"Pelēkā saraksta" saimnieki Latviju nepiemin

 
ĻOTI, ĻOTI SOLĪDI izskatījās pasaules ziņu apritē pamanāmā fotoreportāža no pieticīgo Finanšu darījuma darba grupas (FATF) nosaukumu izmantojošas organizācijas plenārsēdes, kas no 19. līdz 21. februārim notika Parīzē ©Publicitātes foto

Pagājusī nedēļa beidzās ar milzīgu panākumu Latvijai – pasaules lielvalstu izveidota organizācija finanšu plūsmu uzraudzīšanai nepasludināja Latviju par «jurisdikciju ar stratēģiskiem trūkumiem» (jurisdictions with strategic deficiencies).

Ārējie uzraugi Latvijas finansēm tika radīti praktiski vienā laikā ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, taču gandrīz trīsdesmit gadu Latvijā tikai daži cilvēki valdībā un Latvijas Bankā zināja, ka tāda organizācija pastāv un prasa atskaitīties par to, kādas naudas plūsmas iet caur Latvijas komercbankām. Toties pēdējo divu gadu laikā ar šo uzraudzību ir saskārušies pilnīgi visi Latvijas iedzīvotāji vismaz trijos veidos.

Pirmkārt, valsts augstākās amatpersonas caur plašsaziņas līdzekļiem vēstīja, ka Latvijas nosaukums tikšot ierakstīts kaut kādā pelēkajā sarakstā un tad lielas nepatikšanas sākšoties jebkuram, kam ir savs konts bankā. Skanēja solījumi darīt visu iespējamo, lai šīs briesmas novērstu. Nav pārliecinošu argumentu, ar ko iespējamās, bet tagad tiešām novērstās nepatikšanas būtu bijušas lielākas par nepatikšanām, kādas Latvijas iedzīvotājiem reāli radītas tieši tāpēc, ka tās esot vienīgais veids, kā novērst vēl lielākas nepatikšanas. Lai jau esošās nepatikšanas salīdzinātu ar solītajām, būtu jāpadzīvo vai, vēl labāk, jāpamēģina atvērt savs uzņēmums kādā no 18 valstīm (ne 12 valstīm, kuru skaitu stāstā par Latvijas panākumiem iepinuši daži plašsaziņas līdzekļi). Tuvākās mums ir Albānija un Islande, bet der arī Mongolija vai Zimbabve. Īpaši ekstrēmu izjūtu cienītāji var doties uz Ziemeļkoreju un Irānu tikai divvietīgajā īpaši ļauno valstu (High-Risk Jurisdictions) grupā.

Otrkārt, bankas pārtrauca apkalpot darījumus, kas mazliet sarežģītāki nekā uzņēmumu maksāto algu pārlikšana uz darbinieku kontiem, tālāk no šiem kontiem uz mazumtirgotāju vai komunālo pakalpojumu sniedzēju kontiem. Visos pārējos gadījumos ir tā, kā ar piemēru no savas dzīves publiski apliecina bijušais Ministru prezidents, bet iepriekš baņķieris Vilis Krištopans. Pēc šādu amatu zaudēšanas viņš mēģina pārdot māju, ko principā nevar izdarīt, kaut gan, kā viņš apgalvo, «kāds pārītis interesentu ir bijuši skatīties, bet principā varu pateikt tā - vienkārši ir iznīcināta iespēja nopirkt jebkādu īpašumu, kas ir dārgāks par kaut kādiem 150 tūkstošiem eiro. Jo pircējiem, es te runāju par nerezidentiem, nav vairs iespēju atvērt kontus; naudu nekādā veidā nav iespējams dabūt iekšā Latvijā, tieši otrādi - nauda nepārtraukti iet prom. Līdz ar to - ja nav naudas, nav arī pircēju, nav arī tirgus». Jautājums, kas Latvijai pelēkajā sarakstā būtu vēl sliktāk, nekā tagad jau ir.

Treškārt, bankas ceļ savu pakalpojumu tarifus, jo no kaut kā taču tām jāizdzīvo apstākļos, kad apkalpot starptautiskos norēķinus un daudzus vietējos norēķinus tās nedrīkst. Tajā skaitā bankām praktiski, lai gan ne oficiāli, aizliegts piesaistīt noguldījumus un izsniegt kredītus. Rezultātā ir tā, kā Neatkarīgā brīdināja pagājušā gada 7. novembrī, ka Par naudas uzticēšanu bankai klientiem nāksies piemaksāt: «Sākot ar nākamo gadu, SEB bankas klientiem būs pat jāmaksā par to, ka uztic savu naudu bankai» utt. Tas diemžēl nenozīmē, ka citās bankās nenotiktu tieši tāpat. Tātad vēlreiz - ar ko Latvijas ierakstīšana pelēkajā sarakstā padarītu vēl sliktāku situāciju Latvijas iedzīvotājiem?

Ja lielas nepatikšanas jau sākušās, tad atliek vismaz noskaidrot, kas un kāpēc mums tās radījis. Tiesības draudēt valstīm ar pelēko sarakstu pati sev piešķīrusi patiešām varena organizācija, pret kuru Latvija neko iesākt nevar. Jebkurš interesents var internetā atšķirt mājaslapu The Financial Action Task Force (FATF) un uzzināt gan par organizāciju, gan oficiālo versiju par tās plenārsēdi Parīzē, kuras rezultātus Latvijas amatpersonas gaidīja tik nervozi, it kā no tiem būtu atkarīga ja ne Latvijas tālākā pastāvēšana, tad viņu palikšana amatos.

FATF radīta atbilstoši lēmumam, ko 1989. gadā pieņēmuši tobrīd pasaulē spēcīgāko valstu vadītāji (G7), un darbu tā sākusi 1991. gadā ar pārvaldes sēdekli Parīzē. Tagad FATF pilntiesīgie biedri ir 38 valstis un Eiropas Komisija. Pilntiesīgi dalībvalstu vidū ne vien ASV un Krievija, Ķīna, Lielbritānija un Vācija u. tml., bet arī mazā Dānija un aizdomīgā Dienvidāfrika, kurai Latvija nupat kā publiski sniedza pamācības sieviešu tiesību ievērošanā. Šīs valstis negribēja vai nevarēja atbildēt Latvijai ar to pašu attiecībā uz finansēm, panākot Latvijas ierakstīšanu pelēkajā sarakstā, kas it kā būtu liels ļaunums. Visas pasaules valstis sadalītas deviņās grupās, un katrai no tām nolīgts finanšu uzraugs. Latvijas sabiedrība bija spiesta vismaz vārda pēc iepazīties ar savas grupas uzraugu Monyval, bet tagad arī ar tā saimnieku.

Visticamāk, ka FATF saimnieks savukārt ir Amerikas Savienotās Valstis, kurām daudzvalstu FATF vajadzīgi apmēram tāpat, kā Latvijas un daudzu citu valstu karogi bija vajadzīgi, lai izrotātu ASV kara gājienus uz Irāku un Afganistānu.