Kā pārtraukt Covid-19 izplatības ķēdes

Būtisks pavērsiens Covid-19 epidēmijas laikā bija jauni saslimšana gadījumi, kuriem vairs nevarēja noteikt izcelsmi. Tas nozīmē, ka slimības izplatības kontrole kļuvusi daudz grūtāka. Tas arī visdrīzāk nozīmē to, ka kāds, kuram bija jābūt izolācijā vai karantīnā, to nav ievērojis. Gājis iepirkties vai braucis sabiedriskajā transportā, tādējādi turpinot saslimstības ķēdi.

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) edpidemioloģe Silvija Skubaka, kuras ikdienas darbs ir veikt epidemioloģisko izmeklēšanu, LTV raidījumam “de facto” stāsta - viņi ir pirmie, kas paceļ telefona klausulis un zvana, tiklīdz ir ziņas no laboratorijas par pozitīvu Covid-19 rezultātu. Epidemiologu uzdevums ir noskaidrot, kur saslimušais saslimis, kur bijis, ar ko ticies, cik ilgā saskarē, lai apzinātu personu loku, kas vēl varētu būt apdraudētas un kas slimību varētu izplatīt tālāk, un informēt arī viņus.

41 telefonsaruna 4 stundās - epidemioloģe raksturo intensīvākos aizvadīto nedēļu darba brīžus. Turklāt izgaismojies, ka liela daļa cilvēku pat nezina, kas ir viņu ģimenes ārsts, tāpēc epidemiologi jautā pēc cilvēku personas kodiem, lai varētu ielūkoties datu bāzē. Arī dabūt telefona numurus brīžiem var būt izaicinājums.

Sekot saslimstības un kontaktpersonu ķēdei un jau preventīvi izolēt iespējamos nākamos saslimušos ir būtiski, jo pat viens laikus atklāts un izolēts slimnieks var apturēt desmitiem un pat simtiem tālāko saslimšanu. Viens saslimušais inficē divus - trīs citus, tie vēl katrs trīs nākamos, un nākamie vēl nākamos, saslimušo skaits aug tādā progresijā, ka jau pēc dažām pakāpēm tas mērāms simtos. Taču, ja kāds no šīs ķēdes strādātu no mājām, nebūtu aizgājis uz veikalu, iekāpis pārpildītā sabiedriskajā transportā, vai neaizietu piknikā ar draugiem, ķēdes būtu pārrautas un slimība tālāk neizplatītos.

Līdz 26. martam Latvijā zināmo saslimšanu ķēdes bija īsas un bija skaidri izsekojamas. Ķēdē pirmais saslimušais bija atbraucējs no ārvalstīm, bet pēc tam vai nu ģimenes loceklis, kolēģis vai skolasbiedrs. Laikus izolējot šos cilvēkus bija izdevies panākt, ka atbraucēju kontaktpersonu kontaktpersonas tālāk nesaslimst.

Ārpus Latvijas bija inficējušies 155 cilvēki - gan ar piebildi, ka ir neiespējami, izšķirt vai inficēšanās notikusi lidmašīnā vai valstī, no kuras personas ieradās, liecina SPKC dati. 75 gadījumos saslima atbraukušo kontaktpersonas, bet četri saslimušie bija kontaktējušies ar ārzemniekiem. 26. marts bija arī pirmā diena, kad 5 saslimušajiem nevarēja noteikt, kur notikusi inficēšanās.

Tobrīd no atbraukušajiem visbiežāk (26 gadījumos) saslimšanu atklāja atbraucējiem no Spānijas. Salīdzinoši daudz (23 gadījumi) - arī no Lielbritānijas un Itālijas (22 gadījumi). Pēc tam sekoja Austrija, Francija un Vācija. Bet jau salīdzinoši retāk - Zviedrija, ASV, Šveice, Somija, kā arī Beļģija un Turcija. Atbraucēju ietekmi uz saslimstības dinamiku gan parādīs tikai tuvākās nedēļas, jo gan pašiem atbraucējiem, gan viņu tuvākajiem, kas piemēram, izolācijas laiku pavada kopā, inkubācijas periods ir 14 dienas.

Taču tas, ka arī Latvijā nu jau tiek atklātas saslimšanas, kas vairs nav tikai atbraucēju kontaktpersonas, liecina, ka ne visos gadījumos ķēdi šādi izdevies pārtraukt, kur to varēja. Lai arī tukšāks nekā ierasts, ielās joprojām bija arī cilvēki lielākos pūļos un arī sabiedriskajā transportā nereti cilvēku bija vairāk, nekā vajadzētu, lai varētu ieturēt distanci. Tas gan nenozīmējot, ka epidemioloģiskajai izmeklēšanai vairs nav jēgas. Valsts galvenais infektologs Uga Dumpis skaidro: “Ir ļoti svarīgi ķert arī, ja pēkšņi uzrodas pacients bez šī vēstures. Tāpat meklēt kontaktus, brīdināt, saprast, no kurienes tas ir atnācis. (..) Latvijas stratēģija joprojām ir meklēt, testēt, kontaktus meklēt, atkal testēt. Šī stratēģija, šie piemēri ir pierādījuši sevi kā efektīvu.”

Kontroles un ķēžu izsekošanas efektu parāda kaut vai Dienvidkorejas piemērs. Tur nu jau slavens kļuvis tā sauktais 31. pacients. Dienvidkorejā pirmie 30 gadījumi parādījās mēneša laikā - pa vienam dieviem dienā, daždien - neviena. Bet tad 18.februārī tika atklāts 31.gadījums un Dienvidkorejā sekoja sprādzienveida slimības izplatība. Tas tādēļ, ka kāda sieviete bija staigājusi apkārt slima, to nezinot. Viņa bija iekļuvusi nelielā avārija, pēc kuras devās uz slimnīcu, piedalījusies divos dievkalpojumos savā reliģiskajā kopienā, ik dienu pusdienoja kafejnīcā. Pēc tam bija arī stingrāki ierobežojumi un joprojām notika saslimšanas ķēžu kontrole, un pēdējo jaunatklāto gadījumu līkne rāda, ka šajā valstī skaits nu jau arvien mazinās.

Piemēram Singapūrā kā veiksmīga atzīta aplikācija telefonā “TraceTogether”, kuru izstrādāja sadarbība ar Singapūras veselības ministriju. Aplikācija reģistrē tās lietotāju savstarpējos kontaktus, ja tie bijuši tuvāki par diviem metriem un ilgāki par 30 minūtēm. Ja kāds no aplikācijas lietotājiem saslimt, reģistrētie dati, kas pieejami Singapūras veselības ministrijai, ātri ļauj noskaidrot kontaktpersonas.

Latvijas Veselības ministrijā Latvijas Televīzijai atzina, ka par šādiem risinājumiem mūsu valstī nav domāts. Mums joprojām galvenais epidemioloģiskās izmeklēšana stūrakmens ir pašu cilvēku statītais. SPKC gan atzīst - ir gadījumi, kad cilvēki melo vai nestāsta visu patiesību. Negrib atklāt, kur bijuši, ar ko tikušies. Tas apgrūtina iespējas brīdināt citus. Taču agrāk vai vēlāk meli atklājas, jo tieši tāda pat epidemioloģiskā izmeklēšana notiek citos gadījumos, un ceļi krustojas.

Silvija Subaka stāsta: “Piemērs - “Nebiju darbā, strādāju mājās, atbraucu no ārzemēm, pašizolējos.” Nākamais saslimšanas gadījums - atkal aptauja priekšā, atkal runājam - “vienā kabinetā strādāju ar tādu personu”. Lūdzu! Bija infekcijas avots, bija kopīga vieta un nākamais saslimšanas gadījums. Viņš atklājas! Pēc nedēļas, pēc divām. Kas attiecas uz infekcijas slimībām, uz epidemioloģiju, šeit neko nevar noslēpt. Šeit ļoti loģiski un ķēdīte pēc laika ir redzama.”

Saslimšanas gadījumiem pieaugot, aktuāls gan varētu kļūt epidemiologu kapacitātes jautājums. Veselības ministrijā saka - par to domā. Piemēram, lai taupītu cilvēkresursi, analīžu rezultātus, kas ir negatīvi, paziņojot tikai rakstveidā, nevis zvanot.