Latvijas valsts ir uzņēmusies tādas dabas aizsardzības saistības, ko nespēj apmaksāt, un 2020. gada beigās kompensāciju parāds zemju īpašniekiem par saimnieciskās darbības ierobežojumiem un migrējošo sugu nodarītajiem zaudējumiem varētu sasniegt divus miljonus eiro.
Pastāv divu veidu kompensācijas. Vienas ir tādas, kas jāmaksā katru gadu par to, ka īpašumā neko nedrīkst darīt - ne mežu cirst, ne zemi art. Vai nu tāpēc, ka īpašums iekļauts kādā lielākā dabas aizsardzības teritorijā, vai arī kāda ornitologa pamanīta slavena putna dēļ tajā noteikts mikroliegums. Šīs kompensācijas ir fiksētas Ministru kabineta noteikumos ar konkrētu summu. Lauksaimniecības zemēs - 44 eiro par hektāru, ja aizliegta jebkāda mežsaimnieciskā darbība - 157 eiro par hektāru.
Otra veida kompensācijas ir par zaudējumiem, kas saistīti ar īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītiem būtiskiem postījumiem. Piemēram, ja ūdrs izēd zivju dīķi vai gājputni aplasa labības lauku. Tad postījumu apmēru novērtē un kompensāciju apjomu pēc īpašām formulām aprēķina speciāla ekspertu komisija. Piemēram, 2018. gadā kompensāciju apmērs bija robežās no 307 līdz 533 eiro par hektāru.
Parāds dosies uz 2021. gadu
Protams, ja valstij naudas vides aizsardzības mērķiem būtu pārpārēm, vides resors arī varētu atļauties noteikt arvien jaunus ierobežojumus, aizliegumus. Realitātē naudas nav. Un, neraugoties uz to, arvien jauni kompensāciju pieteikumi tiek apmierināti, jo atteikumam nav pamata.
Pēc Neatkarīgās lūguma Dabas aizsardzības pārvaldes direktors Andrejs Svilāns sarēķināja, cik naudas īsti pietrūkst, un situācija ir šāda.
2019. gadā kompensācijām pieejamais naudas apjoms bija 593 458 eiro, un tas viss ir izmaksāts. Taču vēl no jauna ir pieņemts 161 lēmums par nemedījamo un migrējošo sugu nodarītajiem zaudējumiem un četri lēmumi par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Attiecīgi pērnā gada iztrūkums pārsniedz miljonu - 1 018 914 eiro. Šogad budžetā kompensācijām atvēlēts vēl mazāk nekā pērn - 538 184 eiro. Ar šo summu pietiks vien tik daudz, lai samaksātu aptuveni pusi no pērn uzkrātajiem parādiem, un jau tagad skaidrs, ka daļu parādsaistību nāksies pārcelt uz 2021. gadu. Tātad būs īpašnieki, kam līdz pērnā gada kompensācijām būs jāgaida divi gadi.
«Ja tendences saglabāsies, 2020. gada beigās Dabas aizsardzības pārvaldei draud jau ne mazāk kā pusotra miljona parāds, ja ne visi divi miljoni un pāri,» raizējas iestādes vadītājs Andrejs Svilāns. Viņaprāt, kompensāciju sistēma steidzami jāpārskata. Un ne tikai tāpēc, ka valsts nespēj pildīt saistības. Pastāvot aizdomas, ka kompensāciju sistēma atsevišķos gadījumos kļuvusi par sava veida biznesa formu, jo precīzi pārbaudīt pieteiktos postījumus esot tikpat kā neiespējami. Tajā pašā laikā putnu migrācijas ceļos vai lielu aizsargājamo platību buferzonās šie postījumi lauksaimniekiem ir reāla problēma.
Četrkāršs uzlidojums ziemājiem
Ilmārs Gruduls ir Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra eksperts, viņam piederošā saimniecība atrodas līdzās Teiču rezervātam. Pērn vienu ziemāju lauku dzērves un zosis noēda pa četriem lāgiem. Kā stādiņš ataug, tā galotnīte atkal nost. Bet pupas šādu apsaimniekošanu vispār nepacieš - visas pagalam. Teorētiski varētu rīkoties līdzīgi kā Igaunijā - ierobežotos apjomos medīt gājputnus biedēšanas nolūkos. Šādu risinājumu apsver arī Dabas aizsardzības pārvalde. Taču pašlaik aizsargājamo teritoriju buferzonā ne vien medīt, bet pat traucēt putnus nedrīkst. Un laukos izliktos putnubiedēkļus zosis nu jau uzskata par saviem draugiem.
Gaidāmais iztrūkums kompensāciju fondā zemniekiem ir slikta ziņa, turklāt daudziem pat pie valsts parādzīmes var neizdoties tikt, jo Eiropas Savienībā pastāv tāda lieta kā atbalsta griesti. De minimis atbalsts - kas nekropļo konkurenci, lauksaimniecībā nedrīkst pārsniegt 25 tūkstošus trīs gadu laikā, summējot dažādu veidu atbalstu. Ja limits sasniegts, atteikums garantēts, lai arī cik liels putnu bars būtu paviesojies laukos un cik brangi ieturējies.
Slavenā putna dēļ
Attiecībā uz pastāvīgajiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem te viss ir skaidrs - ja valsts aizliedz pilnvērtīgi lietot privātu īpašumu, tas jākompensē. Teorētiski tā notiek, praksē - kā pagadās. Ivara Nestera īpašumu dabas liegumā Zvārde iekļāva 2001. gadā. Gandrīz visu, kas viņam pieder - 37 hektārus. Piekrišanu viņam neviens neprasīja, tikai pavēstīja, ka sabiedrība tā vēloties, jo kaut kur pamanījusi jūras ērgli. Protams, komplektā slavenajam putnam nāca strikti saimniekošanas ierobežojumi. Un tagad pa mežu pat lāgā iziet vairs nevarot - koki krustu šķērsu sakrituši, bebri grāvjus pārplūdinājuši. Izdomājis pļavu ar bērziņiem apstādīt, izrādījās, ka arī to nedrīkst, ka tā ir dabas postīšana. Ar pamācīšanu ierēdņi ir naski, bet ar pašu solītajām kompensācijām - nē. 1400 eiro par pagājušo gadu palikuši nesamaksāti. Redzēs, kā ar solījumu pildīšanu veiksies šogad, bet Dabas aizsardzības pārvaldes aprēķini neko labu nevēsta. Valsts uzņēmusies vairāk nekā realitātē spēj izpildīt un, iespējams, arī vairāk nekā vajadzīgs.
