Par to, kādas ir vīrusa Covid-19 epidēmijas patiesās sekas Latvijā, mēs vēl tikai uzzināsim. Publiski tiek stāstīts, kādu atbalstu valdība sniedz un sniegs uzņēmumiem, nozarēm, atsevišķiem iedzīvotājiem. Tie ir tikai abstrakti skaitļi. Neatkarīgā jautāja cilvēkiem, kā viņi uz savas ādas izjūt sekas, kas jau iestājušās? Ko viņi dara, kā jūtas, par ko pārdzīvo?
Saskatīt iespējas
Nepilnus 50 gadus vecais Jānis ir pašnodarbinātais - veido reklāmas un mājaslapas. Līdz šim viņš nesūdzējās par klientu un naudas trūkumu. Uzsākot savu biznesu, Jānis izrēķināja, kāda naudas summa jānopelna, lai pietiktu ikdienas tēriņiem, ceļojumam reizi gadā un varētu kādu kripatu atlikt pensijai.
Jānis jau izjūt, kādas sekas radījis Covid-19. Kādam klientam - tūrisma industrijā strādājošam uzņēmumam - viņš izveidoja mājaslapu, bet par darbu samaksāta tikai puse pielīgtās summas. Viss, pagaidām uzņēmumam naudas nav. «Es vairs nevaru nodrošināt iepriekšējo ienākumu līmeni, tas jau ir krities, un rēķinu, ka kopumā mani ienākumi samazināsies trīs reizes. Daļa manu klientu ir tādi, kam vajag nevis regulāru pakalpojumu, bet vienreizēju - izdaru, saņemu naudu un šķiramies. Tādi klienti veidoja trešdaļu no ienākumiem mēnesī. Jau martā daļa klientu atteicās no sadarbības, zinu, ka aprīlī viņu nebūs vispār. Jaunus klientus nedabūšu. Man ir iekrāta finansiāla rezerve, bet ar to ilgam laikam nepietiks,» Jānis neslēpj.
Viņš nosmej, ka ir optimizējis izdevumus un sāk savilkt jostu, bet kādā brīdī vairs nebūs ko optimizēt. Viņam nāksies atteikties no mācībām augstskolā, no viena mobilā telefona.
«Esmu godīgi maksājis nodokļus, iesniedzis deklarācijas. Pats sevi nodrošinu, pabalstus neprasu. Nepaļaujos uz to, ko valdība stāsta. Kur tad tos miljardus ņems? Iedos pabalstus uz diviem mēnešiem, bet tad ir jāatbilst tādiem kritērijiem, ko visi nevar pavilkt. Bet bija prieks dzirdēt, ka valdība kaut simboliski domā par pašnodarbinātajiem,» viņš ir skeptisks.
Vienlaikus Jānis norāda uz krīzes radītajām iespējām. Piemēram, internetveikaliem apgrozījums kāpj debesīs. Gudrākie, arī viņš, izmanto šo situāciju, gatavo jaunus produktus, ko piedāvāt internetmārketingā. Kolīdz krīze beigsies, viņš uzreiz startēs ar jauniem piedāvājumiem. Viņš saka - es klientam varēšu pateikt: re, šāds risinājums ir pārbaudīts krīzes apstākļos, tātad tas sevi ir jau pierādījis, tā ir noderīga lieta.
Neziņā par turpmāko
Latvijā šūtu apģērbu veikala pārdevēja pirmspensijas vecumā ir norūpējusies par to, ka veikalu vajadzēs slēgt. «Ja nav naudas maizei, tad kurš pirks kleitas?» viņa ar rūgtumu saka. No šā veikaliņa ienākumiem iztikusi tā īpašniece un pāris pārdevēju. Kas notiks pēc mēneša vai jau šomēnes, Neatkarīgās uzklausītā pārdevēja nezina. Viņai ir pietiekami daudz neatbildētu jautājumu. Skaidrs, ka veikalam jānorēķinās par nomas maksu lielā tirdzniecības centrā. Tas - pirmkārt. Otrkārt, nodokļi. Bet kā ar algu? Un ko tad, kad veikala īpašniecei vairs nebūs naudas, lai maksātu kaut minimālo algu? Pārdevēja ir šaubu pilna par iespēju iztikt ar bezdarbnieka pabalstu. Tas būs niecīgs, tāpēc steigšus vajadzēs meklēt citu darbu, lai savilktu galus, bet kur pašreizējos apstākļos to atrast?
Brīvprātīga pašizolācija uz laiku
Toms ir jauns cilvēks, mazliet pāri 20. Viņš izlēmis uz laiku pārcelties pie vecākiem ārpus Rīgas. Darba attiecības jaunietis nav pārtraucis, pašlaik ir bezalgas atvaļinājumā.
Viņam ir labi atalgots, stabils, pastāvīgs darbs IT jomā. Darba specifikas dēļ vienā telpā strādā daudz cilvēku, cilvēku plūsma ir liela un nav iespējams strādāt attālināti. Kaut arī darbavietā ievēro visus nosacījumus - dezinficē darba virsmas, priekšmetus utt., Toms negrib saslimt un nonākt karantīnā, tāpēc drošības dēļ nolēma pašizolēties, cik ilgi iespējams.
Vispirms Toms izņēma nedēļu ilgu atvaļinājumu. Pēc tam darba devējs piekrita pagarināt apmaksātu atvaļinājumu uz vēl vienu nedēļu, bet vēlāk abas puses vienojās, ka aprīlī darbinieks izmantos bezalgas atvaļinājumu.
Toms ir nolēmis turpināt pašizolēšanos pie vecākiem laukos. Viņš var atļauties vienu mēnesi nestrādāt - ģimenes nav, kredītu nav, jāmaksā tikai komunālie maksājumi, īres maksa un telefonrēķins. Par laimi, turpmākajos divos mēnešos īres maksu saimnieks samazināja par 100 eiro mēnesī. Maijā viņam būs jāatgriežas darbā, jo, kaut arī nedzīvo īrētajā miteklī, par to jāmaksā. Naudu vajadzēs. Pašlaik viņš palīdz tēvam meža darbos - tie ir vienīgie ienākumi, ar kuriem vajadzēs iztikt, līdz atkal saņems algu pastāvīgajā darbavietā.
Izvēle - stāties bezdarbniekos
Rīdziniekam Ervīnam ir 40 gadu, un viņš atlūgumu uzrakstīja pats. Varēja jau strādāt, bet abi ar sievu nosprieda, ka Covid-19 apstākļos drošāk būs atrasties ārpus Rīgas. Ervīna sieva ir grūtniece, mazulim jādzimst rudenī, un viņa uztraucas, ka vīrs varētu pārnest mājās jauno vīrusu. Lai tiktu uz darbu, viņš brauc pusotru stundu turp un tikpat ilgi atpakaļ. Kopumā - ar četriem sabiedriskajiem transportiem vienā dienā.
Darbavietā Ervīnam piedāvāja vairākus variantus: izņemt atvaļinājumu, doties bezalgas atvaļinājumā vai, pēc abpusējas vienošanās, pārtraukt darba attiecības. Tika izvēlēts pēdējais variants.
Ervīns jau ir reģistrējies Nodarbinātības valsts aģentūrā, to tagad var izdarīt attālināti, un 24 stundu laikā visas formalitātes bija nokārtotas. Ervīna sieva turpina strādāt attālināti, abi nolēmuši bīstamo periodu aprīlī un maijā pārlaist Latvijas mazpilsētā pie vecākiem. Sieva uz Rīgu brauks tikai pāris reižu - pie ārsta.
«Esam izrēķinājuši, ka iztikas minimums abiem ir 700 eiro, lai nomaksātu kredītu, nopirktu ēdienu, samaksātu komunālos maksājumus. Lai maksimāli taupītu, esam atteikušies no visa, kas uz laiku nebūs vajadzīgs, piemēram, Rīgā atteicāmies no autostāvvietas, tas būs 32 eiro ietaupījums mēnesī. Jūnijā sieva jau būs dekrētā, bet es mēģināšu iestāties savā vecajā darbavietā, tā mutiski vienojos ar darba devēju, ja vien tā nebūs uz laiku pārtraukusi darbību. Jūnijā, kad sieva vairs nestrādās, viņa varēs vajadzības gadījumā ar auto nogādāt mani darbā un atbraukt pakaļ, jo man pašam auto vadīšanas tiesību nav. Varbūt pa šiem mēnešiem būšu citu darbu atradis, jo nesēdēšu jau bezdarbniekos, rokas klēpī salicis. Vienkārši gribam kovidepidēmiju pārdzīvot vietā, kur ir tikai mūsu ģimenes locekļi,» stāsta Ervīns.
Viņš uzskata, ka abi ar sievu nav vissliktākajā situācijā - savus izdevumus ir samazinājuši un droši zina, ka varēs pāris mēnešus iztikt ar sievas algu un Ervīna pabalstu. Cerams, ka pēc tam vīruss Covid-19 sāks atkāpties.
