Pirmo LR iekšlietu ministru Aloizu Vazni pieminot

Aloizs Vaznis (11.03.1934.–09.02.2020.)

Svētdien, 9. februārī, 85 gadu vecumā mūžībā devies zvērināts advokāts, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs neatkarības atjaunošanas laikā Aloizs Vaznis.

Ar politiku un likumiem, ja tā var teikt, viņš saskārās, vēl būdams šūpulī - Aloizs piedzima divus mēnešus pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma. Viņa tēvs bija profesionāls karavīrs, kurš nebija ar partijām saistīts, tomēr tika atlaists no dienesta par to, ka bija abonējis laikrakstu Sociāldemokrāts. Līdz ar to Aloiza bērnība bija skaudra trūkuma zīmē, jo tēvam bija liegts valsts darbs un vispār jebkāds labi apmaksāts darbs. Un pēc tam karš... Un pēckara gadi. 1952. gadā Aloizs Vaznis iestājās Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē. Lai gan tie bija Staļina laiki, ne pilnīgi visi pirmskara kaluma pasniedzēji bija iznīcināti - viņš ar patiesu cieņu atminējās Mariju Blūmu, Artūru Liedi, Ernestu Ūdri un citus krimināltiesību un civiltiesību ekspertus, kas studentiem mācījuši pamatīgu izpratni par jomu, kurai viņi gatavojās veltīt dzīvi. Padomju laikā Aloizs Vaznis strādāja milicijā, apkarojot noziedzību un pamazām no visnecilākā amata pakāpjoties aizvien augstāk un kļūstot par Kriminālizmeklēšanas dienesta priekšnieku. Draugiem, kolēģiem un dažkārt arī žurnālistiem viņš mēdza šo to pastāstīt par to laiku. Šiem stāstiem sižeti un kaislību savijumi bija daudz dinamiskāki un dramatiskāki nekā krievu un amerikāņu spriedzes filmās. Tostarp Aloizs Vaznis mēdza atminēties, kā tika tvarstīts, noķerts un atmaskots viens no visu laiku nežēlīgākajiem noziedzniekiem Latvijā Staņislavs Rogoļevs - maniaks, kas nogalinājis daudz cilvēku.

Atmodas laikā Aloizs Vaznis bija Ivara Godmaņa valdības iekšlietu ministrs - Latvijas neatkarības cīņu pašā priekšpulkā. Šo ļoti sarežģīto laiku viņš ir aprakstījis memuāru grāmatā Informācija pārdomām (apgāds Kontinents, 2002). Uz Aloiza Važņa pleciem gūlās milzīga atbildība - darīt visu iespējamo, lai juku laikos, kad komunisti gribēja savu varu atpakaļ, kad OMON kaujinieki sita un šāva iedzīvotājus, kad notika apvērsums un no rīta nevarēja zināt, vai līdz vakaram maz izdosies nodzīvot, nodrošinātu kārtību un likumību. Bija operatīvas ziņas, ka naidīgā vara plāno Aloizu Vazni nogalināt. Bija vajadzīga drosme. Nebūs pārspīlēti teikts, ka tā laika valdības locekļiem bija likteņatbildība lēmumos un rīcībā, viņu veiksmes vai kļūdas bija ar milzīgu vēsturisku nozīmi. «Es toreiz piezvanīju Jeļcinam...» Šāda un tai līdzīgas frāzes atrodamas Aloiza Važņa memuāros. Un, kas zīmīgi, tā nav beletristika, bet dokumentālas atmiņas - bija ļoti no svara, kas ar ko sazvanījās un tikās, kurš kuram ko teica, kurš ko atbildēja. Latviešu amatpersonas bija iekšā šajos procesos un veidoja tos līdz pilnīgai valstiskās neatkarības atgūšanai.

1998. gadā Aloizs Vaznis, būdams jau diezgan solīdā vecumā un ar 35 gadu pieredzi izmeklēšanas darbā, pārkvalificējās par advokātu. Arī šo darbu viņš veica godīgi, pēc vislabākās sirdsapziņas, jo gan aizstāvībai, gan apsūdzībai ir viens mērķis - noskaidrot patiesību, panākt taisnīgu spriedumu, ievērot likumību. Vairākās intervijās Neatkarīgajai viņš ir paudis asu kritiku pašreizējām tendencēm padarīt tiesībsargājošās iestādes par politisko partiju kalponēm, liekulīgi skandināt cīņu par tiesiskumu un pret korupciju, bet reālos darbos graut Satversmes pamatus, sīki alkatīgās interesēs nemitīgi grozīt likumus. Viņš nereti ir brīdinājis sabiedrību un politisko eliti par topošu likumdošanas brāķi vai nevēlamiem lēmumiem, kas apdraud tiesu varas neatkarību. Diemžēl politiķiem ir raksturīgi darīt pa savam un gudrākus cilvēkus neņemt vērā.

Pēdējās vēlēšanās virkne politisko spēku un politiķu pašnodēvējās par «jaunajiem», pozicionējoties pret «vecajiem», un visādi iznesās, uzsverot savu jauneklīgumu un nesaisti ar padomju laikiem. Taču te ir tāds paradokss, ka starp fizisko un prāta vecumu ne vienmēr liekama vienlīdzības zīme... Daudzi no jaunajiem savos uzskatos, lozungos un darbos ir visīstākie padomju cilvēki, lai gan padomju laiku nav pat pieredzējuši. Turpretī Aloizs Vaznis, kurš visu jaunību un brieduma gadus bija dzīvojis padomju iekārtā, bija garā gaišāks par šiem jaunajiem - ar dziļu sapratni par demokrātiju un likumību.

Aloizs Vaznis līdz pat pēdējam brīdim strādāja, demonstrējot apbrīnojamu prāta asumu, brīnišķīgu reakciju, vērīgumu un zināšanas, sekojot līdzi visām izmaiņām normatīvajos aktos un jurisprudences jomas aktualitātēm. Ne tik sen viņš aizstāvēja tiesas zālē uzņēmēju O., kurš bija nejauši pagadījies starp specdienestu savstarpējo karu dzirnakmeņiem un ierauts vairāku politizētu kriminālprocesu atvarā. Aloizs Vaznis pārliecinoši pierādīja, ka apsūdzības par smagiem noziegumiem pret viņa klientu ir safabricētas, un panāca attaisnojošus spriedumus.

Ir noslēdzies Latvijas patriota, principiāla noziedzības apkarotāja, tiesību aizstāvja mūžs. Aloizs Vaznis bija liela autoritāte viņa kolēģu - juristu - aprindās, viņā ieklausījās, viņa pieredze un padoms bija vērtīgs. Viņa ļoti pietrūks.

Atvadīšanās notiks 14.februārī plkst.12:00 no Rīgas 1.Meža kapu kapličas.

Redakcija izsaka visdziļāko līdzjūtību Aloiza Važņa tuviniekiem, viņam mūžībā aizejot.