Vai nekustamais īpašums būs glābšanās laiva vai akmens kaklā slīcējam?

 
©F64 Photo Agency

Vai steigties pirkt nekustamo īpašumu par visu naudu, pirms tā pilnīgi zaudējusi savu vērtību vai varbūt pasludināta par atceltu?

Ar Covid-19 lozungu tiek darīts viss iespējamais, lai nauda vairs nebūtu nauda. Tai skaitā cilvēkiem tiek demonstrēts, ka viņu nauda vispirms vairs nav viņu nauda, jo naudu viņi drīkst tērēt ne vairs pēc savas gribas, un galu galā vispār vairs nav nauda. Tas nenozīmē, ka nauda jau šodien atcelta. Nē, tā tiek gan lietota, tai skaitā darījumos ar nekustamo īpašumu, gan ietverta aprēķinos par, piemēram, apdzīvojamās platības kvadrātmetra vidējo cenu dažādos mājokļu tipos. Tas ir apmēram tāpat, kā tepat Latvijā bija, kad 1941. gadā padomju okupantus nomainīja vācu okupanti, un 1944./45. gadā - otrādi. Tādos gadījumos iepriekšējā režīma nauda netiek anulēta vienā mirklī, bet paliek kā legāls apgrozības līdzeklis līdz nomaiņai ar nākamo naudu. Minētajās reizēs uzreiz bija skaidrs, kas nāks vecās naudas vietā, bet tagad nekas nav skaidrs.

Kopš 2008. gada absolūtais vairākums cilvēku nav likušies ne zinis par to, ka un kādā daudzumā centrālās bankas drukā aizvien lielākus daudzumus tās naudas, ko viņi lieto. Naudas kļuva aizvien vairāk, un cenu pieaugums tik tiešām atpalika no uzņēmumu un fizisko personu ienākumu pieauguma. Izskaidrojums tāds, ka lauvas tiesu naudas savāca vērtspapīru, nevis pārtikas vai mājokļu tirgi, bet aizvien uzmācīgākas kļuva baumas jeb pieņēmumi par termiņiem, kad jau nodrukātā nauda tomēr iegāzīsies patēriņa preču tirgos un pacels visas cenas dubultā, bet varbūt trīskārši vai pieckārši. Šo termiņu vietā pienāca Covid-19 kā iegansts vecās naudas pārprodukcijas aizsegšanai ar jaunas naudas pārprodukciju: ASV nodrukāja 4,4 + 2,2 triljonus (ne miljardus) dolāru attiecīgi banku un valdības vajadzībām, Eiropas Centrālā banka drukā triljonu eiro un sola drukāt vēl, droši zināms, ka tāpat rīkojas Lielbritānijas, Japānas un Ķīnas centrālās bankas, bet nerīkojas Krievijas Centrālā banka. Latvijas gadījumā naudas drukāšana aizvietota ar naudas aizņemšanos, ko Latvijas valdība izdarījusi, bet naudu apritē nelaiž. Šajā reizē Latvijas monetārā politika identiska Krievijas politikai, bet pretēja Eiropas Savienības valstu vairākuma politikai. Taupības iemesli nav saprotami, jo tas taču acīm redzams, ka Latvijas taupība praktiski nekā neietekmēs eiro inflāciju.

Ir divas atšķirības starp toreizējo un tagadējo reizi. Pirmkārt, toreiz naudas drukāšanu attaisnoja ar nodarbinātības stimulēšanu, bet tagad - ar aizliegumu strādāt. Otrkārt, toreiz tika izdomāti visvisādi patēriņa veidi, ar ko nosegt naudas pieaugumu, bet tagad patēriņš tiek maksimāli samazināts, aizliedzot tūrismu, sabiedriskos pasākumus, lielāko daļu sabiedriskās ēdināšana u.tml. Vismaz rīdziniekiem aizvien pamanāmāki kļūst plakāti ar aicinājumu aizliegt gaļas ēšanu un kažokādu valkāšanu, jo nekādu citu plakātu Rīgā gandrīz vairs nav. Cilvēkiem jābūt gataviem, ka drīz vien policijas patruļas mērīs nevis to, vai viņi atrodas viens no otra pietiekami tālu, bet vai viņu ēdiena šķīvī neatrodas vairāk par, sacīsim, atļautajiem 10 gramiem gaļas. Tas viss, protams, tikai un vienīgi cilvēku veselības dēļ.

Eiro drukāšana komplektā ar aizliegumu naudu lietot ir maksimāli skaļš, tikai kurlajiem nedzirdams un dumjajiem nesaprotams jautājums, ko Latvijas iedzīvotājiem iesākt ar vairāk nekā 9 miljardiem eiro banku kontos un gan jau vēl pa kādam miljardam skaidrā naudā pagultēs, bēniņos vai burkās, kas apraktas zem ābeles. Jautājums neattiecas uz simtiem tūkstošu cilvēku, kam nekādu uzkrājumu nav, un specifiskā veidā attiecas uz desmitiem tūkstošu cilvēku, kas uzkrājuši daudzus miljonus eiro. Visiem pārējiem jālūkojas, vai kaut kur nav pamanāms kāds nekustamais īpašums, kas kalpotu par glābiņu grūtos laikos. Varbūt to varēs izīrēt par vienu maizes gabalu dienā, varbūt pārdot par naudu, ja tāda nāks eiro vietā; varbūt jāpērk zeme, kur kaut mazumiņu izaudzēt. Bet varbūt īpašums kļūs par cilvēku kapu, kad uz viņu īpašumiem atnāks laupītāji un dedzinātāji.

***

Kā tirgo nekustamos īpašumus ārkārtas situācijā

Guntis Kanenbergs, Ober-Haus valdes priekšsēdētājs:

‒ Pienācis izdevīgs brīdis pircējiem, kuri var pirkt uzreiz par saviem līdzekļiem. Tas vienādi attiecas gan uz mājokļiem, gan uz visos uzņēmējdarbības veidos izmantojamām platībām. Uzņēmējiem vajadzīgo telpu cenu pazemina arī risks, ka telpas būs, bet iespējas veikt uzņēmējdarbību nebūs, ja saglabāsies tagad noteiktie ierobežojumi vai to tālākā ietekme, ko izskaitļot šobrīd nav iespējams. Ieguldījumi mājokļos no tāda viedokļa drošāki, jo cilvēkiem taču ir kaut kur jādzīvo. Tagad cilvēkus spiež strādāt no mājām, bet ne visi mājokļi ir tik plaši un aprīkoti ar sakaru līdzekļiem, lai to varētu izdarīt. Varbūt šis fakts reabilitēs lielos dzīvokļus, kas tagad mazāk iekārojami nekā mazie dzīvokļi. Ļoti dažādi gan katrā atsevišķā gadījumā, gan gadījumu summā var beigties darba devēju un darba ņēmēju sarunas par to, vai darba devēji būs gatavi piemaksāt darbiniekiem, kuri vairs neaizņem platību viņu birojos.

Māris Laukalējs, Arco Real Estate valdes loceklis:

‒ Valdība stāsta, ka sagatavojusi četrus miljardus eiro ekonomikas stimulēšanai, bet pagaidām šī nauda nav nekur manīta. Tiek maksāti dīkstāves pabalsti ļoti ierobežotā apjomā gan pēc saņēmēju skaita, gan pabalstu lieluma. Ar tādu naudu cilvēki drīzāk tērē savus uzkrājumus, nevis krāj un domā par lielākiem pirkumiem. Šobrīd no tā nevar secināt, ka īstenībā nekāda nauda apritē netiks laista. Ja tomēr tiks laista, tad droši vien aizies uz jauno mājokļu tirgu. Mājokļu celtniecība nav apstājusies un pat jaunas celtniecības uzsākšana netiek atlikta, jo attīstītāji cer, ka tieši tagad celtniecība izmaksās lētāk. Tāpat viņi cer uz pircējiem no nodarbinātajiem tajās nozarēs, kuriem klāsies labāk kaut vai tāpēc, ka citām nozarēm klāsies daudz sliktāk. Piemēram, ka bankas tādiem klientiem dos aizdevumus, ko nebūtu devušas iepriekš. Pagaidām gan tie visi ir pieņēmumi, jo statistiskie dati par martu un aprīli parādīsies jūnijā.

Edgars Šīns, Latio valdes priekšsēdētājs:

‒ Pasaulē nav tādas pieredzes, pēc kuras vadīties par to, kas notiks ekonomikā kopumā un nekustamo īpašumu tirgū tajā skaitā. Nekad un nekur tā nav bijis, ka miera laikā pēkšņi aizliedz veikt saimniecisko darbību uz nenoteiktu laiku. Precīzāk sakot, aizliedz veikt lielu daļu no saimnieciskās darbības, kas vismaz Latvijas gadījumā neattiecas uz nekustamo īpašumu tirdzniecību. Izrādās, ka 90% no mūsu darba var veikt attālināti, pārējo darba daļu, ciktāl tā attiecas uz saskarsmi ar klientiem, - ar maskām un cimdiem. Atrodas advancēti pircēji, kas ir ar mieru pieņemt lēmumu par pirkumu, vadoties no videomateriāliem, ko mēs viņiem aizsūtām. No otras puses, tā pārsvarā ir darbošanās inerces pēc. Ar tiem pasūtījumiem, kas tika doti pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas, inerce būs jau izsīkusi. Tik unikālā situācijā neuzņemos paredzēt, kas notiks pēc mēneša.