Par 2020. gada augu Latvijā izvēlēts rets un īpaši aizsargājams augs – Ruiša pūķgalve, savukārt par gada kukaini – vienu kukaiņu dzimtu – ziedmušas, kas plašākā sabiedrībā ir mazāk zināmi apputeksnētāji kukaiņi. Gada dzīvnieku izvēlējies arī Latvijas Dabas muzejs, bet Latvijas Ornitoloģijas biedrība – 2020. gada putnu.
Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2020. gada bezmugurkaulnieku šogad izvēlējusies ornamentēto pļavērci, kas ir radiniece labi zināmajām ganību ērcēm, tā pārnēsā tos pašu slimību ierosinātājus kā ganību ērces - encefalīta vīrusu, tai ir svarīga veterinārā un medicīniskā nozīme, tāpēc biedrība vēlas pļavērces izplatībā iesaistīt iedzīvotājus. Latvijas Dabas fonds par šā gada dzīvotni atzinis parkveida pļavu, kas Latvijā ir ļoti reta - saglabājušies tikai 1400 hektāru parkveida pļavu un ganību, kas ir 0,02% no Latvijas teritorijas.
Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2020 izvēlējusies Ruiša pūķgalvi (Dracocephalum ruyschiana) - retu un īpaši aizsargājamu augu, kas sastopams Latvijas vidienē un austrumos mazāk nekā 10 atradnēs. Pūķgalves violeto ziedu forma atgādina pūķa galvu, stāsta Latvijas Botāniķu biedrības valdes locekle Maija Medne. Augs sastopams skrajos, saulainos un sausos priežu mežos uz osiem vai osveida reljefa formām. Šādu vietu Latvijā kļūst arvien mazāk, jo skrajie priežu meži aizaug ar eglēm, savukārt ģeoloģiskos veidojumus - osus - apdraud grants ieguve. Botāniķu biedrība, izvēloties Ruiša pūķgalvi par gada augu, aicina pievērst uzmanību skraju, saulainu osu mežu apsaimniekošanai un saglabāšanai, kā arī, dodoties dabā, meklēt pūķgalves un ziņot par tām portālā dabasdati.lv. Pūķgalves zied no jūnija vidus līdz jūlija beigām un ir zināmas kā nektāraugi. Augs savu nosaukumu ieguvis par godu holandiešu izcelsmes botāniķim un anatomam Frederikam Ruišam (1638-1731), savukārt ģints nosaukums cēlies no grieķu vārdu salikuma drakón (pūķis) un kefalé (galva), kas raksturo šī auga ziedu formu. Ruiša pūķgalve kopumā nedaudz atgādina Vidusjūras reģiona garšaugu rozmarīnu.
Visās Baltijas valstīs Ruiša pūķgalve ir rets, īpaši aizsargājams augs. Latvijā Ruiša pūķgalves sastopamas dabas parkos - Ogres Zilajos kalnos, Numernes valnī un Daugavas lokos, taču kopumā valstī ir mazāk nekā desmit atradņu.
Botāniķu biedrība izvēlējusies arī gada sūnu - parasto rožgalvīti (Rhodobryum roseum). Tā ir lapu sūna, kura bieži sastopama dažādos mežos, īpaši ēnainos egļu mežos un pat kāpās un pļavās. Parasto rožgalvīti Latvijā var atrast visos gadalaikos, arī ziemā, ja vien to nesedz sniegs. Parastā rožgalvīte izskatās pēc mazas, zaļas rozītes vai miniatūras palmas. Tā aug atsevišķi vai veido irdenas, tumši zaļas velēnas. Stumbrs atrodas augsnē, bet no tā izaug 1-6 cm gari, stāvi virszemes dzinumi, kuru apakšdaļā ir mazas plēkšņveida lapas, bet galotn - liela tumšzaļu lapu rozete. Apakšzemes daļām atmirstot, stāvie sekundārie stumbri kļūst par atsevišķiem augiem. Vecākiem augiem uz stumbra var būt vairākas lapu rozetes. Lapas otrādi olveidīgas vai lāpstveidīgas, ar smailu, asi zobainu galu un ierotītu malu; mitrā stāvoklī tās ir izplestas, bet sausā - sačokurojušās.
Latvijā sastopama vēl viena rožgalvīšu suga - Ontario rožgalvīte, kas pie mums ir reta un aizsargājama. Tā aug tikai gāršas tipa mežos uz kaļķainām augsnēm un avotainās, koku apēnotās strautu gravās. Ārēji gan parastā rožgalvīte, gan Ontario rožgalvīte ir līdzīgas. Vienkāršākā abu sugu atšķiršanas pazīme ir lapu skaits rozetē. Ontario rožgalvītei rozetē ir 20 līdz 50 lapu, bet parastajai rožgalvītei rozetē - ne vairāk kā 20 līdz 22 lapas.
Par gada bezmugurkaulnieku Latvijas Entomoloģijas biedrība izvēlējusies ornamentēto pļavērci (Dermacentor reticulatus). Tā ir radiniece labi zināmajām ganību ērcēm, tā pārnēsā tos pašu slimību ierosinātājus kā ganību ērces - encefalīta vīrusu, borēlijas, babēzijas un citus, skaidro bioloģijas doktors Voldemārs Spuņģis. Tāpēc tai ir svarīga veterinārā un medicīniskā nozīme. Pēdējos gados, iespējams, saistībā ar klimata pasiltināšanos, pļavērce paplašina savu areālu virzienā uz ziemeļiem. No apmēram 1000 ērču sugām Latvijā tikai dažas ir asinssūcējas un slimību pārnesējas. Ornamentētā pļavērce pēc izskata ir lielāka, masīvāka un ātrāka par parastajām ganību ērcēm. Tās ķermenis ir brūns ar gaišāku neregulāru rakstu. Ērces dzīves laikā asinis sūc trīs reizes. Atkārtoti sūcot asinis, dažādi slimību ierosinātāji var tikt pārnesti no dzīvnieka uz dzīvnieku un uz cilvēku. Ērces var pārnest - ērču encefalīta vīrusu, tularēmijas, Q-drudža, Laima boreliozes un vēl citus dzīvnieku un cilvēka slimību ierosinātājus. Pēdējos gados ērce paplašina izplatības areālu. «Savvaļas dzīvnieki un mājdzīvnieki ērces pārnes arvien tālāk uz ziemeļiem no tās dabiskā areāla Viduseiropas mērenajā zonā. Pateicoties siltajām ziemām, ērces var veiksmīgi pārziemot. Tās acīmredzot ir pielāgojušās Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. 2019. gadā pirmā ērce novērota 21. februārī, pēdējā - 30. decembrī. Lielāka to aktivitāte ir pavasarī,» stāsta V. Spuņģis.
«2020. gadā turpināsim šo ērci pētīt, iesaistot arī iedzīvotājus,» saka V. Spuņģis. Ja novērota pļavērce, to var nofotografēt un foto atsūtīt ar epastu (voldemars.spungis@lu.lv). Ievāktās ērces var arī ielikt plastmasas aizspiežamos maisiņos un atsūtīt parastā vēstulē. Svarīgi iegūt pašu ērci, lai noteiktu patogēnu klātbūtni tajā.
Parasti par 2020. gada kukaini tiek izraudzīta viena konkrēta suga, tomēr šī ir otrā reize vēsturē, kad gada simbola gods ir ticis uzreiz veselai kukaiņu dzimtai, saka Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāve Dagmāra Čakstiņa. Ziedmušas ir plašākā sabiedrībā mazāk zināmi apputeksnētāji kukaiņi. Izvirzot ziedmušas par gada simbolu, Entomoloģijas biedrība vēlas akcentēt pašlaik aktuālo apputeksnētāju kukaiņu daudzveidības saglabāšanas jautājumu, ko pagājušā gada nogalē ir aktualizējis arī Eiropas Parlaments. 2020. gads ir pasludināts par Starptautisko augu veselības gadu, un arī šajā kontekstā ziedmušām ir būtiska nozīme, jo daudzas no tām ir nozīmīgi augu kaitēkļu dabiskie ienaidnieki, savukārt atsevišķas citas ziedmušu sugas pašas ir uzskatāmas par augu kaitēkļiem. «Ceram pievērst plašāku dabas vērotāju un fotogrāfu uzmanību šiem interesantajiem kukaiņiem, ikvienam dodot iespēju ar saviem ziedmušu novērojumiem sniegt ieguldījumu Latvijas ziedmušu izpētē,» stāsta D. Čakstiņa.
Pašlaik Latvijā ir zināma 301 ziedmušu suga. Tās ir vidēji lielas un lielas (6-15 mm) mušas, kas parasti krāsotas spilgtās krāsās. Daudzas sugas ir izcils mīmikrijas piemērs, ar savu krāsojumu un uzvedību perfekti atdarinot lapsenes, bites un kamenes. Taču ziedmušām vēdera galā nav dzeloņa, un tās ir cilvēkam pilnībā nekaitīgi kukaiņi. Biedrība visa gada garumā savā Facebook lapā un portālā dabasdati.lv publicēs stāstu ciklu par ziedmušām, katru mēnesi vienu stāstu par kādu interesantu šīs kukaiņu grupas dzīvesveida aspektu.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2020. gada putnu izvēlējusies zivju dzenīti (Alcedo atthis). Šī suga ir izvēlēta par gada putnu, jo par upēs mītošajām putnu sugām, kāds ir arī zivju dzenītis, informācijas ir maz. Tas ir aicinājums ikvienam izpētīt upes, portālā dabasdati.lv reģistrējot gan zivju dzenīša, gan citu putnu novērojumus.
Biedrības rīcībā nav informācijas, ka zivju dzenīšu skaits samazinātos, taču esošās ziņas par šo sugu ir trūcīgas, jo to specifiskā dzīvesveida - uz upēm - dēļ to neietver esošās uzskaišu programmas. «Tā kā sākam darbu pie jauna Latvijas ligzdojošo putnu atlanta, esam izvēlējušies šo sugu, lai aicinātu cilvēkus pārbaudīt upes, portālā dabasdati.lv reģistrējot gan zivju dzenīša, gan citu putnu novērojumus, īpaši koncentrējoties uz tām upēm, kur zivju dzenīšu uzskaites veiktas senāk, lai iegūtu skaidrāku priekšstatu par šīs sugas populācijas pārmaiņām,» stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. Par saviem novērojumiem gan šādās ekspedīcijās, gan ārpus tām ikviens aicināts ziņot portālā dabasdati.lv vai ierakstot putnu balsis, ziņot uz e-pastu: putni@lob.lv. Latvijā zivju dzenītis ir sastopams visu gadu.
Par 2020. gada dzīvnieku izvēlēts lielākais grauzējs Latvijā - Eirāzijas bebrs (Castor fiber). Bebrs līdz 18. gadsimtam bija plaši izplatīts dzīvnieks, bet, lai iegūtu vērtīgās kažokādas un smaržīgos dziedzerus, 19. gadsimta beigās tika iznīcināti pēdējie bebri. To skaita atjaunošanu uzsāka 1927. gadā, un mūsdienās bebru un cilvēku intereses nereti saduras, kad dzīvnieku darbības rezultātā applūst meži un lauksaimniecības zemes. Bebru populācija Latvijā ir stabila, un tie iekļauti nelimitēti medījamo dzīvnieku sarakstā. Latvijas Dabas muzejā norāda, ka bebrs ir suga, kas raisa lielas diskusijas. No vienas puses, bebrs ir nekaitīgs radījums, kas dzīvo ūdenī un izvairītos no cilvēkiem. No otras puses, iekārtojot savu dzīves vidi, tas var radīt sarežģījumus un zaudējumus mežsaimniekiem un lauksaimniekiem. Savukārt Rīgā, lai pasargātu kanālmalas apstādījumus no bebru zobiem, nākas nodrošināt tur mītošos bebrus ar piemērotu barību. Bebra gadā Dabas muzejā notiks vairāki pasākumi - pirmais jau 25. janvārī - ģimenes diena Noslēpumainais gada dzīvnieks.
