Spodrības mēnesis beidzas bez spodrības

 
©Lauris Aizupietis/F64 Photo Agency

Valsts vides dienests (VVD) saņēmis rekordlielu skaitu ziņojumu par vides piesārņojumu, kura izraisīto sirdsapziņas pārmetumu mazināšanai izdomāto Lielo talku ir izredzes sarīkot ne aprīlī, bet 16. maijā.

VVD uztur mobilo aplikāciju Vides SOS, kurā šogad saņemts rekordlielais ziņojumu skaits par vides piesārņojumu. Salīdzinot ar 2019. gadu, 2020. gadā jau saņemti trīs reizes vairāk pieteikumu - no tiem gandrīz 90% iedzīvotāju ziņojumi par vides piegružošanu. No tā nevajadzētu secināt, ka trīskāršojusies nelegāli izgāzto atkritumu plūsma. Ir sava taisnība atrunām, ka arī tas ir viens no Covid-19 efektiem tajā efektu sērijā, kas saucas dažādu iepriekš slēptu nebūšanu uzrādīšana. Konkrētajā gadījumā cilvēki izpildījuši pašizolācijas prasības, dodoties pastaigās pa pašām nomaļākajām vietām, un ieraudzījuši to, kas tur izgāzts ar pārliecību, ka neviens uz tādām vietām neatnāks ilgus gadus un pa to laiku atkritumi kaut daļēji sadalīsies vai vismaz iegrims zemē, ieaugs zālē utt.

Kam vajadzīgi bezdarbnieki

Covid-19 ir radījis iespēju savest Latvijas vidi pilnīgā kārtībā, ciktāl tas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanu. VVD taču nevāc informāciju par atkritumiem tikai tāpēc, lai kopā ar iedzīvotājiem - vispirms tiem, kuri ziņo, un tagad tiem, kuri lasa šo ziņu apkopojumu - šausminātos par nepatīkamajiem skatiem un sekām, ko piesārņojums var radīt videi. Nē, VVD ir tiesības rīkoties tā, it kā piesārņojumu tūlīt varētu likvidēt. Atliek vien uzdot teritoriju pārvaldītājiem, lai tie konkrētās izgāztuves likvidē. No šogad saņemtajiem Vides SOS ziņojumiem 28% nosūtīti rīcībai pašvaldībām, 28% - SIA Rīgas meži, 26% - a/s Latvijas valsts meži un 18% - Dabas aizsardzības pārvaldei. Lai šie dabas teritoriju pārziņi vai nu sakopj savas teritorijas paši, vai pāradresē VVD prasības tiem, kas nav attaisnojuši uzticību, saņemot zemi privātīpašumā vai nomā un paši piegružojot vai ļaujot citiem šo zemi piegružot. Vēl viens Covid-19 motīvs ir žēlošanās par strauji augošo bezdarbu un cilvēku pūļiem, t.i., cilvēku elektroniskajām projekcijām rindās pie dažnedažādu pabalstu dalītājiem. Lūk, kur praktiski neizsmeļams avots darba rokām, bez kurām atkritumu izķeksēšana no krūmiem, grāvjiem, gravām utt. nav iespējama.

Diemžēl tagadējās situācijas izmantošana vides sakopšanai būtu iespējama Utopijā, nevis Latvijā. Kur cilvēki būtu spiesti rēķināties, ka viņiem liks sakopt pašu piegružoto vidi, tur nekādu nelegālo izgāztuvju vispār nebūtu. Teritorijas sakopšana uz sava rēķina jau būtu sods, kādu neviens piedzīvot negribētu. Lai sodīšanu realizētu, valstij nāktos piešķir papildu resursus vainīgo pieķeršanai, vainas pierādīšanai un teritoriju sakopšanas kontrolei, vajadzības gadījumā laižot šīs lietas pa otro un trešo apli: kāpēc teritorija nav sakopta, kurš nākamais vainīgais, ka nav piespiedis iepriekšējo vainīgo pildīt tiesas spriedumu utt. Tādas perspektīvas likušas valstij faktiski atmest vides aizsardzībai ar roku. Katra nākamā valdība uz vides rēķina pērk sociālo mieru, izvairoties no konfliktiem, bez kuriem līdz šim esam iztikuši. Piemēram, kā piespiest policistus u.c. amatpersonas līst krūmos un pētīt tik nepatīkamas lietas kā atkritumi, lai tiktu skaidrībā, kas tur izgāzts un no kurienes tas varētu būt cēlies? Policisti prasītu algu pielikumu komplektā ar cimdiem, sejas maskām un sazin ko vēl, un visa pārējo iesaistīto amatpersonu ķēde rīkotos tāpat. Uzņēmēji vienmēr gatavi vaimanāt, ka valsts traucē dot cilvēkiem darbu un maksāt valstij nodokļus. Privātpersonas nesaprot, kas citiem par daļu, kas notiek uz viņu zemes vai ar viņu nolietotajām autoriepām.

Jo mazāk, jo labāk

Vēlreiz jāpiesauc Covid-19 kā piemērs, ka jebkurš no iepriekš uzskaitītajiem apsvērumiem un argumentiem var zaudēt spēku vienā mirklī, taču tad vajadzīga kampaņa praktiski visas pasaules mērogā. Izrādās, ka tieši vides glābšana kļūst par šādu kampaņu tēmu. Pēc Grētas Tunbergas vārdā nosauktā ģenerālmēģinājuma sekoja Covid-19, lai ne pilnīgi, bet toties reāli apturētu saimniecisko darbību ar tās nemitīgo vides piesārņošanu. Pirms tam līdzīgu efektu vajadzēja radīt tādu atkritumu vākšanas, glabāšanas un pārstrādes normu ierakstīšanai Latvijas likumos, bez kādām šeit vēl varētu iztikt atbilstoši tam, kā Rietumeiropā iztika tad, kad cilvēku skaits un saimnieciskās darbības apjoms tur bija mazāks. No tāda viedokļa raugoties, Latvija priekšlaicīgi ieraksta Eiropas Savienības direktīvas savos likumos, ne vienmēr panākot to, lai ES sedz izmaksas, ko rada ES prasību izpildīšana. Latvijai būtu jākļūst par paradīzes stūrīti, ja mazāka iedzīvotāju blīvuma un vājākas saimnieciskās darbības apstākļos šeit noteikti augsti vides aizsardzības standarti, taču īstenībā paradīze nerodas, jo nav naudas tās veidošanai. Vides aizsardzība Latvijā aprobežojas ar atskaišu rakstīšanu ES instancēm, ka vide Latvijā ir salīdzinoši labā stāvoklī, kas nav pilnīgi meli iedzīvotāju nelielā blīvuma un trūcības dēļ.

Ko vajag, to uzraksta

Arī Latvijas iekšienē vides aizsardzība aprobežojās ar dažādām komunikatīvām darbībām. Mediju megaprodukts ir Lielā talka - iespēja nu jau vairākām Latvijas politiķu paaudzēm tikt parādītiem TV par to, ka viņi paceļ no zemes trīs konfekšu papīriņus. Par valsts aparāta iekšienē notiekošās komunikācijas piemēru var kalpot citātiņš no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) paskaidrojuma Neatkarīgajai par nolietoto riepu savākšanu, t.i., nesavākšanu un dedzināšanu, par ko liecina melnie dūmu mutuļi visās Latvijas malās. Lūk, ko VARAM par to paskaidroja pirms pāris nedēļām: «2018. gada 18. septembrī valdība atbalstīja VARAM sagatavoto informatīvo ziņojumu Par nolietoto riepu apsaimniekošanu. Ziņojumā iekļautās turpmākās rīcības paredz dažādus pasākumus, lai risinātu jautājumu attiecībā uz pārstrādes un reģenerācijas jaudu attīstību, kā arī ne mazāk svarīgi ir nodrošināt jau uzkrāto nolietoto riepu apsaimniekošanu.» Kārtējo reizi sekoja Neatkarīgās jautājumi, kas tad ir tie «dažādie pasākumi», ko tie devuši un kāpēc melno dūmu mutuļi manīti Latvijā arī 2020. gadā. Tieši tāpat - kārtējo reizi - sekoja VARAM ierēdņu apvainošanās, ka žurnālisti atļaujas to, ko pat ministri neatļaujas, t.i., neatļaujas jautāt vai vispār interesēties, kas tad īstenībā notiek riepu vai citu atkritumu segmentos. Tad tomēr sekoja kārtējais solījums atklāt, kā tad tie «dažādie pasākumi» notiek vai notiks. Ja solījums tiks izpildīts, Neatkarīgā popularizēs VARAM, VVD un citu iesaistīto pušu labos darbus tad, kad iznāks tikai elektroniskā formātā. Jāpiebilst tikai, ka VARAM nekādi netika pārsteigta nesagatavota ar jautājumu par riepām, kuru utilizācijas paņēmienus Neatkarīgajai nācās uzskaitīt šā gada 14. februāra publikācijā Riepas izmētās, nelegāli glabās, dedzinās. Tā tas viss gājis līdz šim un šogad iet tāpat, tāpēc jautājums ir par nākotni, vai tiešām valsts nevar un negrib kaut ko mainīt. Te atkal jāpiebilst, ka ar pakļaušanos Covid-19 dresūrai Latvijas valsts ir samazinājusi satiksmes intensitāti, kas automātiski samazina līdz atkritumu kondīcijai nolietoto riepu daudzumu.

«Fui» mājsaimniecībām

Vides SOS sniegtā informācija liecina, ka vidē nonākuši galvenokārt mājsaimniecību radītie atkritumi, kā arī atkritumi no mazajiem uzņēmumiem, starp kuriem lieku reizi izceļas autoservisi kā nolietoto riepu slēpēji. Pašsaprotami, ka vislielākais ziņojumu skaits saņemts par pārkāpumiem Rīgā un Pierīgas reģionā, bet diemžēl nevar teikt tā, ka Latvijā un, skaidrāk sakot, Latvijas mežos būtu tādas vietas, pa kurām varētu ilgi staigāt bez atkritumu uziešanas.

VVD atzīst, ka pašvaldību iespējas un resursi piegružoto vietu sakopšanai esot atšķirīgi, kas citiem vārdiem atklāj patiesību, ka atkritumu aizvākšana var notikt un var nenotikt. Tāpēc «VVD aicina pašvaldības aktīvi rīkoties, lai kopīgi cīnītos ar cēloņiem, kas ietekmē mājsaimniecību atkritumu nonākšanu vidē. Tā kā vidē visbiežāk nonāk sadzīves atkritumi no mājsaimniecībām, kam nav līgumi par radīto atkritumu apsaimniekošanu vai arī tie ir formāli un neatbilst faktiskajam mājsaimniecības radītajam atkritumu apjomam, pašvaldībām nepieciešams īstenot stingrāku uzraudzību par mājsaimniecību noslēgtajiem līgumiem ar atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzējiem.» Protams, ka arī pašvaldības varētu darīt daudz vairāk vides aizsardzībai, taču pašvaldības ņem piemēru no valsts vai arī pašas ir valsts pārvaldes aparāta sastāvdaļas. Un visa šī aparāta ieguvumi no neiejaukšanās nelegālā atkritumu izmešanā ir jau iepriekš uzskaitīti.

Apgalvojumu par vides aizsardzību kā daiļrunāšanas un daiļrakstīšanas nozari kārtējo reizi apliecina tāds teikums VVD paziņojumā: «Vienlaikus VVD aicina pašvaldības apzināt risinājumus, kā efektīvāk nodrošināt, lai teritorijās, kur ir novērota atkārtota nelikumīga atkritumu uzkrāšanās un veidojas stihiskas piegružotas teritorijas lielā platībā, tas vairāk nenotiktu.» Ja VVD tiešām gribētu, lai pašvaldības to dara, tad VVD vajadzēja rādīt piemēru. Ja ļoti gribas, tad iespējams noticēt, ka VVD šādu piemēru rāda pagaidām gan tikai solījumu līmenī: «VVD, izvērtējot vidē izmesto atkritumu struktūru, secinājis, ka daļa no šiem atkritumiem radušies personu vai komersantu, kas nelegāli sniedz atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus, darbības rezultātā. Identificēts, ka situācijās, kad, iegūstot savā īpašumā nekustamo īpašumu, jaunie īpašnieki vēlas izvest visu iepriekšējā īpašnieka uzkrāto mantu par iespējami zemāko cenu, šo pakalpojumu sniedz komersanti bez darbībai nepieciešamās atļaujas, izvedot šos atkritumus nevis uz atkritumu poligonu noglabāšanai, bet izmetot tos apkārtējā vidē. VVD plānojis ciešāk sadarboties ar Valsts ieņēmumu dienestu un Valsts policiju, lai ierobežotu šādas nelikumīgas darbības, kas rada tiešu vides piesārņojuma risku, kropļo tirgu un rada zaudējumus valsts budžetam.»

«Fui» iestādēm

Tik tiešām arī vides aizsardzībā gandrīz nekas nav panākams bez policijas (Valsts policijas, Finanšu policijas, pašvaldības policijas - ir no kā izvēlēties) līdzdalības. Ticību šo solījumu izpildei grauj nekā tāda nedarīšana nu jau 30 gados kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas un vairāki samērā svaigi gadījumi, kad policija un visa tiesībsargājošo iestāžu piramīda demonstratīvi sargā nevis vidi, bet vides piesārņotājus.

Pietiek pieminēt nelegālo atkritumu izgāztuves satura dedzināšanu Slokā (Jūrmalā) 2017. gada 18. jūnijā, kad dūmu mutuļi bija saskatāmi arī no Rīgas. Žurnālisti uzreiz noskaidroja, ka Latvijā sadedzināti atkritumi, par kuru izvešanu Zviedrijas zviedri bija samaksājuši. Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde sāka kriminālprocesu un pēc gada atskaitījās, ka atzinusi par aizdomās turamām trīs vārdā nenosaucamas personas, kuras pēc tam pazuda tāpat, kā pazuda gan no zviedriem saņemtā nauda, gan apmēram miljons eiro, cik Latvijas valstij izmaksāja ugunsgrēka dzēšana un atkritumu palieku savākšana. Tikpat uzskatāms ir gadījums, kad pagājušā gada 24. maijā pati policija pieķēra, kā gar ceļa malām tiek izlaistītas bīstamas ķīmiskas vielas, kas izvestas no Olaines ķīmisko vielu rūpnīcas Biolar. Policija vēl joprojām brīnās, kas tas tāds bijis par neizprotamu gadījumu, ja pat Biolar vadītāji un īpašnieki neko nezinot, kāpēc kāds iebraucis uzņēmuma teritorijā, kāpēc savācis ražošanas atkritumus, kāpēc aizvedis un kāpēc izlaistījis.

Covid-19 vārdā nosauktie darbības ierobežojumi ir maijā jāatceļ tāpēc vien, lai vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce, iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens un Ministru prezidents Krišjānis Kariņš varētu kopā vai atsevišķi talkot tik izteiksmīgi, ka cilvēki noteikti noticēs viņu gribai un spējām gādāt par cilvēku dzīvei piemērotu vidi Latvijā.