Neraugoties uz vairāku sadarbības partneru iebildumiem, valdība 18. februārī atbalstīja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādāto konceptuālo ziņojumu Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu. Kas no tā ieviešams, kas ne, kā tas ietekmēs augstskolu autonomiju, kvalitāti un absolventu nākotni, Neatkarīgās intervija ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāju Arvilu Ašeradenu (Jaunā Vienotība).
- IZM piedāvājums universitāšu pārvaldības maiņai sašūmējis augstskolu pārstāvjus, kuri aicina to atlikt gan tādēļ, ka virkne detaļu nav pieņemamas, gan tādēļ, ka daudzas nav izdiskutētas, parādījušās vēlāk. Sagatavošanas procesā bija trūkumi, steiga, vienpusēja komunikācija?
- Līdzšinējā universitāšu pārvaldības modelī profesori veidoja savas elites grupas, nozaru profesoru padome iecēla amatā profesorus, uzmanīgi raugoties uz savas interešu grupas aizstāvību. Fakultātēs dekāns tiek izvēlēts līdzīgi, un pēc tam visi kopā draudzīgi atrod un ieceļ rektoru. Šis modelis ir dažus simtus gadu vecs, bet pasaulē ļoti strauji notiek pārmaiņas, un, lai augstskolas kalpotu sabiedrībai, tām jāspēj ātri pielāgoties un jāpiegādā sabiedrībai ar jaunām zināšanām sagatavoti cilvēki. Varas vertikāles modelis no apakšas uz augšu to nespēj, tā tas ir lielā daļā augstskolu. Arī starptautiskajos reitingos neesam pietiekami konkurētspējīgi, Latvijas universitātes atrodas grupā no 800 līdz 900, kamēr Igaunijā ir divas ļoti dinamiskas universitātes - Tartu Universitāte (TU), kura ir trīssimtniekā, un Tallinas Tehnoloģiju universitāte, kas iet ļoti strauji uz augšu tehnoloģijās, Lietuvā ir divas augstu novērtētas universitātes.
- To, ka mūsu augstskolas atpaliek un kaut kas ir jāmaina, neapšauba nedz pašas augstskolas, nedz studenti, nedz politiķi. Jautāju par pārmaiņu virzību, par procesu.
- Manuprāt, IZM rīkojās diezgan korekti, reforma tika diskutēta četrās konferencēs, attiecībā uz universitātēm bija darba grupa. Laiks diskusijām bija pietiekams. Esam tik ļoti iepalikuši, ka ir vajadzīgs temps virzībā uz priekšu, nevar bezgalīgi ilgi teikt: «Lieciet mūs mierā, dodiet vairāk naudas un atstājiet visu, kā ir!» Lēmums, lai kāds tas būtu, ļāva iet uz priekšu, pateikt, ka pārmaiņas būs, un detālizstrāde vēl tikai būs.
- Viens no būtiskiem jautājumiem, kas neesot apspriests ar augstskolām, ir par Augstākās izglītības padomes (AIP) likvidēšanu, ko IZM kaut kad iebāza likumprojektā neizdiskutētu un neargumentētu.
- Ministrija diezgan daudz lietu pielika klāt. Sākotnēji doma bija, ka šī ir augstskolu pārvaldes un universitāšu izcilības reforma, bet tagad pielikts arī AIP jautājums, kas parlamentā nav diskutēts, - tā ir ministrijas pozīcija.
- Vai tā ir pareiza secība - vispirms rosināt likvidēt un tikai pēc tam izvērtēt AIP funkcionalitāti, ko ministrija vēl tikai grasoties darīt? AIP arī pārmet to, ka ministre, neievērojot Augstskolu likuma prasības, ne reizi nav apmeklējusi AIP sēdes un nepārzina tās darbību. AIP likvidēšanas priekšlikums ir neizpratnes, nezināšanas raisīts vai pamatots?
- Parlaments noteikti vērtēs AIP lomu, katrā ziņā tās konstitucionālā pozīcija ir pārspīlēta - padomes locekļi tiek iecelti ar Saeimas balsojumu līdzīgi kā neatkarīgo konstitucionālo iestāžu vadītāji. Attiecībā uz vienas nozares organizāciju tas ir pārspīlēti. AIP lielā mērā ir līdzšinējās problēmas arhitekte un aizstāv veco sistēmu, AIP vadītājs ir bijis pret jebkādām reformām. Bet, vai AIP ir jālikvidē vai jāpārveido, jāmaina tās funkcijas, parlamentā vērtēsim. Zinu, ka kolēģiem citās partijās ir dažādi viedokļi, bet AIP līdzšinējā formātā noteikti nevar palikt.
- Viens no strīdus āboliem ir augstskolu padomju ieviešana līdzīgi kā valsts kapitālsabiedrībās, lai gan augstskolas nav gluži tas pats un tām ir dota liela autonomija. Vai bažas par augstskolu rektoru lomas, līdz ar to arī augstskolas autonomijas mazināšanos ir pamatotas?
- Augstskolai autonomija ir ļoti svarīga zinātniskajā darbā. Visas sabiedrības interesēs ir, lai zinātnieki varētu absolūti neatkarīgi veikt pētījumus un bez jebkādas politiskas ietekmes pieņemt lēmumus attiecībā uz pētījuma rezultātiem.
- Vai tad politiķu centieni ietekmēt zinātnieku pētījumu rezultātus līdz šim bijusi problēma?
- Nesenā vēsturē valstis ir mēģinājušas zinātni uzkonstruēt.
- Mēs jau tā kā neesam totalitāra valsts!
- Jā, bet, piemēram, industrijas ir ieinteresētas noteiktos pētījumu rezultātos. Piemēram, meža nozarē trūkst resursu un ir milzīgs spiediens uz zinātniekiem pieņemt industrijai vēlamu lēmumu, kāda resnuma kokus var cirst. Industrijas vēlme ir cirst tievākus kokus, jo tie esot sākuši augt ātrāk nekā pirms simt gadiem, bet tas var nebūt plašākas sabiedrības interesēs. Ļoti svarīgi, lai augstskolu senāti, kas ir atbildīgi par zinātnes kvalitāti, nodrošinātu pētījumu neatkarību.
Universitāšu attīstība, kādus stratēģiskos attīstības virzienus izvēlēties, nav tikai to profesoru jautājums, tas ir sabiedrības jautājums, tādēļ padomes veido ar sabiedrības līdzdalību. Tādējādi padomēs būtu pieci senāta izvirzīti cilvēki, pieci sabiedrības pārstāvji...
- Kas šajā gadījumā ir «sabiedrība»?
- Igaunijā tie pamatā ir izcili uzņēmēji, advokāti, juristi, investori. TU padomi vada izcilas farmācijas firmas direktore, kura pati ir zinātņu profesore. Tajā ir arī leģendārs cilvēks, kurš ir radījis tekstila kompāniju «Sangar», juristi, advokāti, investori, arī Upsalas universitātes prorektors. No senāta puses ir cienījami profesori no universitātes, un viens ir neatkarīgais cilvēks no Zinātņu akadēmijas, jauno zinātnieku akadēmijas prezidente.
- Mums gan iecerēts, ka šo vienpadsmito locekli virzītu nevis zinātnieki, bet Valsts prezidents.
- Šī bija liela diskusija, vai to deleģēt LZA, kam es varētu piekrist, tomēr kopumā bija liela piesardzība to uzticēt LZA un, vismaz pagaidām, šo vienu cilvēku izvirzīt uzticēts Valsts prezidentam. Bet šim cilvēkam vajadzētu būt saistītam ar zinātni, nevis ar augstskolu.
- Padomes kompetencē būšot ne tikai stratēģiskā attīstība, budžets, bet arī rektora amata kandidātu atlase un izvirzīšana. Nebūs tā, ka padomes iecels politiski, lai tāpat varētu arī izvēlēties rektoru?
- Padomei ir vairākas funkcijas, sarežģītākā no kurām ir universitātes stratēģijas noteikšana. Ir ļoti svarīgi, kādu virzienu universitātes izvēlas, kādus izdodas piesaistīt profesorus, kādus zinātnes virzienus attīstīt. Universitātei arī ļoti svarīgi ir resursi. Nokļūšana starptautisko reitingu piecsimtniekā nozīmē lielas izmaksas. TU budžets ir apmēram 185-200 miljonu eiro, kamēr Latvijas augstskolām knapi trešdaļa. Padomei ir jāpārliecina sabiedrība, ka universitāšu stratēģija ir tās interesēs un ka tā ir jāfinansē.
- Domājat, padomes spēs no ārpuses piesaistīt būtiski lielāku finansējumu?
- Vispirms jau jāpārliecina valdība, ka tai jāsedz šis rēķins. Igaunijā padomes to sekmīgi dara. Arī pašu padomes locekļu palikšana amatos ir atkarīga no noteikto uzdevumu izpildes un virzības uz stratēģijas ilgtermiņa mērķu sasniegšanu.
Universitātēm arī jāmeklē resursi ārpusē. Ja ir laba profesūra, var piesaistīt Eiropas fondu naudas, Eiropas programmā Horizonts 2020 ir pieejami milzīgi līdzekļi. Zinātni jāspēj arī tirgot. Tartu atrodas dažādi pētniecības institūti, tur ierodas arvien vairāk starptautisku institūciju, slavens ir TU genoma projekts, kas ir ieguldījums preventīvajā veselības aprūpē.
- Latvijas Universitātes ievēlētais rektors Indriķis Muižnieks paudis, ka priekšlikumi padomju veidošanai «nav vērsti uz citviet Eiropā piekopto praksi attālināt universitātes no tiešas valsts ietekmes, padarīt to autonomiju spēcīgāku un atbildīgāku». Redzat, ka tiešā valsts ietekme pastiprināsies?
- Šobrīd universitātes nesasniedz gaidīto, un universitātēm ir jāsāk atskaitīties padomēm ar tajās deleģētiem pārstāvjiem par to, ko tās dara - gan par profesūras kvalitāti, zinātnes, mācību kvalitāti. Universitātei ir piecas svarīgas funkcijas: zināšanu uzkrāšana, jaunu zināšanu radīšana, jaunās paaudzes izglītošana, zināšanu pārnese uz sabiedrību un kalpošana par ekonomikas dzinējspēku. Latvijas universitātēs ar to ir diezgan bēdīgi.
- Vai sabiedrības pārstāvji jāapstiprina politiķiem - valdībai?
- Vispirms jau ļoti skaidri tiek noteikts, ka padomē nedrīkst būt politiski aktīvas personas, politiķi; manuprāt, nevajadzētu būt arī ministriju ierēdņiem. Skaidri tiek noteikta padomes locekļu ekspertīze, un atlases komisiju pienākums ir attiecīgus cilvēkus izvēlēties. Tā kā šī ir valsts augstskola, Ministru kabinets apstiprina padomes pilnvaras.
- Muižnieka rektora pilnvaru neapstiprināšana valdībā un izglītības ministres Ilgas Šuplinskas tiesāšanās kāre pat pēc diviem valdības lēmuma prettiesiskumu atzinušiem spriedumiem tomēr vieš bažas par politiķu vēlmi iejaukties augstskolu pārvaldībā.
- Piekrītu, šis gadījums nepalīdz tās mazināt. LU Satversmes sapulce pieņēma savu lēmumu, un tur valdībai nebija jāiejaucas. Neesmu atbalstījis šo lietu kopš sākta gala, un jo ātrāk valdība izbeigs tiesāties, jo labāk! Palieku pie aicinājuma respektēt augstskolas lēmumu un nedomāju, ka būtu vēlams turpināt tiesāties ar savu augstskolu.
- Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība aicinājumu atlikt pārvaldības modeļa tālāku virzīšanu pamato ar nepieciešamību vispirms palielināt finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei, lai varētu realizēt reformas. Jūs arī piesaucat Igauniju kā piemēru, bet tur valsts finansējums augstākajai izglītībai ir trīs reizes lielāks nekā Latvijā! Vai šai reformai ir jānāk komplektā ar būtiskām finanšu injekcijām augstākajā izglītībā?
- Jā, finansējums ir svarīgs, bet te ir divas pieejas. 56 augstākās izglītības iestādes ir milzīgs skaits! Skandināvijā uz miljons iedzīvotājiem, šķiet, ir trīs universitātes. Viena pieeja ir turpināt izsmērēt to sviestu plānā kārtiņā visiem un palikt pie esošā rezultāta - lielākoties viduvēja vai vāja. Otra, kā igauņiem, finansēt rezultātu - jo ātrāk uz to virzies, jo vairāk saņem līdzekļu. Šādi izveidojās TU līderība, pēc tam arī Tallinas Tehnoloģiju universitātes. Pašreizējā sistēmā visas augstskolas, izņemot varbūt 25 koledžas, var kļūt par universitātēm, bet tas īsti nav iespējams. Tādēļ ir plānots skaidrs sadalījums zinātnes universitātēs un augstskolās, kuras sagatavo profesionāļus darba tirgum. Un tad mēs skatāmies, kā nodrošināt to augstskolu izaugsmi, kuras ir pretendentes uz starptautisko līgu, kam, protams, ir vajadzīgs finansējums.
Bet tas ir arī politisks jautājums, kurš nav viegli risināms, ņemot vērā to, ka esam lejupejošā ekonomikas ciklā, un arī to, ka mums ir ārkārtīgi sarežģīta piecu partiju koalīcija, kurā ir ļoti grūti par kaut ko vienoties. Bet viennozīmīgi bez finansējuma nekā nebūs, tā būtu bezjēdzīga sistēmas mocīšana, tādēļ nākamajos trijos gados absolūtai prioritātei vajadzētu būt universitāšu attīstībai, kas prasa vairāk līdzekļu augstākajai izglītībai. 2008. gadā tai finansējumu samazināja teju uz pusi, un minimālais mērķis būtu atgriezties pie 2008. gada finansējuma līmeņa.
- Ir definēti kritēriji augstskolu dalījumam universitātēs un augstskolās. Cik augstskolās pašlaik neizpilda kritēriju - universitātēm 4000 studentu un 65% pasniedzēju ar doktora grādu un augstskolām - 1000 studentu un 50% ar doktora grādu?
- Minimālajam studentu skaitam universitātēs ir sava loģika, jo tas netieši norāda, cik potenciāli varētu būt doktoranti universitātē, tomēr šādam mehāniskam kvantitatīvajam kritērijam neredzu lielu jēgu un nedomāju, ka mēs Saeimā pie tā paliksim. Galvenais ir veicināt zinātnes kvalitāti, kur svarīga ir augsta līmeņa zinātne, zinātniskās publikācijas un to citējamība.
- Tad kvantitatīvie kritēriji jāatmet?
- Neredzu pēc tiem nepieciešamību.
- Igaunijā tie ir?
- Nav.
- Reģioni satraukušies par augstākās izglītības pieejamības saglabāšanos. Ir bažām pamats?
- Viens jautājums ir par universitātēm. Nosaukums automātiski nedod kvalitāti. Valstij jāieraksta likumā, kas ir universitāte un kas - augstskola, un tās jāakreditē, garantējot noteiktu standartu. Ja universitāte atbilst starptautiskajam standartam, tā tiecas uz izcilību. Šaubos, vai esošajā situācijā varam saglabāt universitātes reģionos.
- Kā filiāles?
- Protams, bet citādi neesmu pārliecināts, ka tas ir nepieciešams - esam relatīvi maza valsts, resursi ir jākoncentrē. Savukārt par reģionālajām augstskolām esmu ar abām rokām par, tām ir svarīga loma reģionu attīstībā. Daugavpils Universitātē ir viens spožs akadēmisks virziens - bioloģija, humanitārais bloks arī ir svarīgs, bet tai vairāk vajadzētu kalpot Latgales attīstībai un pievērsties vairāk arī praktiskām, reģionam tipiskām nozarēm un arī radīt jaunas nozares, kurās attīstīt speciālistus. Reģionālajām augstskolām arī būtiski pētīt un saprast, kas nepieciešams reģiona attīstībai. Ir augstskolas, kuras labi strādā šajā virzienā, piemēram, Vidzemes augstskola, kura atvēra IKT programmu, kā rezultātā Valmierā strauji pieaug IKT speciālistu skaits, sāk veidoties jaunas profesijas, kuru iepriekš tur nebija. Šobrīd Vidzemes augstskola kopā ar Valmieras pašvaldību strādā pie daudzstāvu koka ēku būvniecības klāstera - klimata pārmaiņu dēļ daudzstāvu koka būves ir viena no pasaule pieprasītākajām lietām, un te paveras jauna eksporta virziena attīstīšanas iespējas. Arī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā ir ļoti daudz praktisku specialitāšu, mašīnbūves, lāzerapstrādes tehnoloģijas, kuras vietējā industrijā ir ļoti noderīgas. Liepājas pilsētas vadība ir bēdīga par to, ka ir grūti sadarboties ar Liepājas Universitāti, tā vēlētos redzēt daudz jaudīgāku IKT programmu, augošai pilsētai ir milzīgas citas vajadzības, un universitātei vajadzētu pagriezties ar seju pret to, kas reģionam vajadzīgs.
Reģionālās augstskolas ir ārkārtīgi vajadzīgs segments, kas likumā, manuprāt, īpaši jāaizsargā, ja mēs ejam uz to privatizāciju, lai tās konkurences cīņā nepazustu. Bet tās redzu kā augstskolas, nevis kā universitātes, par kurām reģionos esmu nedaudz skeptisks.
- Igaunija ir reformējusi savu augstāko izglītību, no 35 augstskolām atstājot 19 labākās. Pašlaik Latvijā darbojas 21 augstskola un akadēmija, 19 koledžu, sešas augstskolu aģentūras un divas ārvalstu augstskolu filiāles. Būs nepieciešama būtiska to konsolidācija, un vai to vēlreiz mēģinās veikt no augšas, vai arī ar finansēšanas mehānismiem vājākās vienkārši iznīks?
- Konsolidācija ir pieteikta, bet nav analizēta. Bet tai ir jānotiek, augstskolu skaits ir pārmērīgs attiecībā pret iedzīvotāju un krītošo studentu skaitu Latvijā. Esmu par brīvprātīgu procesu, bet vēl jāatrisina kāda problēma - augstskolas ir publiskas atvasinātas personas, un likumdošana īsti nepieļauj, ka tādai var piederēt cita publiska atvasināta persona. Redzam, ka, visticamāk, būs četras lielas universitātes, ja kāda no augstskolām gribēs kļūt par kādas universitātes ekosistēmas dalībnieku, negribot tajā pazust, ir jāatrisina šis juridiskais jautājums. Bet pārskatāmā laikā augstskolu skaitam vajadzētu būtiski samazināties.
