Krišjānis Kariņš palīdz Mārtiņam Kazākam iejusties augstajā amatā
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš viesojās Latvijas Bankā (LB) un sacentās ar mājastēvu, bankas prezidentu Mārtiņu Kazāku, par to, kurš kuram izteiks vairāk komplimentu.
Par abu amatpersonu tikšanos zināms no viņu pašu publiski atstāstītā. «Lieliska tikšanās,» šo atstāstījumu sāka M. Kazāks. «Esmu ļoti gandarīts,» turpināja K. Kariņš. Šādā stilā viņi noturējās minūtes desmit, līdz tikšanās organizatori pavēstīja, ka K. Kariņam jādodas uz nākamajiem pasākumiem. Pirms tam K. Kariņš un M. Kazāks bija savām sarunām iztērējuši paredzētās stundas vietā stundu un vēl pārdesmit minūšu, kam vajadzētu liecināt, ka sarunai kaut kāds saturs ir bijis. Diez vai K. Kariņš apzināti turpināja un M. Kazāks pievienojās tiem labo vārdu plūdiem, kādus Latvijas iedzīvotāji pavisam nesen dzirdēja pie Jaunā gada eglītēm no K. Kariņa un Valsts prezidenta Egila Levita. Ja amatpersonas būtu gribējušas producēt tikai vēl vienu duetu svētku uzrunās ar bildi, tad tam pietiktu ar tikšanās publiskajai daļai atvēlētajām desmit minūtēm.
K. Kariņa un M. Kazāka tikšanās un tās atspoguļojuma minimālais uzdevums droši vien bija uzskatāmi parādīt to, ka LB prezidents tik tiešām vairs nav Ilmārs Rimšēvičs. Ja tika izdarīts kaut kas vairāk, tad par to sabiedrība varēs pārliecināties gadījumā, ja valsts nonāks ar finanšu sistēmu saistītās nepatikšanās. Tad tik tiešām būtu vajadzīga tāda sadarbība starp valdību un LB, kas apliecinātu vai diskreditētu vakar izteiktos solījumus, ka sadarbība jebkurā gadījumā būšot brīnišķīga.
Ideālā gadījumā par labāko apliecinājumu valdības un LB sadarbībai varētu pieņemt to, ka nekādas plašu sabiedrības daļu skarošas vai vismaz sabiedrībai pamanāmas nepatikšanas Latvijas finansēs vai citās tautsaimniecības sadaļās nemaz neiestāsies. Galvenais, lai iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītājs turpinātu pieaugumu pretēji iedzīvotāju skaita samazinājumam. K. Kariņš atzīmēja abas šīs pretējos virzienos vērstās kustības kā apliecinājumu, cik Latvijā viss ir un būs labi. Tātad - darba ražīgums aug, visvisādu labumu kļūst vairāk, un visiem labi. Ar to nekādā ziņā nav domāts pavērsiens uz naturālo saimniekošanu Latvijā. Ar labumiem domāta nauda, ko tirgus saimniecība ļauj pārvērst jebkurā konkrētā labumā. No sarunas atstāstījuma nojaušams bija tas, ka M. Kazāks gari un plaši stāstījis un K. Kariņš aizrautīgi klausījies lekciju par tirgus saimniecībai piemītošo cikliskumu, turklāt cikliskumu pasaules mērogā. Tas dod ideālu vārdu krājumu, ar kādu valdības - un jo īpaši mazītiņas valstiņas valdības - vadītājam pārliecināt vismaz pašam sevi, ka viņam nebūs nekādas vainas par to, ja naudas kļūs mazāk. Tas nozīmēs tikai to, ka pienākusi ekonomiskā cikla lejupejošā fāze, pret ko protestēt tikpat veltīgi kā pret ziemas iestāšanos. Lai cilvēki vienkārši paciešas līdz tā paša cikla augšupejošajai fāzei!
Žurnālistu uzvedinoši jautājumi un lūgumi kaut mazliet konkretizēt valdības un LB lieliskās sadarbības plānus noveda līdz norādei uz naudu, kas Latvijā jau ienākusi, bet nogūlusies komercbankās. «Ir jāveicina, lai šie līdzekļi banku depozītos pārvērstos ieguldījumos, bet bankas no piesardzīgas politikas pievērstos aktīvākai kreditēšanai. Jādomā, kā varam strādāt, lai iedrošinātu iedzīvotājus, uzņēmumus un bankas aktīvāk ieguldīt valsts ekonomikā, jo uzkrātais potenciāls patlaban ir ievērojams,» teica Ministru prezidents. To tiešām nevar izstāstīt desmit minūtēs, ko tad valdība un Centrālā banka darīs, lai izķeksētu naudu no komercbankām. Tomēr ar desmit minūtēm pietika tieši pretēja iespaida radīšanai. Tātad - valdība nedarīs neko divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, reāla rīcība prasītu orientēties reālajā situācijā, kurā, pretēji statistiķu sacerējumiem, nekāda IKP pieauguma nav. Šobrīd K. Kariņš nešķiet gatavs to atzīt ne tikai publiski, bet arī pats sev. No šāda viedokļa, jo lielāka, jo labāka būtu ekonomiskā krīze pasaulē. Proti, tā ļautu ne tikai Latvijas valdības vadītājam atzīt, ka viņa valstī IKP samazinās tāpat kā daudz kur citur. Otrkārt, naudas izplūšana no depozītiem apritē palielinātu cilvēku ienākumu nevienlīdzību un inflāciju, kas kopā draud ar daudz skaļākiem protestiem, nekā tos pagājušajā rudenī spēja sarīkot mediķi pie Saeimas.