Ignorējot Covid-19, otro dienu norit t. s. Lemberga prāva

 
©Dmitrijs Suļžics/ F64 Photo Agency

Pirmdien un otrdien Rīgas apgabaltiesā «objektīvās steidzamības» kārtībā tika skatīta t. s. Lemberga krimināllieta, kurā patlaban piedalās 13 procesa dalībnieku.

Prokurors, ģenerālprokurora amata kandidāts Juris Juriss iepriekš publiski skaidroja, ka «objektīvās steidzamības» iemesli ir nepieciešamība ievērot krimināllietā cietušo statusā esošo personu intereses pabeigt krimināllietu saprātīgos termiņos. Jāatgādina, ka cietušie šajā procesā ir trīs miljonāri Valentīns Kokalis, Ainārs Gulbis un Vladimirs Krastiņš, kuri savas intereses par krimināllietu un tās pabeigšanu jebkādos termiņos gadiem nav apliecinājuši, kaut vai ierodoties tiesas zālē, kā arī juridiska persona SIA Man - Tess, kura daudzas reizes lūdza atcelt tai cietušā statusu, jo nekādu ciešanu tai patiesībā nav bijis.

Piekrītot topošā ģenerālprokurora argumentam, tiesa noraidīja advokātu lūgumus atlikt procesu līdz ārkārtas situācijas atcelšanai. Turpretī advokāti neuzskata, ka cietušo interešu ievērošana ir viena no pazīmēm, kas prasītu procesa «objektīvu steidzamību».

Tiesas zālē klepoja un šķaudījās

Aivara Lemberga advokāts Māris Grudulis par notiekošo krimināllietā sniedza sekojošu komentāru: «Spītējot tam, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir noteicis mutvārdu procesos skatīt tikai tās lietas, kas saistītas ar nozīmīgu tiesību aizskārumu un objektīvu steidzamību, Rīgas apgabaltiesa lēma skatīt tā saukto Lemberga lietu ierastajā režīmā, t. i., četras dienas nedēļā. Tiesa neieklausījās nedz procesa dalībnieku argumentos, kas vērsti uz veselā saprāta diktētu nepieciešamību norobežoties, tādējādi pasargājot gan sabiedrību, gan savus bērnus, vecākus un ģimeni no inficēšanās riska, kā arī ignorēja Augstākās tiesas priekšsēdētāja rīkojumā teikto. Procesa dalībnieki tā arī neuzzināja, kāpēc tiesas ieskatā šī lietas izskatīšana tiek pamatota ar objektīvu steidzamību. Varbūt tiesa ieklausījās prokuroru viedoklī par to, ka šajā lietā cietušajām personām ir jānodrošina tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu. Cita starpā, cietušajiem gan ir dota privilēģija tiesas sēdē neatrasties. Turklāt lietu noteikti jāturpina skatīt tagad, kad pat Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir apturējusi lietu izskatīšanu un izlemj tikai jautājumus par pagaidu noregulējumiem, kā arī Eiropas Savienības tiesa ir atlikusi visus procesus, kur paredzēta dalībnieku uzklausīšana. Protams, tāds sīkums kā lietas publiska izskatīšana laikam jau vairs neuztrauc nevienu, izņemot preses pārstāvjus un klausītājus, kurus apsardze tiesas ēkā vairs neielaiž. Neskatoties uz svētdien valdības noteiktajiem ierobežojumiem publiskajās telpās nepulcēties vairāk kā diviem cilvēkiem, tiesas zāle atradās desmit cilvēku, no kuriem noteikti vismaz tiesājamie neatbilst darbinieku vai dienestā esošu personu kritērijam. Skumjas pārdomas veicināja arī tas, ka vismaz viena trešdaļa no klātesošajiem sparīgi klepoja un šņaukājās. Lai arī procesa dalībniekiem tika piedāvāta uz visiem viena pudele ar nenosakāma satura šķidrumu, kas it kā domāts dezinfekcijai, maskas un cimdus šodien nevienam nepiedāvāja. Protams, mulsina šāda rīcība laikā, kad sabiedrības veselības vārdā cilvēki tiek lūgti solidarizēties un viņiem pat ir aizliegts apmeklēt sabiedriskās iekštelpas, tiesa var pieņemt lēmumu skatīt lietu, nevienam pat nepaskaidrojot savas rīcības iemeslus.»

Jāatbild lēmuma pieņēmējam

Zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš, kurš šajā procesā nepiedalās, taču jo bieži aizstāv savus klientus tieši tajā pašā zālē, kurā šobrīd tiek skatīta t. s. Lemberga lieta, apstiprināja, ka visas lietas, kurās piedalās viņš, ir atceltas, izņemot vienu, kuras «objektīvā steidzamība» ir acīm redzama un saprotama. Vaicāts, kas šajā ārkārtas situācijā ir svarīgāk - cietušo intereses vai 13 procesa dalībnieku un viņu ģimenes locekļu un tuvinieku dzīvības un veselība, S. Vārpiņš teica: «Šie daži mēneši šīs lietas izskatīšanā neko nemainītu, jo lietā šādi vairāku mēnešu pārtraukumi ir bijuši vairākkārtīgi. Ja reiz šai lietai ir steidzamība, tad tiesas un prokuratūras pienākums bija arī neņemt vasaras atvaļinājumus, bet tādi šajā lietā vienmēr ir bijuši. Ja jau vasarā varēja taisīt atvaļinājumus, kas arī ir vismaz divi mēneši, kad tiesas ēkās nekas nenotiek, tad arī pāris mēneši uz iepriekš minētā fona un tā, cik ilgi lieta jau ir tiesāta, pilnīgi neko nemainīs. Cits jautājums - ja lietā ir apcietinātās personas un ja ir jautājums par viņu tiesību aizskārumu. Bet šajā gadījumā par cietušajiem vajadzēja domāt iepriekš visus šos gadus.»

Vaicāts, ja, nedod Dievs, kāds no šiem 13 procesa dalībniekiem inficēsies, kuram par to jāuzņemas atbildība, S. Vārpiņš teica: «Tam, kurš izlēma, ka šai lietai ir steidzamības kārtība.»

S. Vārpiņš atklāja, ka šobrīd viņš piedalās tikai vienā mutvārdu procesā: «Persona atrodas apcietinājumā, kuram ir ļoti tuvu termiņa beigas. Līdz ar to šeit tiesas rīcība ir attaisnojama pilnībā. Persona ir apsūdzēta par smaga nozieguma izdarīšanu, un šī persona nav Latvijas iedzīvotājs. Nepieņemot galīgo nolēmumu līdz brīdim, kad šī persona ir jāatbrīvo, sekas varētu būt tādas, ka šī persona pēc tam vispār vairs nav atrodama, jo ir ārvalstu pilsonis. Šeit ir acīm redzama objektīva steidzamība. Pirmkārt, persona atrodas apcietinājumā, otrkārt, ja viņu atbrīvos, nav garantijas, kur viņš paliks, jo ir ārvalstu pilsonis.»

Politiskās krimināllietas

Vaicāts, kādi varētu būt patiesie iemesli, kādēļ ārkārtas apstākļos tiek dzīta cauri t. s. Lemberga lieta, S. Vārpiņš teica: «Tiesībsargājošās institūcijas Latvijā nevēlas atzīt, ka pastāv politiski motivētas krimināllietas. Arī es pats vairākkārtīgi esmu mēģinājis tiesā izskaidrot daudzus procesus tieši ar politisko motivāciju. Taču tiesas to ignorē un joprojām uzskata, ka tāds faktors vispār nevarētu pastāvēt. Diemžēl tāds faktors ir. Tas arī ir galvenais iemesls. Vaina šajā ilgajā procesā meklējama ne tikai aizstāvības taktikā vai apsūdzēto rīcībā, bet arī pašas apsūdzības taktikā un rīcībā, sākot no tā, kā lieta tiek izmeklēta un kādā apjomā. Lietu varēja izmeklēt saprātīgāk. To varēja sadalīt sīkākās lietās, un tad tā jau varbūt būtu izskatīta. Uztaisot vienu milzīgu lietu, pati apsūdzība sevi iedzina strupceļā, radīja situāciju, kur šī lieta kļuva bezgalīga. Analogs ir tā dēvētā Māra Sprūda apsūdzība. Arī šajā lietā ir savākti pilnīgi bezjēdzīgi papīri, kuru jēgu nav iespējams saprast. Mēs gada garumā cīnāmies par to, lai novērstu kļūdas, kuras pieļāvusi prokuratūra, lietu nododot tiesai.»

S. Vārpiņš pauda pārliecību, ka tendence garajās krimināllietās novelt vainu uz aizstāvību par procesa vilcināšanu ir nepamatota: «Šī tendence šobrīd jau ir kļuvusi slimīga. Ir atrasts grēkāzis. Pie visa tiek vainota aizstāvība, kaut gan arī citām institūcijām vajadzētu pavērtēt to, ko un kā tās dara.»

Runājot par to, ka, lai aizstāvībai mazinātu iespējas veikt savus pienākumus, uz trešo lasījumu Saeimā nodoti grozījumi Kriminālprocesa likumā, kas ļaus ierobežot debašu runu un pēdējā vārda iespējas, S. Vārpiņš teica: «Tas ir tikai laika jautājums, līdz šī problēma nonāks līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Mana pārliecība ir, ka šie ierobežojumi būs jāpārskata. Ja tagad apsūdzība iesniedz tiesā simts sējumu, apgalvojot, ka visi šie simts sējumi tiks izmantoti apsūdzībā, lai pierādītu vainu, tad arī aizstāvja un apsūdzētā tiesības ir analizēt visus šos simts sējumus. Nevar atņemt tiesības analizēt pierādījumus, kurus izmanto otra puse.»