Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora amatā stājies Salaspils Botāniskā dārza līdzšinējais direktors, dendrologs Andrejs Svilāns. Tagad viņam jānoslēdz grandiozais Latvijas dabas skaitīšanas projekts, jāsamierina meža īpašnieki ar ornitologiem, jāpiebremzē kompensāciju blēdību bizness, bet pats galvenais – uz vispārējās klimata panikas fona jāatrod recepte saprātīgai cilvēka un dabas līdzāspastāvēšanai.
- Sāksim ar personīgu jautājumu. Esmu saņēmis jūsu parakstītu vēstuli. Manā īpašumā konstatēti dabiski boreālie meži. Kas no tā izriet?
- Tas, kas šobrīd izriet no šāda paziņojuma, ir tikai tas un vairāk nekas, ka jūsu īpašumā ir konstatēts Eiropas nozīmes aizsargājams biotops. Es saprotu, ka ir tendence visu dramatizēt, bet šobrīd tas nozīmē tikai to. Ja jūsu zemē būs konstatēts kas ļoti nozīmīgs, protams, var sekot kādi nākamie soļi, bet dabas skaitīšanas uzdevums ir konstatēt, kas mums ir un kā mums nav.
- Bez saistībām, īpašiem pienākumiem, un, ja es gribu kaut ko nocirst, es varu to darīt.
- Vienalga, ko jūs tur darāt, tas jāveic atbilstoši normatīvajiem dokumentiem. Boreālie meži ir plašs jēdziens, bet ja tur konstatēts kas īpašs no aizsargājamām sugām vai biotopiem, uz jums attiecas jau daudz kas vairāk.
- Arī tad, ja vēl nav uzlikts mikroliegums?
- Īpaši aizsargājamu sugu un dabas pieminekļu, piemēram, dižkoku, iznīcināšana ir likumpārkāpums neatkarīgi no tā, uzlikts kas vai nē. Likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Arī savā dendroloģijas praksē esmu vienmēr teicis, ja ir bažas - labāk piezvanīt un painteresēties, ko drīkst, ko nedrīkst.
- Kam piezvanīt?
- Kaut vai uz Dabas aizsardzības pārvaldi.
- Mūsu saruna iezīmē problēmu, kas zināma jau no paša dabas skaitīšanas sākuma. Nevienam nav skaidrs, ko darīs ar rezultātiem. Spēkā ir iepriekšējās valdības slēgtā vienošanās, ka datus neizmantojam, kamēr tie nav apkopoti, pārbaudīti un izanalizēti. Jūs pats zināt, kas notiks tālāk?
- Protams, ja biotopā ir konstatēta kāda īpaši aizsargājamo sugu atradne, ar to jārēķinās jau tagad. Bet par biotopiem, kas pietiekami plaši sastopami, pieņemsim, par tiem pašiem boreālajiem mežiem - tur gan gaidīsim dabas skaitīšanas beigas. Lai redzētu kopainu un tikai tad veidotu aizsardzības struktūru. Daudzu sugu saglabāšanai nepieciešamas plašas neskartas teritorijas. Neko daudz nelīdzēs, ja īpaši aizsargājami reti meža biotopi būs dažu desmitu vai simtu kvadrātmetru platībā izmētāti pa visu valsti. Šādās situācijās, es pieļauju, aizsardzības režīms varētu būt krietni citāds nekā lielām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām.
- Valsts sekretāra vietniece Alda Ozola teica - ja no jauna tiks atrasts liels daudzums kādu dabas vērtību, arī tad būs jādomā par aizsardzības līmeņa pazemināšanu.
- Jā, tas ir iespējams. Iespējams, mūsu īpaši aizsargājamo sugu sarakstu var papildināt kāda jaunatklāta suga. Un kādas sugas no saraksta var tikt arī svītrotas. Šobrīd notiek pārrunas ar stādu audzētāju biedrību par to, ka, ievērojot zināmus noteikumus, stādu audzētavas varētu audzēt retās aizsargājamas sugas, kas ir dekoratīvas un par kurām ir interese sabiedrībā.
- Naktsvijoles var izaudzēt?
- Ar orhidejām ir sarežģīti. Baltijas dzegužpirkstīte, kā es smejos, aug katrā sevi cienošā grāvmalā. Tajā pašā laikā sarkanā cefalantēra aug tikai dažās atradnēs jūrmalas kāpu zonā. Mēs Salaspils Botāniskajā dārzā esam atspērušies, mēģinājuši to dabūt iekšā mēģenē pavairošanai. Esam arī meklējuši literatūrā. Nevienam tas nav izdevies! Tā ka ir sugas, kas staigā kā kaķis - kur pašām tīk. Bet ir arī tādas, kurām uz noteiktu apjomu varētu izsniegt atļaujas audzēšanai. Piemēram, silpurenes ir ārkārtīgi dekoratīvs augs, ko cilvēki grib savos dārzos, taču tam ir ļoti gara mietsakne, pāri metram dziļumā. Un tie, kuri grib to slepus kādā priežu silā izkašāt ārā, loģiski - to sakni norauj, un augs nobeidzas. Labāk, lai stādu audzētāji pavairo šīs vietējās sugas un lai tās arī iet savvaļā. Un varbūt kādā brīdī to būs tik daudz, ka vairs nevajadzēs aizsargāt.
- Pēdējā ziņojumā Eiropas Komisijai par biotopu stāvokli Latvijā ir konstatēts būtisks uzlabojums. Un tajā pašā laikā no komisijas pirms mēneša ir atnācis pieprasījums palielināt aizsargājamās teritorijas. Kur te loģika?
- Jāskatās, par kurām sugām un biotopiem ir runa. Jā, ir biotopi, kas jūtas labāk - tie paši purva biotopi. Bet daudzgadīgo zālāju stāvoklis kļuvis sliktāks. Ir beidzies laiks, kad mums visās malās bija usnēm un zeltslotiņām aizaugušas pļavas. Šobrīd zemnieki cīnās par katru kvadrātmetru. Ar kārkliem un baltalkšņiem aizaugušo veco ganību vietā ir uzplēsti līdumi. Loģiski, ka arī daļa no sausajām dabīgajām pļavām pārvēršas tīrumos. Vienlaikus mitrākās pļavas aizaug ar krūmiem un atkal pazūd. Tas pats notiek ar pļavām, kas iegādātas kā kapitālieguldījums kādai tālai, pagaidām nenoskārstai vajadzībai, banku atņemtās vai ārzemju fondu sapirktās. Ja tās netiek pļautas, aizaug ar krūmiem. Lubāna ezera dienvidu daļā kādreiz bija Sibīrijas īrisu pļavas, jumstiņu gladiolas pļavas! Pagājušajā vasarā nostaigāju tās teritorijas. Pa kādam pudurītim starp kārklu audzēm ir palicis, bet vispār ar bioloģisko daudzveidību tur ir kā ir.
- Šķeldu var taisīt.
- Jā, šobrīd tiek domāts, kā vismaz daļu no Dabas aizsardzības pārvaldes valdījumā esošajām aizaugušajām platībām varētu iznomāt šķeldas iegūšanai. Pēc tam varētu skatīties, ko darīt tālāk, lai atjaunotos dabiskie zālāji un dabiskās parkveida pļavas.
- Tomēr atgriezīsimies pie jautājuma par aizsargājamo teritoriju palielināšanu. Vieni saka - par maz aizsargājam, otri, ka puse Latvijas jau aplikta ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Savulaik jau jūras teritoriju pielika klāt NATURA 2000 platībām, jo sauszemē par maz tika aizsargāts.
- Tajā vēsturē es vēl iedziļinos. Pirmkārt, mums toreiz vispār nebija aizsargājamu jūras teritoriju un agri vai vēlu mums vajadzēja tās ieviest. Protams, kopējo teritoriju tas palielināja.
- Bet šobrīd objektīvi ir nepieciešams kaut ko palielināt? Nebūs tā, ka mēs izmisīgi meklēsim, ko vēl aizsargāt, jo Brisele tā prasa?
- Izmisīgi mēs nemeklēsim. Protams, būs vēl daudzas diskusijas un viedokļu atšķirības. Mums ir teritorijas, kur varētu ļaut brīvāku vaļu saimnieciskajai darbībai. Kuras ar laiku varētu izņemt no rezervātu buferzonām. Lauksaimniecības teritorijas. Tajā pašā laikā, ja tiks konstatētas šīs īpaši vērtīgās teritorijas, mēs to aizsardzību palielināsim. Taču mums nav pašmērķa kaut ko vienkārši palielināt palielināšanas pēc. Skatīsimies dabas skaitīšanas rezultātus. Varbūt varam uzlabot jau esošo aizsargājamo teritoriju stāvokli. Arī tas ir viens no veidiem.
- Katrs aizsargājams augs vai dzīvnieks neapstrīdami ir liela bagātība, taču vienlaikus - saimniecisko ierobežojumu dēļ rada zaudējumus. Nu jau par visu tiek prasītas kompensācijas - mežiem, roņiem, putniem. Ciktāl tas ir saprātīgi no valsts viedokļa?
- Ir cilvēki, kas tos uzskata par zaudējumiem, un ir cilvēki, kas tos uzskata par sava īpašuma lepnumu. Par kompensācijām - jā, mums ir ienākuši signāli, ka kompensācijas par migrējošo sugu nodarītajiem postījumiem vietām kļuvušas par tādu kā biznesa formu.
- Tad tas dīvānzemnieks vispirms saņem platībmaksājumus un tad vēl naudu no Dabas aizsardzības pārvaldes?
- Kontrolieri jau nevar visur izbraukāt, lai pārbaudītu, cik zirņu kur iesēts, un nosvērtu, cik apēsts. Bet ir aizdomas, ka dažiem tas ir kļuvis par negodprātīgu biznesu. Izsējam trīs maišeļus zirņu tajā tīrumā. Pēc tam - gan jau kāda zoss pēda tur atradīsies, un var paziņot, ka mūsu zaudējumi ir ai ai ai, cik lieli. Un tas pats, iespējams, notiek ar zivju dīķiem - neviens jau nevar izkontrolēt, cik un kas tās zivis apēdis. Mums ir jādomā, kā šo kompensāciju jomu sakārtot. Attiecībā uz migrējošām sugām īpašu uzmanību vajadzētu pievērst lielo aizsargājamo teritoriju buferzonu iedzīvotājiem, kur mums ir prioritāri svarīgi saglabāt labvēlīgo statusu migrējošajām sugām. Tāpat svarīgi ir migrācijas ceļi. Šobrīd notiek diskusijas par to, ka citās teritorijās ierobežotos apjomos varētu atļaut medības. Vismaz atbaidīšanas nolūkos. Tā ka risinājumi var būt dažādi, pie kādiem beigās nonāksim, šobrīd grūti pateikt.
- Jūs pats esat mednieks?
- Neesmu mednieks, bet neesmu arī medību pretinieks.
- Zvejnieki arī sākotnēji prasīja nevis kompensācijas, bet tiesības šaut roņus. Varbūt valstij tas būtu lētāk.
- Par roņiem mums ir maz statistikas. Roņu aizsardzības plāns noteikti palīdzēs tikt lielākā skaidrībā. Līdz šim, ja ronis bija sapinies tīklos un noslīcis, vai nu to klusi noraka, vai piešķīra vietējam mednieku kolektīvam mežacūku barotavai. Tā ka neviena uzraugošā institūcija pakaļ nedziedāja. Pastāv divi atšķirīgi uzskati. Viens, ka roņu kļuvis nesamērīgi daudz. Otrs, ka ziemas kļūst arvien siltākas un mazuļu radīšanas iespējas roņiem kļūst arvien mazākas, jo tiem nepieciešams ledus. Bet paskatīsimies arī, kā mums ir mainījies zvejnieku un tīklu skaits. Ja roņiem ir stabila populācija, skaidrs, ka tie metas uz atlikušajiem tīkliem. Kāpēc viņiem skraidīt pakaļ zivīm, ja tās var dabūt jau iesaiņotas tīkliņā. Tātad te problēma pētāma no dažādiem aspektiem.
- Dabas aizsardzībā situācija bieži tiek dramatizēta. Savulaik atmaskoju botāniķu manipulācijas ar ekspertīžu atzinumiem. Vai jums ir pārliecība, ka tas nenotiek joprojām?
- Domāju, situāciju dramatizējam no abām pusēm. Ir divas nometnes, kas apmētā viena otru ar akmeņiem. Un es to saredzu kā vienu no Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumiem - veicināt starp tām konstruktīvu dialogu.
- Jūs ticat, ka starp Meža īpašnieku biedrību un Ornitoloģijas biedrību ir iespējama saruna?
- Problēma, kā jau teicu, ir abās pusēs. Nezinu, kuri vairāk - meža izstrādātāji vai uzpircēji - Vidzemē cilvēkus biedē ar mikroliegumiem. Līmē plakātus, kur zemteksts - fiksi pārdod to zemes īpašumu mums par lētu naudiņu. Bet arī no dabas pētnieku sabiedriskajām organizācijām būtu sagaidāma lielāka izpratne. Piemēram, par ligzdu postījumiem uzzinām no publiskām vēstulēm valsts amatpersonām, turklāt izrādās, ka postījumi notikuši pirms vairākiem mēnešiem. Ķer nu vēju. Tas nozīmē, ka arī atsevišķiem dabas pētniekiem svarīgāka par sugu aizsardzību ir sava mundiera pogu publiska spodrināšana.
- Jūsu priekšgājēja parakstītajā ziņojumā Eiropas Komisijai bija aptuveni šāda frāze - tas ir mīts, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Latvija nav zaļa valsts?
- Domāju, mums nav pamata tik dziļi pesimistiskam secinājumam, bet nav arī pamata pārliekam optimismam. Tā pati situācija ar ciršanas vecuma samazināšanu mežiem - šo plānu es vērtēju ļoti piesardzīgi, jo liela daļa no retākajām un apdraudētākajām sugām var pastāvēt tikai vecā mežā.
- Bet, ja valstij pieder puse Latvijas mežu, lai valsts aizsargā tās sugas savā mežā. Lai atsakās no dividendēm un neko necērt.
- Protams, būtu ļoti ērti, ja tām retajām sugām varētu pateikt - šis ir valsts mežs un šajā kvartālā tev būs dzīvot, bet nelien blakus privātajā mežā. Bez sarkanās cefalantēras mums ir vēl daudz citu sugu, kas staigā tur, kur tām patīk. Un šis stāsts ir bezgalīgs, tāpēc kompensāciju jautājumos kompromisi būs jāatrod gribot negribot.
- Eiropas Parlaments tikko rezolūcijā pavēstīja, ka atrodamies uz klimata katastrofas sliekšņa. Piekrītat?
- Nu ja parlaments tā izlēmis, ko tad mēs abi te varam piebilst (smejas).
- Nē, laikam formulējums bija maigāks. Ka iestājusies klimata krīze.
- Par to, ka klimata krīze ir, domāju, nevajadzētu šaubīties. Klimats mainās, tas ir acīmredzami. Protams, diskusija būs nebeidzama, cik pie tā vainīgs ir cilvēks un cik lielā mērā tas ir dabisku procesu rezultāts.
- Bet jūs kā zinātnieks tiešām piekrītat viedoklim, ka tad, ja cilvēki sapirksies jaunas elektromašīnas, klimats nepasiltināsies par pusotru grādu? Ka mēs kā dievi spējam ietekmēt klimatu?
- Mums visu laiku ir licies, ka esam dievi un to dabu uzvarēsim. Arī tagad izliekamies, ka tūlīt tos dabas procesus apturēsim. Domāju, patiesība ir kaut kur pa vidu. Pirms padsmit tūkstošiem gadu šeit lēnām kusa aptuveni trīs kilometrus bieza ledus kārta. Kam grūti iztēloties, lai paskatās multeni par ledus laikmetu. Bet realitātē klimata krīzes ir bijušas strīpām arī tad, kad cilvēka ietekme uz vidi bija pilnīgi nebūtiska. Vecajā Derībā aprakstītais Dieva lāsts Ēģiptei apstiprinās dendrohronologijā - iespējams, pie vainas masīvs vulkāna izvirdums Vidusjūrā. Tā sauktais mazais ledus laikmets. Ir versija, ka plaukstošā lopkopība samazināja Ziemeļamerikas un Eiropas mežu platības. Vienas versijas ir ticamākas, citas mazāk ticamas. Bet 19. gadsimta vidū, kad sākās lielā industriālā revolūcija, mēs fosilo kurināmo sākām dedzināt zvērīgos apjomos. Tas viss ogleklis karājas tepat gaisā. Arī noliegt cilvēka ietekmi uz klimata pārmaiņām nebūtu prāta darbs. Manuprāt, tas ir stulbākais, ko var izdarīt ar izrakteņiem - ar naftu, ar akmeņoglēm -, vienkārši sadedzināt šo vērtīgo izejvielu. Skaidrs, ka izmešu daudzums ir jāsamazina. Vienlaikus pastāv arī zinātnisks viedoklis, ka šobrīd klimata pārmaiņas neatkarīgi no sākotnējā iemesla ir kļuvušas pašstimulējošas. Ka būtībā ar tām vairs nav jēgas cīnīties un ir jāsāk domāt, kā tām pielāgoties, ja precīzāk… kā glābt pēcpusi.
- Jūs esat vides cilvēks. Vai braucat tāpēc ar elektromobili?
- Nē, mums pagaidām nav elektromobiļa, tā ka pagaidām nebraucam.
- Bet vispār braukāt tagad iznāk daudz vairāk.
- Jā, šobrīd mana dzīve ir sadalījusies starp Salaspili, Siguldu un Rīgu. Botāniskajā dārzā esmu saglabājis nelielu slodzi kā ekspozīciju kolekciju kurators un Dendroloģijas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs.
- Sirdsdarbu paturat.
- Esmu tur nostrādājis 27 gadus - nevaru un negribu pamest.
- Bet kā jūsu klātbūtne mainīs Dabas aizsardzības pārvaldi?
- Dabas aizsardzības pārvalde var strādāt cik labi vien spēj. Bet, ja sabiedrībā neveidosies izpratne, ka dabas aizsardzība ir visu kopīgs pienākums, rezultāts nebūs labs. Tāpēc viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir runāt ar sabiedrību, skaidrot dabas norises un procesus. Lai mēs katrs savus individuālos un kolektīvos lēmumus balstītu zināšanās, nevis kaut kādās abstraktās puspatiesībās un emocijās. Man te ir viena iederīga tēze - dabu, protams, var mīlēt arī bez cilvēka, taču es pats gribu mācīties un mācīt arī citus, ka daba jāmīl komplektā ar cilvēku. Kā tas izdosies, redzēsim.
- Novēlu, lai izdodas!
- Paldies.
