Daudzdzīvokļu ēkas daudzu desmitu gadu laikā ir nolietojušās tiktāl, ka daudzās uzturēties ir bīstami, pēc revīzijas par ēku atbilstību drošuma prasībām secinājusi Valsts kontrole (VK).
Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) uzskata, ka Valsts kontroles secinātais par situāciju mājokļu tirgū ir apliecinājums nepieciešamībai valstī izstrādāt un īstenot efektīvu mājokļu politiku. Esošo daudzdzīvokļu ēku sliktais tehniskais stāvoklis un pieejamu īres dzīvokļu trūkums Latvijas pilsētās ir divas būtiskākās problēmas, kuras jārisina steidzami.
«Dzīvojamo ēku drošība Latvijā pasliktinās, un to drošības kontrole nedarbojas pietiekami labi. Revīzijā konstatētais rada nopietnu satraukumu. Likumi it kā ir, kontrolētāji it kā kontrolē, īpašnieki it kā uztur, bet namu stāvoklis mūsu acu priekšā pasliktinās. Ir nepieciešama valsts politika, kā šo situāciju risināt,» uzsver valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
Valsts kontrole secinājusi, ka kopš denacionalizācijas efektīva pieeja mājokļu drošībai valstī faktiski neeksistē. Liela daļa Latvijas dzīvojamā fonda degradējas pat līdz grausta stāvoklim. Līdz ar to, pēc VK secinātā, tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju dzīvo savos vai īrētos dzīvokļos pašvaldību apsaimniekotos daudzdzīvokļu namos, no kuriem daudzi ir veselībai un dzīvībai bīstami.
Valsts kontrole, veicot ēku drošuma atbilstības pārbaudes, koncentrējās daudzdzīvokļu māju uzturēšanas jautājumam, jo to īpatsvars sasniedz aptuveni 70 procentu no visiem mājokļiem Latvijā. Par revidējamām pašvaldībām tika izvēlēta Daugavpils un Valmieras pilsēta, kā arī Alojas, Ērgļu, Gulbenes, Limbažu, Olaines, Saldus, Tērvetes un Ventspils novadi, lai iegūtu pārstāvniecību no dažādām pašvaldībām - gan pilsētām, gan novadiem, gan pilsētām ar lauku teritoriju.
Revīzijā secināts, ka kopš denacionalizācijas atbildīgās institūcijas nav veicinājušas dzīvokļu īpašnieku atbildību ne par savu mājokli, ne arī par pašu ēku - kāpņutelpām, liftiem, jumtu, balkoniem u. c. elementiem. Situācijā, kad, no vienas puses, īpašnieki ir atbildīgi par ēkas atbilstību drošuma prasībām, bet, no otras puses, - ir tiesīgi lemt par apsaimniekošanas maksas apmēru, diemžēl pārsvarā ir dominējuši zemajā maksātspējā balstītie risinājumi.
Revīzijā revidenti pārliecinājās, ka arī gadījumos, kad atbildība par apsaimniekošanas maksu gulstas uz pašvaldībām un to dibinātajiem namu apsaimniekotājiem, apsaimniekošanas maksas nav noteiktas atbilstoši māju uzturēšanas vajadzībām. Piemēram, Daugavpils pilsētas pašvaldības pārvaldīšanā esošajām dzīvojamām mājām pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksa ir noteikta no 0,15 eiro līdz 0,36 eiro par kvadrātmetru, Tērvetes novada pašvaldībā no 0,08 eiro līdz 0,16 eiro par kvadrātmetru, bet Ventspils novada pašvaldībā - 0,21 eiro par kvadrātmetru. Alojas novada Braslavas un Brīvzemnieku pagastā esošām daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksa ir no 0,04 eiro līdz 0,17 eiro kvadrātmetrā, bet Saldus novada Lutriņu pagastā - 0,14 eiro par kvadrātmetru. Tomēr atbilstoši, piemēram, Daugavpils pilsētas pašvaldības apzinātajiem bojājumiem, to novēršanai nepieciešamajiem darbiem un to izmaksām tās pārvaldībā esošajās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās maksa, kurā tiktu ietvertas bojājumu (nepieciešama jumta seguma, ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu nomaiņa) novēršanai nepieciešamās izmaksas, vienai daudzdzīvokļu dzīvojamai mājai triju gadu periodā palielinātos līdz pat trim eiro par kvadrātmetru, kas ir ievērojami vairāk nekā pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksas apmērs, ko nosaka revīzijas apjomā iekļautās pašvaldības.
Revīzijā tika izvērtēts, kā pašvaldību dibinātie ēku apsaimniekotāji apseko ēku stāvokli, plāno darbus, aprēķina ēku uzturēšanai vajadzīgos līdzekļus un veic nepieciešamos remontdarbus. Konstatēts, ka liela daļa māju dzīvokļu īpašnieki nemaz nevar uzzināt par savas ēkas stāvokli, jo ikgadējās ēku pārbaudes nemaz nav veiktas. Turklāt apsaimniekotāji grēko ar ēku uzturēšanas darbu plānu un remontdarbu tāmju gatavošanu, un kopumā apsaimniekotāju vestās māju lietas ir nepilnīgas. Tieši tas pats ir ar nedzīvojamo ēku pārvaldīšanu, kas pieder pašvaldībām (skolas, kultūras nami un bibliotēkas), arī tur pašvaldībām ir krietni vairāk jāpievērš uzmanība apsaimniekošanas vajadzību noskaidrošanai un darbību plānošanai.
Likumdevējs pašvaldību būvvaldēm ir uzticējis pienākumu būt par uzraugu, kam ir pienākums uzraudzīt, lai to teritorijā esošās ēkas ir drošas. Būvvaldēm ir tiesības iejaukties situācijās, kad netiek veikti pienākumi ēku drošības garantēšanai.
Revīzijā secināts, ka būvvaldes pārbaudes lielākoties veic, tikai reaģējot uz iedzīvotāju sūdzībām, nevis plānveidīgi strādājot, lai visupirms pievērstos drošības ziņā visriskantāko ēku situācijas uzlabošanai. Revīzijā atklāts, ka būvvaldes kopš 2015. gada nav izmantojušas iespēju bez maksas saņemt no kadastra informācijas sistēmas datus par ēkām. Tātad faktiski pašvaldības līdz revidentu iesaistei nemaz nezināja kopējo būvju apjomu, kas tām jāuzrauga.
Turklāt pat gadījumos, kad būvvalde konstatē nozīmīgus ēkas bojājumus, neseko saistoši lēmumi nepilnību novēršanai. Līdz ar to īpašniekiem trūkst kontrolējošās institūcijas spiediena īpašumus sakārtot. Valsts kontroles ieskatā pašvaldībām un to būvvaldēm, lai nodrošinātu ēku drošību, jākoncentrējas uz riskantāko jomu kontroli, gan laikus atklājot bojājumus, gan nosakot pienākumu novērst jau radušos apdraudējumu.
Šādas attieksmes dēļ, kad ēku drošības garantēšanā iesaistīto pienākumi lielākoties eksistē tikai uz papīra un zemās maksātspējas dēļ daudzdzīvokļu ēkas nav pienācīgi uzturētas, daudzu desmitu gadu laikā tās ir nolietojušās tiktāl, ka daudzās uzturēties ir bīstami. No izlases veidā revīzijā apskatītajām 82 daudzdzīvokļu mājām 51 jeb 62% māju, kurās ir 736 dzīvokļi un dzīvo ap 1500 personu, pastāv ar ugunsdrošības neievērošanu saistīti bojājumi. Saskaņā ar VUGD datiem 279 daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās notikušo ugunsgrēku iespējamais iemesls ir bijis neatbilstoša apkures ierīču un dūmvadu ekspluatācija un izbūve, par ko atbildīgi īpašnieki, bet ko būtu varējusi novērst apsaimniekotāju un būvvalžu aktīva darbība.
Kamēr ēkas turpina degradēties, apdraudot iemītniekus, garāmgājējus un vidi, pieaug arī remontdarbiem nepieciešamās izmaksas. Valsts kontrole ir aplēsusi, ka, lai novērstu iedzīvotāju mitināšanos šajā 51 ugunsnedrošajā mājā, jauna dzīvojamā fonda veidošanas izmaksas būtu 29 miljoni eiro. Savukārt 60 procentos daudzdzīvokļu dzīvojamo māju konstatēti citi būtiski bojājumi: jumta seguma caurtece vai jumta seguma neatbilstošs stāvoklis, mitri pamati u. c. To sakārtošana vienas dzīvojamās mājas īpašniekiem varētu izmaksāt līdz pat 100 tūkstošiem eiro. Tās ir ievērojamas izmaksas, kas diemžēl daudziem nebūs pa kabatai.
Valsts kontrole aicinās MK sniegt atbalstu par mājokļu politiku atbildīgajai Ekonomikas ministrijai, lai tā kopā ar citām iesaistītajām iestādēm skaidri novērtētu esošās situācijas cēloņus un izstrādātu risinājumus to novēršanai. Tā kā ēku sakārtošanai nepieciešamie līdzekļi pārsniedz īpašnieku maksātspēju, viens no risinājumiem būtu finansiāla atbalsta mehānisma radīšana tiem ēku īpašniekiem, kas vēlas veikt ieguldījumus savas mājas drošības uzlabošanai. Visiem iesaistītajiem ir aktīvi jāstrādā, veidojot dzīvokļu īpašniekiem izpratni, ka dzīvoklis ir daļa no visas mājas un jārūpējas ne tikai katram par savu telpu, bet arī kopīpašumu - visu ēku.
Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) izpilddirektors Viktors Valainis uzsver, ka visasāk pašvaldības izjūt pieejamu dzīvokļu trūkumu - vairākās Latvijas pilsētās situācija ir kritiska. Šobrīd dzīvojamā fonda atjaunošana Latvijā norisinās kūtri, vairums dzīvojamo namu tiek uzcelti Rīgā. Dzīvokļu pietrūkst reģionos strādājošajiem pašvaldību speciālistiem, piemēram, ārstiem, pedagogiem, tāpat dzīvojamās platības trūkumu asi izjūt uzņēmēji ārpus Rīgas, kuriem lielas grūtības sagādā jaunu darbinieku piesaiste, bet bez darbaspēka biznesa attīstība nav iedomājama. Šobrīd LLPA pārstāvētajās lielākajās pilsētās, neskaitot galvaspilsētu, trūkst vismaz 1500 dzīvokļu.
«Mājoklis ir vissvarīgākā vajadzība ikvienam iedzīvotājam - gan tiem, kas dzīvo un strādā Latvijā, gan tiem, kas šobrīd strādā ārzemēs un plāno atgriešanos tuvākā vai tālākā brīdī. Daudz arī tiek runāts par atbalstu ģimenēm un iedzīvotāju dzimstības veicināšanu, taču bez iespējas atrast pieejamu mājokli iedzīvotāji vai nu meklē dzīvesvietu citviet, vai arī nolemj atlikt ģimenes pieauguma plānus. Bez dzīvojamās platības arī reemigrācijas plāns ir neefektīvs, ja ārvalstīs strādājošajiem nav vietas, kur apmesties. Jāņem vērā, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji, pārceļoties uz ārvalstīm, ir pārdevuši savus dzīvokļus un mājas. Trūkstot iespējai tikt pie pieejama mājokļa, zūd motivācija pārcelties atpakaļ uz dzīvi Latvijā,» skaidro V. Valainis.
LLPA uzskata, ka vairāk vilcināties nevar un valstij sadarbībā ar pašvaldībām jāizstrādā un jāievieš efektīva mājokļu politika, kura vērsta gan uz esošā dzīvojamā fonda atjaunošanu un uzturēšanu, gan jaunu, pieejamu mājokļu būvi. Lai sekmētu dzīvojamā fonda atjaunošanu, pēc LLPA paustā, ir svarīgi paplašināt iespējas īstenot dzīvojamo ēku siltināšanu, kas šobrīd norisinās tikai par Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu.
