"Neatkarīgā" kļūst par digitālo laikrakstu: 116 gadi kā ieskrējiens lēcienam uz digitālo vidi

 
©Neatkarīgā

Šajā, pašā pēdējā uz papīra drukātajā Neatkarīgās Rīta Avīzes numurā tiek izmantotas poligrāfijas iespējas, lai sniegtu pārskatu un skaidrojumu par to, kā avīze visā savas drukāšanas laikā izskatījusies un mainījusies.

Avīze turpinās iznākt arī pēc 30. aprīļa, kad tā vairs netiks drukāta uz papīra. Vārdu «avīze» latvieši darinājuši no itāļu vārda «aviso» - «paziņojums». Šāda vārda nozīme ir pietiekami plaša, lai derētu jebkam, ko avīzes redakcija darīs 5. maijā un neierobežotu laiku uz priekšu. Protams, ka ziņosim par visu svarīgo, kas pats par sevi nozīmē arī pētījumus un skaidrojumu, kāpēc svarīgs ir tieši tas, nevis kaut kas cits; savukārt komentāri ļaus ziņot par to, kas vēl tikai notiks.

Digitālās vides attīstība izpaudīsies ziņošanas tehniskajos izpildījumos. Lēmums par avīzes formāta maiņu tika pieņemts tad, kad Covid-19 figurēja vēl tikai starp citiem briesmu stāstiņiem no ārzemēm, bet tagad situācija iekšzemē virza uz to, ka nav tālu līdz brīdim, kad daudz ko no rakstītā aizvietos vai papildinās mūsu sarunas tiešsaistes režīmā. Zaudēto iespēju drukātu avīzi paņemt rokās un pagrozīt var kompensēt un pārspēt ar datorekrānā redzamo attēlu un tekstu aplūkošanu dažādos tuvinājumos, leņķos vai nokrāsās. Nekāda fantastika nav elektronisko attēlu producēšana tā, lai cilvēks tos uztvertu trijās dimensijās. Par ziņojumu satura papildināšanu ar smaržām un garšām jāatgādina, ka tādus eksperimentus veica jau papīra izdevumi. Tas viss nebūs uzreiz 5. maijā, bet to noteikti pieredzēs esošās, nevis nākamās paaudzes.

Pa tiem 300 līdz 400 gadiem, kopš vispār pasaulē radās kaut kas tāds, ko ar lielākām vai mazākām atrunām jau var dēvēt par avīzi, tehnoloģiskās izmaiņas avīžu producēšanā summāri ir bijušas mazākas nekā atsevišķi pēdējos desmit gados. Avīzes visā šajā laikā ir parādījušās un pazudušas atbilstoši politisko režīmu un tautu jeb valodu aizņemto teritoriju robežu maiņai, fonā paturot ļoti nevienmērīgu, bet caurmērā strauju tautsaimniecības kopapjoma un pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu.

Neatkarīgā Rīta Avīze uzskata, ka ir noturējusies jau 116 gadu, par spīti daudziem tādiem brīžiem, kuros tobrīd izdotais avīzes numurs varēja palikt pēdējais. Proti, sākam skaitīt savu pastāvēšanu no pirmā avīzes Cīņa numura, kas pasaulē laists 1904. gada martā. Tās nosaukums pietiekami tāls no avīzes tagadējā nosaukuma, lai nāktos atbildēt uz jautājumu, vai tik mēs negreznojamies ar svešām spalvām. Jā, jautājumam ir pamats, bet te, lūdzu, pretjautājums, vai tad avīzes nosaukums ir vienīgā avīzes pazīme. Lūk, jums piemērs, kā ar pilnīgi vienādu nosaukumu Cīņa Latvijā vienā laikā iznākuši divi pilnīgi nesaistīti izdevumi, toties reāli viena un tā pati Cīņa iznākusi ar daudziem nosaukumiem. Tālāk - vai tiešām Cīņa visu laiku ir bijusi viena un tā pati? Sāka izdot to sociāldemokrāti, bet drīz vien atklājās, ka tie ir konglomerāts no vairākiem naidīgiem grupējumiem, kas pārmaiņus padarīja Cīņu par savu izdevumu. Kļuva vēl trakāk, kad savus rēķinus kārtoja puspasauli un Cīņu tajā skaitā sagrābušie komunistu vadoņi. Tad vienai un tai pašai avīzei jeb žurnālistiem vienā avīzes numurā bija jānosauc kāds cilvēks par vadoni un varoni, nākamajā numurā - par tautas ienaidnieku. Kad tik baigi laiki beidzās, parādījās pretējs piemērs, kā viena un tā pati žurnālistu grupa divreiz mainīja avīzes nosaukumu tieši tāpēc, lai būtu iespējams paust tos pašus uzskatus, kādus viņi bija pauduši avīzē ar iepriekšējo nosaukumu. Tehnoloģiju attīstība liek būtībā šo pašu darbību atkārtot jau trešo reizi, kad Neatkarīgā Rīta Avīze vairs nebūs atrodama avīžu kioskos, bet adresē neatkariga.lv portālā nra.lv.

***

Cīņa, 1. numurs, 1904. gads

Publicitātes foto

NU GAN SAKRITĪBAS! Cīņa 1988. gada 5. maijā rakstīja gandrīz vienīgi to, kas saistīts ar padomju laikos atzīmējamo Preses dienu (datums izvēlēts atbilstoši komunistu avīzes Pravda pirmā numura iznākšanai 1912. gadā, kas sakrita ar Kārļa Marksa (1818-1883) dzimšanas dienu). Tajā skaitā publicēts dokumentāls burlakgabals par cara policijas ielaušanos kārtējā Cīņas nelegālajā tipogrāfijā tieši tajā brīdī, kad tur drukāts avīzes simtais numurs. Darbība notikusi 1908. gada 17. septembrī Cēsu ielā 2 - itin netālu no vietas, kur pēc Preses nama atstāšanas apmetusies Neatkarīgās redakcija.

Cīņa. Jocīgu rakstu krājums 1912. gadā

Publicitātes foto

CĪŅAS SKAISTAIS VĀRDS ir piesaistījis dažādu ļaužu uzmanību un cerības pārdot savu literāro produkciju. Ar sociāldemokrātu avīzi Cīņa nekādi nesaistīts izdevums iznācis divreiz uz 20 lappusēm 1912. gada janvārī un jūlijā. Sevi tas pieteicis kā jocīgu rakstu krājumu - tātad humora žurnālu, kurā politiskās tēmas iekļautas tādā apjomā un veidā, kāds bija pieļaujams to gadu legālajā latviešu presē. Pasaule slīdēja uz Pirmo pasaules karu, tāpēc Krievijas impērijas teritorijā izdotās avīzēs drīkstēja rakstīt, ka vācieši ir slikti cilvēki. Var jau būt, ka krājuma izdevējs M. Dicmans (tā tas nodrukāts uz izdevuma vāka, izskatās pēc pseidonīma,) cerēja iedzīvoties uz nelegālās Cīņas rēķina, pārdodot savu legālo izdevumu tiem, kuriem šo vārdu īpaši mīļu bija padarījusi avīze, kam nebija tiesību protestēt, ja kāds cits sāk valkāt tās vārdu.

Cīņas Biedrs, Pirmā pasaules kara laiks

Publicitātes foto

STRĒLNIEKU CĪŅAS BIEDRS - vispirms tikai 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka un pēc tam, vismaz atbilstoši izdevuma pašpieteikumam, visu latviešu strēlnieku žurnāls Cīņas Biedrs. Lai gan tā nosaukums kā uzliets šādam saturam un uzdevumam, tas - nosaukums, ne izdevums - kalpojis arī Cīņai. Kā avīzes 50 gadu jubilejas sakarā izpauda attiecīgā brīža avīzes redaktors Pāvils Pizāns (1919-1971, amatā 1951-1960) žurnāla Karogs 1954. gada marta numurā, laikā no 1911. līdz 1914. gadam ārzemēs izdotā Cīņa esot bijusi nepareiza Cīņa, bet par pareizo Cīņu jāuzskata ap to pašu laiku Rīgā nelegāli izdotā avīze Cīņas Biedrs. Gan sociāldemokrātu šķelšanās, gan taktisku, t.i., legālās un nelegālās darbības kombinēšanas dēļ Cīņa ir maskējusies arī zem izdevumiem Pēterburgas Latvietis (1905-1906), Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālās Komitejas Biļetens (1908-1910), Mūsu Cīņa (Valmiera, 1917) un Proletariāta Cīņa (Petrograda, 1917-1918).

Cīņa 1944. gada 21. oktobrī

Publicitātes foto

BEIDZOT TOMĒR UZ ILGIEM GADIEM! 1944. gada 21. oktobrī nu jau trešo reizi savā pastāvēšanas vēsturē Cīņa atsāka iznākt Rīgā kā valdošās partijas un tās ieceltās valdības galvenais preses izdevums. Atšķirībā no abām iepriekšējām reizēm šoreiz Cīņa saglabāja savu statusu gadu desmitiem ilgi. Līdz varas 50 gadiem gan nenovilka, bet pietrūka pavisam nedaudz.

Cīņa, pagājušā gadsimta 50. līdz 80. gadi

Publicitātes foto

CĪŅAS VIETĀ ENKURS. Vārds «cīņa» nenozuda no avīzes Cīņa lappusēm ne uz mirkli, jo padomju ļaudis taču to vien darīja, kā cīnījās par mieru un komunismu, par augstām ražām, par tikpat augstu morāli un par jebko citu, ko vien uzdeva Komunistiskā partija. Ar tagadējo gudrību viegli teikt, ka jebkādas cīņas Padomijā un Latvijā tajā skaitā īstenībā izbeidzās tādā mērā, kādā ļaudis iemanījās parunāt par cīnīšanos tikai tāpēc, lai citi viņiem liktu mieru un viņi varētu likt mieru citiem. Toreiz tādas gudrības nebija. Bija kaut kādas nojausmas, ka kaut kas nav gluži tā, kā rakstīts Cīņā, bet cilvēki tādēļ neatļāvās atzīties ne sev, ne citiem, ka viņi spēlē teātri, nevis pilnvērtīgi dzīvo sev atvēlēto vienīgo dzīvi. Un dzīve nav sapņi, kur viss var mainīties vienā mirklī. Dzīvei ir vajadzīga tāda stabilitāte kā avīzē Cīņa dienu pēc dienas nepilnu 45 gadu garumā: pirmajā lapā par Padomju Savienības un Latvijas PSR komunistu vadītāju saietiem, ordeņu dalīšanu un norādījumiem padomju cilvēkam, otrajā - par jaunām darba uzvarām, trešajā - par komunisma cēlāju tikumiem un retu reizi par netikumiem, ceturtajā - par notikumiem ārzemēs un sportā.

Cīņa, 1917. gads

Publicitātes foto

CEĻOJOŠĀ CĪŅA. Kad Krievijas cara režīmam izdevās nostiprināties pēc 1905. gada revolūcijas (vai dumpju, vai nemieru) apspiešanas, izdot Cīņu nelegāli tagadējās Latvijas teritorijā kļuva aizvien grūtāk. Tika atrastas iespējas legāli Briselē (Beļģijā, 1910-1914) un Bostonā (ASV, 1915-1916) izdotu avīzi nelegāli iedabūt Latvijā. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas avīzes legāla izdošana tika pārcelta uz Krievijas toreizējo galvaspilsētu Petrogradu un pēc tam uz tagadējo Latvijas galvaspilsētu Rīgu, taču 1917. gada augustā Krievijas valdība avīzes izdošanu aizliedza un tā atsāka gan iznākt nelegāli, gan mainīt izdošanas vietas. Tajā reizē par avīzes pieturas punktiem atzīmējamas Valmiera un Valka.

Cīņa un Brīvais Strēlnieks, 1918. gads

Publicitātes foto

UZVARA CĪŅĀ PAR LATVIEŠU STRĒLNIEKIEM bija no latviešu sociāldemokrātijas izlobījušos komunistu galvenais ieguldījums tam, lai komunisti sagrābtu varu gandrīz visā Krievijas impērijas teritorijā. Itin bieži tiek likta vienlīdzības zīme starp latviešu un latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kas nav vēsturiski precīzi. Latviešu strēlnieki bija arī baltie (monarhisti), melnie (anarhisti), zaļie (visvisādi mežabrāļi, partizāni) un galu galā sarkanbaltsarkanie, kas nebija ne sarkanie, ne baltie. Tomēr sarkanā krāsa dominēja, tas tiesa. Komunistu ietekmi uz latviešu strēlniekiem apliecina, bet notikumu gaitā veicināja tas, ka uz brīdi bija izdevies salipināt Cīņu ar Brīvo Strēlnieku, kas kā latviešu strēlnieku pulku avīze bija sākusi iznākt 1917. gada vasarā Rīgā un līdz ar strēlnieku pulkiem atkāpusies uz Krieviju (Maskavu), kad militāru ofensīvu paveica vācieši.

Krievijas Cīņa no 1918. gada augusta

Publicitātes foto

ŠURPU TURPU, ŠURPU TURPU ceļoja Cīņa līdzi latviešu strēlnieku pulkiem. Strēlnieku vairākuma noskaņošana par labu komunistiem lielā mērā noteica komunistu sekmes visā Krievijā, kas ļāva viņiem veikt prettriecienu Baltijā un 1918./1919. gada mijā gandrīz iedzīt vāciešus un sakanbaltsarkanos strēlniekus jūrā. Rezultātā Cīņa atgriezās Rīgā un pirmo reizi kļuva ne tikai par legālu, bet arī par valdības avīzi. Tomēr prieki nebija ilgi. Vācieši un latvieši noorganizēja savu prettriecienu, Cīņai nācās atgriezties Maskavā. Tur iznāca Krievijas Cīņa, bet Cīņa atgriezās Latvijā ar nosacījumu, ka tai jāpārtop no oficioza atpakaļ par nelegālu lapu, ko varbūt nelegāli drukāja šeit, bet varbūt nelegāli iesūtīja no Krievijas.

Mūsu Cīņa pagājušā gadsimta 30. gados

Publicitātes foto

MĀNĪŠANĀS ar legalizāciju. It kā ne Cīņa, bet Mūsu Cīņa, kuras nosaukumu attaisnoja saturs - tas esot «žurnāls sportam un strādnieku audzināšanai», kas aprakstīja strādnieku sporta biedrības Cīņa ikdienu un sasniegumus. Jā, sporta sacensības saukt par cīņu vai cīņām ir visos laikos un vietās izmantots žurnālistikas štamps. Tikpat labi uz sportu - tikai uz sportu varēja attiecināt žurnāla galviņā ik pa laikam iesprausto saukli Bez cīņas nav uzvaras!, ko avīzes Cīņa lasītāji atpazina kopš 1904. gada. Savukārt vārdu salikums Mūsu Cīņa bija izmēģināts jau 1917. gadā. Žurnāls iznāca no 1933. gada oktobra līdz 1934. gada martam.

Cīņa 1940. gada 22. jūnijā

Publicitātes foto

UZVARAS GARŠA. Padomju Savienības karaspēka daļas - slavenie tanki - bija ienākuši Rīgā 1940. gada 17. jūnijā, tāpēc 22. jūnijā Latvijas Komunistiskās partijas (paskaidrojumā - Kominternes sekcijas) Centralorgans (tā oriģinālā) varēja sākt savu legālo iznākšanu Rīgā ar rakstu 1. lpp., kurā uzskaitītas «Latvijas Komunistiskās Partijas prasības Latvijas jaunajai valdībai». Īstenībā tās tika izpildītas ātrāk, nekā izteiktas (nodrukātas).

Cīņa 1941. gada 27. jūnijā

Publicitātes foto

VĒSTURE ATKĀRTOJĀS arī 1941. gada 27. jūnijā, kad Cīņa atkal izdeva savu pēdējo numuru Rīgā un mirkli pirms vācu karaspēka atnākšanas aizšmauca uz Krieviju. Tur avīze atsāka iznākt 1941. gada decembrī Kirovā. Kara laimes nosvēršanos par sliktu vāciešiem atspoguļoja arī tas, ka avīze sāka iznākt aizvien biežāk un pavirzījās uz rietumiem, vispirms uz Maskavu. Kad vāciešu armija jau juka un bruka, frontes līnija visai ātri šķērsoja lielāko daļu no Latvijas. Cīņa sekoja uzbrūkošajai padomju armijai, kādu laiciņu iznāca Daugavpilī un virzījās tālāk uz Rīgu.

Neatkarīgā Cīņa

Publicitātes foto

PAŅEM VĒRTĪGO UN AIZIET. Ar 1990. gada 25. jūlija numuru Cīņas toreizējā redakcija atvadījās no saviem lasītājiem Cīņā, lai 1990. gada 24. augustā atkal satiktos līdz ar Neatkarīgās Cīņas pirmā numura iznākšanu. Vārdu «neatkarīgā» tā brīža apritē palaida tie Komunistiskās partijas funkcionāri un aktīvisti, kuri 1990. gada aprīlī atšķēlās no Komunistiskās partijas un nodibināja Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju. Partija pēc dažādām metamorfozēm laikam pazudusi, bet ar to pašu vārdu kristīta avīze pastāv, lai gan nomainījusi vārdu «cīņa» un tūlīt nomainīs izplatīšanas veidu. Neatkarīgā Cīņa radās tā, ka juridisko kontroli pār Cīņu saglabājušās Komunistiskās partijas vadība atlaida Neatkarīgajai komunistiskajai partijai neslēpti simpatizējošos Cīņas žurnālistus no darba, bet viņi izveidoja jaunu avīzi. Komunisti nedeva Neatkarīgajai Cīņai pieeju Preses nama tipogrāfijai, tāpēc avīze nevarēja iznākt uzreiz pēc tam, kad žurnālisti pārtrauca darbu Cīņā. Savukārt gandrīz bez žurnālistiem, bet pie tipogrāfijas palikusī Cīņa pārmaiņu dēļ zaudēja tikai trīs numurus, ja nerunājam par saturisko kvalitāti tiem numuriem, kas pēc tam tika izdoti.

Cīņa 1991. gada 23. augustā

Publicitātes foto

GĀZĀS, GĀZĀS UN SAGĀZĀS. Avīzes Cīņa pēdējais numurs datēts ar 1991. gada 23. augustu. Tā 1. lpp. vienīgā ziņa, ka «PSRS Prezidents Mihails Gorbačovs naktī uz 22. augustu atgriezās Maskavā» no vietas, kur viņu bija (it kā?) iespundējuši cilvēki, kas mēģinājuši pārņemt varu valstī un Latvijā tajā skaitā, pilnvarojot šai rīcībai Latvijā izvietoto PSRS karaspēku. Otrajā lappusē atreferēta vietējo komunistu vadoņa Alfrēda Rubika (1935) preses konference: «Mēs neesam atzinuši un neatzīstam nekādu vardarbību. Diemžēl vienam otram politiskam darbiniekam un arī žurnālistiem šad tad parādās tieksme piedēvēt Komunistiskajai partijai kā tādai spēka darbības principus. - Es to visu noliedzu, - teica A. Rubiks.» Pēc tam viņš liedzās vēl ilgi un dikti tiesā, cietumā un līdz šai baltai dienai, tajā skaitā kopā ar avīzes pēdējo redaktori Maldu Kviti (1937) Cīņas pirmā numura iznākšanas 110. gadadienai pieskaņotajā grāmatā «Cīņa»: slāpētais, vajātais vārds (R., 2014). Cik ilgi skanēs latviešu valoda, tik ilgi var gadīties, ka vārds «cīņa» atgriežas plašsaziņas līdzekļa nosaukumā, bet 1991. gadā M. Kvite pabeidza Cīņas izlaišanu ar dubultnumuru nr. 110./111. gada numerācijā un nr. 15 196./15 197. to gadu garumā, par kuriem varēja zināt, ka numerācija saglabāta. Ar 1991. gada 10. oktobri datēts tiesas lēmums par avīzes slēgšanu.

Neatkarīgā Rīta Avīze 1995. gada 1. jūlijā

Publicitātes foto

STRAUJĀS PĀRMAIŅAS tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas rezultējās tādā avīzes nosaukumā, ar kuru tā tūlīt pāries uz tikai digitālo vidi. Tātad - «neatkarība» acu priekšā, bet «cīņa» lai paliek atsevišķiem, uz vēstures izpēti un izklāstu vērstiem gadījumiem. Diemžēl pārmaiņās ietilpst arī ekonomiskās krīzes. 1995. gadā lielu postu nodarīja bankas Baltija izputēšana, kas tā sabojāja dzīvi avīzei Labrīt (iepriekš Latvijas Jaunatne, vēl iepriekš Padomju Jaunatne), ka avīzei nācās pašlikvidēties, daļēji iekļaujoties Neatkarīgajā Rīta Avīzē, kas kļuva saklausāms arī šīs avīzes jaunajā nosaukumā. Nākamajā ekonomiskajā krīzē 2008. gadā apmēram tas pats atkārtojās tādējādi, ka Neatkarīgā Rīta Avīze pārņēma to, ko varēja pārņemt no Rīgas Balss.

Neatkarīgā Rīta Avīze 2020. gada 30. aprīlī

Publicitātes foto

«VIEDTĀLRUNIS NOKĀVA AVĪZI,» saka avīzes kādreizējais līderis (galvenais redaktors, izdevēja valdes priekšsēdētājs) Armands Puče. Pateicoties viņam, savlaicīgi sākās meklējumi, kā pasniegt Neatkarīgo Rīta Avīzi digitālajā vidē. Viedtālruņu tad vēl pasaulē nebija, iekasēt naudu par elektronisko rakstu lasīšanu izrādījās neiespējami vismaz Latvijā un reklāmas izvietošana līdzās elektroniskajiem rakstiem ienesa maz vai nemaz, bet pāri visam bija jautājums, kāda jēga radīt un rādīt žurnālistikas meistardarbus tikai izklaides, turklāt tikai bezmaksas izklaides gribošai interneta publikai. Papīra avīzes lasītāji rakstus tiešām lasīja un pat pārlasīja, ja tas bija vajadzīgs, lai saprastu, par ko viņi samaksājuši naudu. Visu cieņu tiem, kuri tā dara un vēl darīs, jo papīra formāta avīzes Latvijā taču principā iznīcinātas netiek. Neatkarīgās lasītājiem tiek piedāvāts kļūt par Dienas lasītājiem uz papīra, bet vēl jo sirsnīgāk atgādināts, ka Neatkarīgā turpinās iznākt, tikai citos formātos, kurus raksturo arī satura izmantošana bez maksas.

Publicitātes foto

NRA.LV. Tāds, lūk, ir atradums pirms 12 gadiem sāktajiem meklējumiem, kā padarīt Neatkarīgo Rīta Avīzi ne tikai lasāmu, bet arī lasītu elektroniskajos formātos. Avīzes pēdējais papīra numurs būtu vispār pēdējais avīzes numurs, ja tās izplatīšanai jau savlaicīgi nebūtu radīts portāls nra.lv, kas kļuvis par vienu no biežāk apmeklētākajiem portāliem latviešu valodā. «Apmeklētība ir strauji kāpusi pēdējos sešos gados,» informē portāla redaktore Ilze Zālīte. Šā gada martā portālam pirmo reizi savā pastāvēšanas vēsturē bijuši vairāk nekā pusmiljons unikālo lietotāju - vairāk nekā 1/4 daļa no valstī nomināli dzīvojošiem cilvēkiem, vismaz puse no tiem, kuru vecums un latviešu valodas zināšanas principā ļauj šo portālu lietot.