Globālās pandēmijas un Latvijas pieredze

Sākotnēji pirmie saslimšanas gadījumi tika konstatēti Ķīnas Hubejas provinces galvaspilsētā Uhaņā pagājušā gada pašā nogalē. Atbilstoši pašlaik paejamai informācijai, attiecīgais koronavīruss visticamāk bija izplatīts starp noteiktiem savvaļas dzīvniekiem. Uhaņas tirgū no kāda savvaļas dzīvnieka notika vīrusa pārnese uz cilvēku, un sākās vīrusa izplatība no cilvēka uz cilvēku. Dzīvnieku suga, no kuras notika pārnese, vēl nav identificēta, tāpēc Ķīnā ir noteikts stingrs aizliegums tirdzniecībai ar pilnīgi visiem savvaļas dzīvniekiem. Tā kā jaunās slimības simptomi ir visai līdzīgi gripas simptomiem, to sākotnēji uzskatīja par parastu gripu, kura pacientiem ir izraisījusi komplikācijas smaga plaušu karsoņa (pneimonijas) formā. Letāli iznākumi dažkārt mēdz būt arī no parastas gripas. Piemēram, Latvijā šajā sezonā (līdz 2020. gada 23. janvārim) no vienkāršas gripas nomira 13 cilvēki. Līdz ar to sākotnēji vairāku cilvēku nāve ar gripai līdzīgiem simptomiem īpašas bažas un satraukumu neradīja un pēc pirmajiem gadījumiem nekādi īpaši piesardzības pasākumi netika veikti. Tikai noskaidrojot, ka nāves cēloņi ir no līdz šim nezināma vīrusa paveida, kas nav parastās gripas vīruss, Ķīnas varas iestādes sāka pastiprināt drošības pasākumus. Tiklīdz tika konstatēts, ka vīruss var tikt nodots no cilvēka cilvēkam ar izelpas pilieniem, nekavējoties tika noteikti cilvēku pārvietošanās ierobežojumi infekcijas skartajās pilsētās. Pirmo nedēļu ziņas ir ļoti satraucošas, jo mirstības līmenis starp hospitalizētajiem pacientiem sasniedza 50%. Francijas epidemiologi pēc pirmo divu nedēļu izpētes rezultātiem pieļāva, ka summārā mirstība no jaunā koronavīrusa varētu būt pat 2-5% robežās no visiem inficētajiem. Tas ir neticami liels skaitlis, kas ir raksturīgs tikai ļoti, ļoti bīstamām slimībām. Otra ļoti augstā bīstamība - atbilstoši Ķīnas medicīnas iestāžu ziņotajam - ir pamats uzskatīt, ka ar jauno vīrusu inficētie to izplata arī inkubācijas periodā, pirms parādās slimības akūtie simptomi. Ja šī informācija ir pareiza, tad, pat izolējot tos ceļotājus, kuriem brauciena laikā tiek konstatēta augsta temperatūra, slimības izplatība var netikt pilnībā ierobežota. Pašlaik vairākās pilsētās Ķīnā ir pieņemti ļoti stingri drošības pasākumi. Hubejas provinces galvaspilsētā Uhaņā un vēl vairākās pilsētās ir noteikta stingra karantīna. Neviens no pilsētas netiek izlaists, pilsētā ir slēgti visi izklaides centri un veikali, izņemot pārtikas un pirmās nepieciešamības preču veikalus, kā arī aptiekas. Nenotiek mācības, publiski pasākumi utt.

Pašlaik Uhaņā noteiktie karantīnas aizliegumi ir gandrīz tādi paši, kādus kādreiz noteica mēra epidēmiju laikā. Zināmā mērā notiekošo var salīdzināt ar mēra epidēmiju izpausmēm, kādas bija vērojamas līdz 19. un 20. gadsimtam.

Kādreiz visbīstamākās slimības - mēra - epidēmijas aizsākās visai līdzīgi, kad slimības izraisītājs izkļuva no sava dabiskās aprites cikla un tika nodots no cilvēka cilvēkam.

Mēra izplatība

Yersinia pestis (mēra) dabiskās izplatības areāls aizņem 6-7% no visas sauszemes un ir sastopams visās pasaules daļās, izņemot Eiropu. Dabiskos apstākļos norisinās mēra baktēriju paaudžu nomaiņu cikls: mēra baktērija augsnē - mēra baktērija grauzēja ķermenī - no beigta grauzēja ķermeņa mēra baktērija atkal nonāk augsnē. Vairāki mēra baktēriju celmi palielināja savu izplatības areālu, jo izveidoja plašāku ekoloģisko ķēdi: mēra baktērija augsnē - mēra baktērija grauzēja ķermenī - mēra baktērija blusas kuņģī - mēra baktērija kamieļa ķermenī. Kamieļiem nosprāgstot, mēra baktērija atkal nonāca grauzēja ķermenī un tālāk atkal augsnē. Kamēr nebija attīstītas globālas transporta sistēmas, mēra epidēmijas parasti skāra tikai mēra dabiskās izplatības teritorijas. 1347. gadā viena ar mēri inficēta žurka nonāca Stambulā, tur inficēja citas žurkas, un tālāk mēra epidēmija izplatījās gandrīz pa visu Eiropu. 1347.-1350. gada mēra pandēmijas kopējais upuru skaits varētu pārsniegt 50 miljonus cilvēku. Spānijā, Itālijā, Anglijā, Vācijā, Čehijā no mēra nomira vismaz katrs trešais. Francijā nomira 50% iedzīvotāju. Pēc epidēmijas Francijā plašās teritorijās nebija neviena cilvēka. Nebija cilvēku, kas varētu apstrādāt zemi, tāpēc notika atteikšanās no dzimtbūšanas.

14. gs. beigās Francijas ziemeļos un rietumos lielākā daļa iedzīvotāju jau bija brīvie. Džovanni Bokačo noveļu krājuma Dekamerons sižeta līnija balstās uz desmit jaunu cilvēku mēģinājumu norobežoties no pasaules Lielā mēra epidēmijas laikā.

Mēra epidēmijas Latvijā

Latvijā līdz pat 18. gadsimtam mēra epidēmijām bija lokāls raksturs. 1602. g. Kuldīgā un apkārtnē no mēra nomira 4000 cilvēku (Raimonds Briedis, Zane Gailīte, Juris Goldmanis, Zane Grigoroviča, Māra Grudule, Līga Ulberte Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. Sastādītājs Raimonds Briedis, Neputns, 2018., 168. lpp.) 1631.g. Kuldīgā no mēra nomira vairāk nekā 800 cilvēku (Cilvēki un notikumi, 190. lpp.). 1624. un 1625. gadā mēra epidēmija bija Rīgā, tās laikā nomira vācbaltiešu cilmes latviešu valodnieka, viena no latviešu rakstu valodas aizsācējiem Georga Manceļa (1593-1654) sieva ar trim bērniem, pirmais Rīgas tipogrāfs Nikolaus Mollīns (1550/1555-1625) un viņa sieva (Cilvēki un notikumi, 187. lpp.).

1657.-1661. gadā mēra epidēmija atkal plosījās Rīgā. 1657. gadā vien no mēra nomira septiņi rātskungi, divpadsmit Rīgas mācītāji, trīs skolotāji, 153 Domskolas audzēkņi un 18 ģimnāzisti.

Lielais mēris Kurzemē un Vidzemē

Taču vislielāko postu, kāds jebkad ir bijis Latvijas zemē, radīja Lielais mēris 18. gadsimta sākumā. 1707. gadā Osmaņu impērijā aizsākās mēra epidēmija, kura 1709. gadā sasniedza Poliju un Prūsiju, bet 1710. gadā - Kurzemi un Vidzemi. Epidēmijas sekas bija katastrofālas Vidzemei. 1710. g. Allažu draudzē nomira 80,4%, Siguldas - 74,3%, Krimuldas - 75,7%, Ropažu - 86,7%, bet Suntažu draudzē 85,1% no visiem iedzīvotājiem (Cilvēki un notikumi, 294. lpp.). No mēra nomira gandrīz visi Rīgas mācītāji, izņemot vienu - Kristianu Lauterbahu (Cilvēki un notikumi, 306. lpp.). Līdz 1710. g. jūlija vidum nomira puse Rīgas namnieku. 1710. gada septembrī no trīsdesmit deviņiem Lielās ģildes locekļiem dzīvi bija tikai divpadsmit. Mēra epidēmijā nomira visi Rīgas notāri un visi muitas ierēdņi. No 150 liģeriem (ostas krāvējiem) dzīvi palika tikai 16 (Cilvēki un notikumi, 295. lpp.). Taču vēl traģiskāk Lielais mēris skāra Kurzemi. Liepājas vācu draudzē nomira 900 cilvēku, bet latviešu draudzes mirušo skaitu vērtē pāri par 5000 (Karlsons, Ž. Lielais mēris Kurzemē (1709-1711), Jelgavas ģimnastikas mazpulks, 1936., 13. lpp.). Durbē dzīvi palika 22 vācu iedzīvotāji, Ventspilī tikai 7 vācu ģimenes (Karlsons, 15. lpp.). Bauskā palika dzīva trešā daļa no visiem iedzīvotājiem, bet Jelgavā nomira 1316 iedzīvotāju. Zūrās nomira 82% no visiem iedzīvotājiem (Karlsons, 24. lpp.). Epidēmijas laikā nomira lielākā daļa no Kurzemes līviem. Līdz epidēmijai posmā no Jaunciema līdz Žocenei dzīvoja 1600 līvu, bet mēra laikā izdzīvoja tikai 10. Popes novadā palika dzīvi tikai trīs līvi. (Karlsons, 25. lpp.). Karlsons raksta: «1707. gadā Muižciema draudzē (brocēni) minēti 1520 cilvēku, apmēram 16 uz katru sētu. Bet pēc mēra - 1711. gadā draudzē var saskaitīt tikai ap 235 dvēseles - vai apmēram 2,5 uz katru sētu. Tā tad miruši apm. 1200-1300 cilvēku, vai 80-87%.» (26. lpp.) «Remtes muiža vēl 1721. gadā bija tukša - vēl vairāk - ēku vairs nav - lauki aizauguši.» (29. lpp.)

Desmitiem muižu palika tukšas - bez neviena cilvēka: Menkena mantinieku zemes Sēlpils novadā, Kapņicka lēni Bauskas novadā, Portrellen Jelgavas novadā, Wildaushofchen Dobeles novadā, Bachhof Sabiles novadā, Akasmuiža Dobeles novadā, Druviņu un Laidu muižas Durbes novadā, Liepāres un Lipstu muižas Bauskas novadā utt. (Karlsons, 18.-19. lpp.) Miesti, kuros pēc epidēmijas nebija neviena iedzīvotāja - Skrunda, Sēlpils, Sīķele, Kalkūni, Dignāja, Nereta, Embūte, Lielirbe, Rinde, Engure, Alsunga, Ēdole, Saldus u.c. (Karlsons, 29. lpp.)

Izdarot kopsavilkumu par Lielā mēra sekām Kurzemē un Vidzemē, ir jāsecina, ka Rīgā nomira puse namu īpašnieku. Rīgas apkārtnē -Salaspils, Ikšķiles, Ādažu draudzēs - dzīvs palika tikai katrs desmitais. Ventspilī palika dzīvas tikai septiņas ģimenes. Ēdolē, Alsungā, Embūtē, Dignājā, Skrundā un Saldū gāja bojā visi iedzīvotāji. Vidzemē nomira gandrīz visi lībieši. Kurzemē lībieši palika tikai piejūras ciematos. Traģēdijas mērogi bija tik lieli, ka līdz pat 18. gadsimta sešdesmitajiem gadiem mēra epidēmija Vidzemē ir kā laika ass atskaites punkts «jau priekš mēri 30 gadus veca bijusi» (Cilvēki un notikumi, 364. lpp.).

Zems medicīnas līmenis

Iemesls tik milzīgai cilvēku bojāejai bija saistīts gan ar ļoti zemo tā laika medicīnas attīstības līmeni, gan arī ar to, ka 18. gadsimta sadzīves apstākļos nebija iespējams ievērot mūsdienās tik saprotamas un elementāras higiēnas normas, gan arī tāpēc, ka tā laika cilvēku izpratne par higiēnas nepieciešamību bija ievērojami atšķirīga no mūsdienām. Karlsons min, kāda izpratne par mēra epidēmiju izcelšanos bija 18. gadsimta beigās. 1771. gadā iznāca Kerbera (Korbera) grāmata, kurā tika uzskaitīti četrpadsmit mēra izcelsmes iemesli:

«Mēris ceļoties:

1. Ja bezdievība un izlaidība pieņem pārāk plašus apmērus.

2. Ja parādās komēta ar asti uz rītiem.

3. Ja gaiss ir maz kustīgs, valda vai nu liels aukstums, vai liels karstums, ja ir migla.

4. Ja visi stādi sakalst un uznāk siseņu briesmas.

5. Ja vīns, neskatoties uz visu uzmanību, bojājas.

6. Ja zivis un vardes bariem apmirst.

7. Ja maize brīvā gaisā apklājas ar pelējumu…»

Tikai pats pēdējais, četrpadsmitais iemesls sakrita ar mūsdienu izpratni par lipīgu slimību epidemioloģiju: «Ja tuvumā kaut kur trako mēris.» (31.-32. lpp.)

Medicīnai pakāpeniski progresējot, tika izprasta mēra epidemioloģija. Tas ļāva izstrādāt efektīvas metodes, lai ierobežotu slimības izplatību. Kamēr netika atklātas kaut cik efektīvas zāles, visefektīvākā metode bija pilnīga epidēmijas skartās pilsētas izolācija, neļaujot nevienam atstāt karantīnas zonu līdz brīdim, kad divu nedēļu laikā nebija reģistrēts neviens slimības gadījums. Pasaulslavenajā Albēra Kamī romānā Mēris tiek aprakstīta desmit mēnešus ilgā dzīve karantīnas zonā iesprostotiem cilvēkiem. Ievērojot ierobežojošos pasākumus, pakāpeniski izstrādājot medicīniskos līdzekļus, uzlabojot dezinfekcijas metodes, ievērojot personīgo higiēnu utt., no 19. gadsimta plašas mēra epidēmijas Eiropā kļuva neiespējamas. Arī gadījumos, ja mēra epidēmija izcēlās kādā no tā dabiskās izplatības areāliem (1894.-1903.g. mēris tika reģistrēts 77 ostas pilsētās visos kontinentos. Indijā no mēra epidēmijas gāja bojā 13 miljoni cilvēku) un tika ievazāta Eiropa, tā izplatība tika efektīvi apturēta. Mūsdienās ļoti lokāla rakstura mēra epidēmijas periodiski uzliesmo tikai mēra dabiskās izplatības areālos - Madagaskarā, Tanzānijā u.c.

Atšķirības starp mēri un vīrusu epidēmijām

Buboņu mēris mūsdienās parasti ir sastopams tikai mēra dabisko areālu robežās. Buboņu mēris ir relatīvi viegli nosakāms, bet plaušu mēra sākuma stadija ir līdzīga smagai gripai vai citām plaušu infekcijas slimībām. Kamēr nebija zināmas antibiotikas, mirstība no buboņu mēra bija 50-60%, bet plaušu mēra formas gadījumā mirstība bija 100%. Tā kā mēri izraisa baktērijas, kuras ir iznīcināmas ar antibiotikām, mūsdienās, ārstējot ar streptomicīnu un citiem preparātiem, mirstība ir ievērojami samazinājusies. Turklāt mēra baktērijām nav sporu. Tiklīdz augšanas vidē mainās barības vielu koncentrācija, mēra baktērijas iet bojā.

Savukārt pavisam citāda ir vīrusa infekciju izpausme. Vīrusi nav baktērijas. Vīrusi ir visprimitīvākā vairoties spējīgā dzīvības forma, kuras var vairoties tikai organismu dzīvo šūnu iekšpusē. Vīrusi nespēj veidoties un vairoties ārpus šūnām. Tāpēc efektīvu zāļu pret vīrusiem nav. Ir praktiski neiespējami izgatavot preparātu, kas spētu atšķirt šūnu, kurā jau ir iespiedies vīruss, no šūnas, kurā vīrusa nav. Ja vīruss ir iespiedies organismam nepieciešamās šūnās, tad to var iznīcināt tikai kopā ar visām šāda veida šūnām. Tāpēc vienīgais efektīvais līdzeklis cīņā pret vīrusiem ir vakcīnas, kas izveido imunitāti. Ja cilvēks izslimo ar pavājinātu vīrusa formu, tad cilvēka organisms sāk izstrādāt antivielas, kas neatļauj vīrusiem iekļūt šūnās un inficēt tās. Ārstnieciskie līdzekļi, kurus lieto vīrusu infekciju gadījumos, galvenokārt palīdz novērst paralēlās infekcijas un stiprina vispārējo imunitāti.

Tāpēc mūsdienās, kad ir atrasti efektīvi līdzekļi pret baktēriju izraisītām slimībām, tieši vīrusu infekcijas var kļūt par lielāko draudu un risku globālajai drošībai. Pašlaik cilvēku mobilitāte ir tik liela, ka tikai triju nedēļu laikā no infekcijas perēkļa vienā Ķīnas provincē inficēti cilvēki jau tika identificēti gandrīz visās Ķīnas provincēs, Ķīnai tuvākajās kaimiņvalstīs, ASV, Austrālijā un Eiropā.

Ikviens, lai izsargātos no infekcijas, var ierobežot ceļojumus no un uz infekcijas skartajām vietām, pastiprināt personīgās un sabiedriskās higiēnas prasības. Vietās, kur ir augsts infekcijas risks, vai vienkārši publiskās vietās paaugstināta riska laikā ir jālieto sejas maskas, jo sejas maska novērš citu cilvēku inficēšanu no jau inficēta cilvēka. Turklāt sejas maska ir jāmaina vismaz katras trīs stundas.