Pagātnes liecības nākotnei
Dzimtenes nodevībā apsūdzētais Uldis Danbergs tika apcietināts 1948. gada 18. novembrī Rīgā. No rīta viņš devās uz Rīgas 11. vidusskolu, bet pie durvīm satika sētnieci un divus vīriešus. Viņam pakaļ bija ieradušies čekisti. Nepilngadīgā puiša noziegums bija iesaistīšanās jauniešu pretošanās grupā Lāčplēsis.
Septiņpadsmit gadu veco U. Danbergu un pārējos grupas biedrus kara tribunāls notiesāja un izsūtīja uz Sibīriju. Viņam par Dzimtenes nodevību piesprieda 25 gadus ieslodzījumā, bet pilngadīgajiem grupas dalībniekiem pie gadsimta ceturkšņa pieplusoja vēl piecus gadus, kopā 30. Kad labošanas darbu nometnē viņš bija pavadījis sešus ar pusi gadus, 1955. gada martā spriedumu grozīja. Tika atzīts, ka viņš sodu bija izcietis un drīkstēja atgriezties Latvijā.
Sibīrijā piedzīvoto U. Danbergs sācis pierakstīt, radinieces pamudināts. Sākumā nav gribējis to pat atcerēties, tomēr pieraksti tapuši. Nesen tos izlasījusi krustmeita un pateikusi: «Te vajag grāmatu!»
U. Danbergs vakar atzina, ka «pašam jau ar’ drusku gribējās», lai pierakstus varētu skatīt grāmatas formātā. Ar ģimenes atbalstu pērn tika izdota U. Danberga grāmata Manas dzīves epizode, kas tapusi uz atmiņu burtnīcu pamata, bet burtnīcu oriģinālus, vairākus dokumentus, fotogrāfijas un arī grāmatu autors vakar nodeva Okupācijas muzeja krājumā.
Grāmatas autors saka - protams, jauni un traki tolaik bijuši, taču viņš nav varējis nepiedalīties pretošanās organizācijā. «Domās gribējām gāzt to varmācīgo varu, bijām gatavi palīdzēt to gāzt,» viņš atcerējās. Neko daudz jau nav paguvuši - izlīmējuši skrejlapas, Brāļu kapos izlikuši sarkanbaltsarkano karogu, bet čekai par viņu gaitām viss bijis zināms.
Grupu likvidēja 1948. gada 18. novembrī, kad U. Danbergu apcietināja. Pēdējo no visas grupas.
Stūra mājā viņš turēts aptuveni mēnesi, pratināts naktīs, dienā nav ļauts gulēt. Ticis tikai vienu reizi tā stiprāk ieklapēts, kā pats sacīja. Aizvests uz Centrālcietumu, kur kameras bijušas sadalītas ielās. Rožu ielā atradušās sievietes, bet viņam ierādīta Dubļu iela. Kad nonāca Sibīrijā, pirmajos gados nav bijis citas domas kā tikai par ēdienu. Latvijā palikusī tante sūtīja paciņas, arī uz Sibīriju izsūtītie vecāki atbalstīja, kā varēja. Strādāja meža darbos un mālu karjerā. Izdzīvoja.
Vakar Okupācijas muzejā pasākuma apmeklētājiem tika demonstrēti fragmenti no 2012. gadā ierakstītās 4 stundu videointervijas ar U. Danbergu. «Noklausoties, ko teicu, smagi paliek. Smagi atcerēties, ko nācies piedzīvot.» Viņam žēl, ka grupas Lāčplēsis biedrs, ar kuru kopā bijuši vienā nometnē, nomiris nedēļu pirms tam, kad pienākusi ziņa par atbrīvošanu. U. Danbergs noteic, ka tik briesmīgos apstākļos dzimusi draudzība bijusi ļoti nozīmīga, varējuši saprasties bez vārdiem. Draudzībai bijusi cita vērtība, cita jēga. Diez vai kas tāds būtu bijis iespējams, brīvā dzīvē esot.
Pasniedzot dāvinājumu muzejam, viņš izteica vēlēšanos, lai, lasot pierakstus, nākamās paaudzes uzzina, kas noticis laikā, kad viņu vecvecāki bija jauni un sapņoja par brīvu Latviju. Tādu, kurā tagad dzīvojam.