt savus vēsturiskos īpašumus, viņi nekad nav tos tirgojuši, pusi no vērtības samaksājot juristam. Katoļi ne reizes nav ne par ko saplēsušies, kamēr Vanags par nepareizu viedokli paspējis izslēgt jau kuro mācītāju." Viņš uzskata, ka luterāņiem īsta līdera nekad nav bijis."
Tikmēr mazo lauku baznīcu draudzes nepieļauj iespēju, ka naudas trūkuma dēļ varētu slēgt baznīcu, kas 380 gadus ir darbojusies. Ar virsvaldi, "aparātu", "kursu" tam visam nav nekāda sakara.
"Vējš noplēsa baznīcai jumtu. Sanācām kopā un uzlikām jaunu, uzlikām arī bruģi," stāsta kādas draudzes pārstāve. "Un par kādiem līdzekļiem? Tikai eņģeļi zina, par kādiem līdzekļiem," piebilst Skuška. "Iedod viens, iedod otrs, trešais palīdz ar darbu. Tāpat būs ar mācītāju – ja draudzei par viņu sāpēs sirds, tad par viņu parūpēsies."
Atkarība no draudžu rocības, pie kuras pašlaik nonākuši LELB mācītāji, nav nekas unikāls un nozīmē atgriešanos pie kārtības, kāda pastāvēja pirms algu reformas un joprojām darbojas citu konfesiju baznīcās. Piemēram, katoļu priesteriem kūrija algu nekad nav maksājusi, stāsta Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centra vadītājs Andris Kravalis: "Mums gan atšķirībā no luterāņiem ir vieglāk. Nav ģimenes, nav bērnu - šādā ziņā celibāts nāk par labu."
Atsevišķos gadījumos gan kūrija palīdzot tiem, kam klājas īpaši slikti: "Valda solidaritātes princips, kas īstenojas caur paklausību. Ja kādam ir grūtības, tad vēršas pie bīskapa, un viņš nosaka, vai palīdzēt, pārdalot naudu no tām draudzēm, kurām iet labāk."
"Centralizēta" atalgojuma nav arī baptistu mācītājiem - Latvijas Baptistu draudžu savienība garīdzniekiem pērk tikai veselības apdrošināšanas polises. Tipiski, ka mācītāji kalpošanu apvieno ar laicīgu darbu, bet lielākās draudzēs gan dzīvo no draudzes maksātās algas, stāsta Rīgas Mateja draudzes mācītājs Pēteris Eisāns: "Tā ir aptuveni skolotāja algas līmenī. Draudzes ir pilnīgi autonomas, pašas lemj, kā rīkoties ar saviem līdzekļiem."
Īpašos gadījumos Latvijas Baptistu draudžu savienība var ziedot, ja "jāsalabo sapuvusi grīda", bet nekad nemēdz palīdzēt algošanā. Kā uzsver Eisāns, šis ir arī principa jautājums - garīdzniekam jābūt tieši atkarīgam no draudzes rocības: "Te pamatā ir inkarnācijas ideja, kas nozīmē, ka mācītājs nevar būt pāri stāvošs - viņam vajag identificēties ar cilvēkiem, gluži kā pats Dieva Dēls nāca no debesu godības un kļuva kā viens no mums."
Mīklainākas ir luterāņu kopējā skaita tendences Latvijā. Pēc Pasaules luterāņu federācijas ziņām, Latvijā pēdējos desmit gadus luterāņu baznīcai piederīgo skaits bijis nemainīgs - 250 tūkstoši cilvēku. Dimants min citus skaitļus: "2000.gadā to cilvēku skaits, kuri sevi uzskata par luterāņiem, bija 600 000, pašlaik apmēram 400 000. Šie cipari gan nāk no socioloģisko aptauju datiem, kurās respondentiem vaicāts, kurai konfesijai viņi dod priekšroku, tādēļ neraksturo juridisko piederību LELB.
Bet aktīvo draudžu locekļu 2009.gadā bijis ap 38 000. Tas ir par trim tūkstošiem mazāk nekā 2008. gadā, informē LELB sabiedrisko attiecību nodaļas pārstāvis Ivars Kupcis. "Visticamāk, tas krities saistībā ar draudzes locekļu iemaksām, pēc kurām draudzes pārsvarā veic šo uzskaiti," viņš pieļauj, piebilstot, ka šis skaitlis ap 40 000 svārstās no 2003.gada, bet pirms tam bijis nedaudz mazāks.