NRA PĒTA: brīnišķīgs īpašums trīskāršā liegumā Kurzemes kāpās
Pastāv uzskats, ka Baltijas jūras kāpās un jo īpaši aizsargājamās dabas teritorijās būvēties nedrīkst. Taču tas tikai daļēji atbilst patiesībai, jo nedrīkst sabiedrības vairākums, bet ietekmīgi bagātnieki drīkst. Baltijas jūras piekrastes joslā, lībiešu kultūrvēsturiskajā teritorijā Līvu krasts, dabas liegumā Ovīši ir uzcelts brīnišķīgs triju māju komplekss ar skatu torni – vieta kā radīta vienam pensionētam miljonāram – vecumdienu sagaidīšanai.
Būvniecība pabeigta pirms astoņiem gadiem, taču plašākai publikai šis projekts ir mazzināms tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vieta ir absolūti ekskluzīva. Dabas liegums, kur ne ar mašīnu braukt drīkst, ne uguni iekurt un pat telti uzsliet kategoriski aizliegts. Svešinieki iemaldās ļoti reti. Un to Neatkarīgajai atzīst arī pats īpašuma saimnieks Juris Galvanovskis: «Tāpēc arī šo vietu gribēju. Sestdienā izeju pludmalē, paskatos pa kreisi - neviena cilvēka, paskatos pa labi - neviena cilvēka.» Kādreiz Jurim Galvanovskim piederēja Latvijā pirmā sertificētā biodegvielas ražošanas rūpnīca - firma Mežrozīte. Kad to pārdeva, ieinvestēja divās vēja stacijās. Tagad ražo elektrību un pavada pensijas gadus pie jūras.
Citāda māja-kuģis
Līdzīgi, kā to dara daudzi turīgi ļaudis. Bet dabas baudītājiem, kas nejauši ieklīst viņu īpašumā, šķiet, ka tas nevar būt likumīgi. Un viņi to vēsta avīzei. Jo kā tad tā - parastajiem mirstīgajiem pat čiekuriņu no zemes pacelt aizliegts, jo visur vieni vienīgi biotopi, bet te viens izredzētais trīs mājas un vēl skatu torni uzbliezis. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šai stāstā ir saskatāmas kaut kādas paralēles ar mājas-kuģa skandālu. Tas ilgāku laiku nodarbināja medijus un vēl jo vairāk uzraugošās institūcijas. Viens cits degvielas miljonārs - Argods Lūsiņš - 2011. gada nogalē jūras krasta aizsargjoslā Ulmales stāvkrastā novietoja glītu namiņu, kas tehniski skaitās peldošs pontons. Un, protams, nekur peldināt māju viņš netaisījās, bet gan baudīt tajā krāšņos Kurzemes saulrietus un jūras ainavas turpat no krasta. Svešinieki to pamanīja ar vairāku gadu nobīdi, jo vieta - atkal jau ekskluzīva. Pēc lielas ņemšanās uzraugošās institūcijas piespieda ēku pavilkt gabaliņu nostāk no krasta, bet apzīmējums māja-kuģis ieguva plašāku nozīmi, kas ilustrē naudā balstītu visatļautību. Lūsiņa gadījumā bija pārkāpti visi iespējamie aizliegumi - viņš vienkārši atveda māju un nolika, kur gribēja.
Shēma ar vecajiem pamatiem
Gluži citādi rīkojies Juris Galvanovskis. Visi likumi un normatīvi esot ievēroti un visas nepieciešamās atļaujas saņemtas. «Tas bija ļoti komplicēts un ilgs darbs,» atzīst īpašnieks. «Tur ir visi iespējamie liegumi, un uzbūvēt tās trīs mājiņas nelikumīgā ceļā nebūtu iespējams.
Būvatļaujas saņemšanai vietā, kur teorētiski būvēties ir aizliegts, izmantota vecā labā shēma - būvniecība uz vecajiem pamatiem. Ja nolūkotajā īpašumā izdodas atrast kādas ēku drupačas vai ķieģeļu lauskas, vai - vēl labāk - esošās vai piedomātās ēkas iezīmētas vecās kartēs, var doties pieprasīt atļauju tās rekonstruēt. Un konkrētajā gadījumā padomju laikā robežsargiem tur bijušas garāžas ar skatu torni. Viņi tur arī savējos zvejas rīkus glabājuši. Tā Neatkarīgajai stāsta Ventspils novada domes deputāts Gaidis Bože. Deputāts spriež, ka principā jau tādā vietā ļaut privatizēt īpašumu nav bijis pareizi. Ovīšciemā esot vēl viens līdzīgs privatizācijas gadījums, ko atļāvis Valsts vides dienests, - īpašnieks zemesgabala iegādi pamatojis ar nepieciešamību vērot putnus. It kā šī nodarbe būtu saistīta ar īpašumtiesību formu. Pagaidām tur nekas nav uzbūvēts, bet gan jau būs.
Jāpielabinās vides dienestam
Tieši Valsts vides dienests ir atslēgas institūcija, kurai jāpielabinās, lai tiktu pie ekskluzīva īpašuma aizsargājamās dabas teritorijās, neraugoties uz to, ka šo teritoriju apsaimniekotājs ir cita iestāde - Dabas aizsardzības pārvalde. Taču abas institūcijas rīvējas jautājumos, kas skar privāto būvniecību. Vides dienests ir nosacīti liberālāks, Dabas pārvalde konservatīvāka. Un zinātāji runā, ka tieši šis konservatīvisms un nevēlēšanās pieļaut izņēmumus par labu ietekmīgiem bagātniekiem ir patiesais iemesls, kādēļ pašlaik notiek Dabas aizsardzības pārvaldes reorganizācija.
Lai nu kā, bet Dabas aizsardzības pārvalde pirmā Neatkarīgajai atsūtīja savu atmiņu stāstu par konkrēto apbūvi Ovīšu liegumā:
«Konkrētās būves uzceltas uz veciem pamatiem bijušās padomju armijas robežsardzes bāzes teritorijā. Tehniskos noteikumus šai darbībai izsniedza Valsts vides dienesta Ventspils reģionālā vides pārvalde 2011. gada novembrī.
Saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām prasībām šādos gadījumos būvniecību saskaņo VVD, izsniedzot tehniskos noteikumus, savukārt Dabas aizsardzības pārvaldei tika lūgts viedoklis, kā mazināt plānotās būvniecības ietekmi uz vidi (..). Pārvalde sniedza savu viedokli, bet lēmumu pieņem VVD, kas arī kontrolē būvniecības norisi īpaši aizsargājamā dabas teritorijā.»
Kas pie jūras jāsargā
Dabas pārvaldes atzinums nepārprotami bija negatīvs. Transporta kustība būvdarbu gaitā var bojāt Eiropas nozīmes aizsargājamos biotopus, zemsedzi, mainīt esošo kāpu reljefu. Īpaši uzsvērts, ka var tikt iznīcināti īpaši aizsargājamās augu sugas pļavas silpurenes Pulsatilla pratense indivīdi, kas satopami tiešā ēku tuvumā un to apkārtnē. Pārvalde savā atzinumā norādījusi, ka žoga un autostāvvietas būvniecība īpašumā ir pretrunā normatīvajiem aktiem. (Un žogs patiešām netika uzsliets.) Eksperta slēdziens liecinājis, ka lielākajā daļā no īpašuma pagalma sastopams Latvijas īpaši aizsargājamais biotops un Eiropas Savienības prioritārais biotops - ar lakstaugiem klātas pelēkās kāpas 2130. Atzinuma noslēgumā pārvalde norāda, ka: «Dzīvojamo ēku rekonstrukcija Ventspils novada Tārgales pagasta nekustamajā īpašumā Kāpas varētu negatīvi ietekmēt Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju Natura 2000, ja renovācijas gaitā netiek pielietotas metodes, kuras novērš zemsedzes bojāšanu un kāpu reljefa pārveidi, kā arī apzaļumošanai izmantotas augu sugas, kuras var apdraudēt dabiskos biotopus.»
Protams, še aprakstītais noticis pirms daudziem gadiem, viss ir likumīgi, un Jura Galvanovska mājas neviens prom no jūras nevilks. Vēl jo vairāk tāpēc, ka īpašnieks tās cēlis ar slavējamu pietāti pret apkārtējo vidi.
Taču šis gadījums kārtējo reizi apliecina, ka formālais aizliegums būvēties pie jūras Latvijā primāri kalpo nevis dabas aizsardzībai, bet gan ietekmīgu bagātnieku un politiķu nodrošināšanai ar mierpilnu nošķirtību ekskluzīvos īpašumos.