Krimināllieta pret tā dēvētās Svētes sektas jeb Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes trim dalībniekiem ierosināta par neatļautu ārstniecību un atstāšanu bez palīdzības, par ko var piespriest cietumsodu līdz astoņiem gadiem. Bet draudzes līderis Jānis Dāvids tiek vainots arī par draudzes locekļu piespiedu nošķiršanu no sabiedrības, prasībā norakstīt īpašumus, piespiešanā atteikties no ārstēšanās, apprecināšanā spaidu kārtā. Viņš, iespējams, būs viens no retajiem reliģiskas organizācijas pārstāvjiem Latvijā, kuru vismaz teorētiski var apsūdzēt par kaitējuma radīšanu, veicot reliģisku darbību.
Faktiski J. Dāvids nav pirmais, kuru Latvijas Temīda varēja apsūdzēt pēc šā panta - šā gadsimta sākumā neizdevās pierādīt, ka kādas citas draudzes līderis būtu pelnījis sodu pēc panta par sabiedriskās drošības, kārtības un personas veselības apdraudējumu, veicot reliģisku darbību. Šī pieredze apliecina, ka likumi, cilvēktiesības, reliģiskā un ticības brīvība ir sarežģīta un jūtīga simbioze.
Krimināllikumā ir 227. pants, kas nosaka: par tādas grupas organizēšanu vai vadīšanu, kuras darbība, izpauzdamās kā reliģiskas mācības sludināšana un reliģisko rituālu izpildīšana, ir saistīta ar kaitējuma radīšanu sabiedriskajai drošībai un kārtībai, personas veselībai, ar likumu aizsargātām personas interesēm, vai par personas piedalīšanos šādās darbībās - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
Starp citu, savdabīga svētā gana darbība Latvijā ir tikusi krimināli sodīta. 2000. gadā Bauskas policija aizturēja draudzes Jēzus ir Kungs Latvijā sludinātāju Jāni Vedzi-Šultu, kas tika apsūdzēts krāpšanā. Viņš reliģiskas darbības rezultātā bija nodarījis materiālus zaudējumus, kā arī Bauskas rajona prokuratūra saņēma divu sieviešu un viena vīrieša iesniegumu par to, ka sludinātājs, izmantojot hipnozes spējas, ir viņus izvarojis. Tika konstatēts, ka ziedotā desmitā tiesa tikusi izmantota sludinātāja dzīves nodrošināšanai, nevis draudzes vajadzībām. Zemgales apgabaltiesa J. Vedzem-Šultam par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu pretdabiskā veidā un mājas izkrāpšanu (bet ne par sabiedriskās drošības, kārtības un personas veselības apdraudējumu, veicot reliģisku darbību) piesprieda piecus gadus cietumsoda.
Tāpēc - cietušajiem ir jāliecina, diemžēl Svētes sektas lietā nav zināms, vai tā notiek. Tomēr precedents ir!
Protams, ja Svētes sektas vadonis mudinātu izdarīt kolektīvu pašnāvību vai sarīkot teroraktu, tad šaubas nerastos - tā ir sabiedrībai bīstama organizācija. Kad bez medicīniskās palīdzības tika atstāta draudzei piederīgā 21 gadu vecā dzemdētāja Līva, kura izmocījās vismaz pāris dienu smagās radībās un nomira, tāpat kā viņas bērns, notikušais attiecas tikai uz abiem mirušajiem.
Mirušie nerunā un netiesā, bet cietušo šajā krimināllietā nav - ne mirušās sievietes vecāki, ne viņas vīrs nav pieteikuši sevi par tādiem. Turklāt mirušās Līvas tēvs Valdis Simsons un vīrs Renārs Jēgermanis esot noskatījušies, kā jaunā sieviete dzemdē, bet mediķus nav izsaukuši. Dzemdību vietu pametusi par svēto ganu dēvētā draudzes līdera sieva, trīs bērnu māte Solvita Dāvida, un arī viņa nezvanīja neatliekamajai palīdzībai. Jo! Draudzes vadonis - svētais gans Dāvids - licis lūgties, nevis krāmēties ar tādu laicīgu lietu kā palīdzības meklēšana pie ārstiem.
Svētes sektas lietai punkts, cerams, netiks pielikts pat tad, kad būs stājies spēkā notiesājošs vai attaisnojošs spriedums apsūdzētajiem. Kāpēc varētu rasties aizdomas par attaisnojošu vai vismaz ļoti maigu spriedumu? Aizturētie ir atbrīvoti no pirmstiesas apcietinājuma, bet advokāti jau otrajā tiesas sēdē uzstājīgi norādīja uz to, ka tēvs un vīrs nav ārstniecības personas un ārstēšanu nevarēja veikt - ne atļautu, ne neatļautu. Tomēr: vai aizliegums saņemt kvalificētu medicīnisku palīdzību pārkāpj Satversmē noteiktās cilvēka tiesības uz veselības aizsardzību? Līvai un viņas bērnam tika pārkāptas ne tikai tiesības uz veselības aizsardzību, bet arī dzīvību, un to izlēma viens cilvēks. Izlēma, nepiedāvājot neko citu vietā, kā vien lūgšanas. Atgādināsim, ka tiesvedībā Svētes sektas spice uz lūgšanām vien nepaļaujas - viņiem ir pat divi advokāti.
Attiecībā uz Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes noteiktajiem ierobežojumiem ārstniecības metožu izvēlē it kā varētu vilkt paralēles ar Jehovas lieciniekiem, tomēr ne. Vismaz ne ar Jehovas liecinieku darbību Latvijā.
Arī Jehovas liecinieku uzskati tikuši plaši apspriesti mūsvalstī, iepriekšējoreiz - pirms dažiem gadiem. 2015. gadā parādījās informācija par tolaik divus gadus veco Beatrisi - vecāki lūdza ziedot līdzekļus bērna sirds operācijai ārpus Latvijas. Cilvēki naudu saziedoja, operāciju veica Polijā, veiksmīgi. Sašutums izpaudās pēc tam, kad sabiedrība uzzināja par ģimenes piederību Jehovas lieciniekiem, tāpēc vecāki gribēja bezasins ķirurģiju (bez asins pārliešanas) - tas atbilst Jehovas liecinieku reliģiskajiem uzskatiem.
Vecāki tolaik pamatoja lūgumu ziedot naudu tieši tādai operācijai, skaidroja, neizvairījās no diskusijas. Mediķi, iespējams, teiks (un arī sacīja), ka bērns tika pakļauts riskam nomirt, tomēr šīs reliģiskās organizācijas biedri ir sameklējuši saprātīgu alternatīvu metodi, kā nodrošināt savu biedru veselības aprūpi, un tās nav lūgšanas un aizliegums ārstēties.
Jehovas liecinieku mājaslapā ir lasāms skaidrojums par atbalstu bezasins ārstēšanas metodei, norādot arī informācijas avotus: «Ja rodas veselības problēmas, mēs vēršamies pie ārstiem, kas spēj nodrošināt ārstēšanu un ķirurģisko palīdzību bez asins pārliešanas. (..) Bezasins ārstēšanas metodes, kas tika izstrādātas ar mērķi palīdzēt Jehovas lieciniekiem, tagad tiek izmantotas arī citu cilvēku ārstēšanai. Pašlaik pacientiem daudzās valstīs ir iespēja izvēlēties bezasins ārstēšanu, lai izvairītos no riskiem, kas ir saistīti ar asins pārliešanu, piemēram, dažādām slimībām, imūnsistēmas reakcijām un iespējamām mediķu kļūdām. (..) Šīs alternatīvās ārstēšanas metodes ir pieejamas pat attīstības zemēs, un šādu ārstēšanu izvēlas gan Jehovas liecinieki, gan citi cilvēki.»
Būs tikai godīgi uzrakstīt, ka Jehovas liecinieki nav ne pirmie, ne vienīgie, kuri lūguši ziedojumus, lai varētu izmēģināt citus ārstniecības veidus ārpus Latvijas, kaut arī varētu ārstēties Latvijā ar zināmām, aprobētām metodēm. Piemēram, modele Sanita Zute atteicās no Latvijā piedāvātās paliatīvās aprūpes, un viņas ģimene lūdza ziedot naudu, lai jaunā sieviete varētu ārstēties Vācijas Integratīvās medicīnas onkoloģiskajā klīnikā. Sanitai bija konstatēts dzemdes kakla vēzis, bet viņa negribēja operāciju. Arī šajā gadījumā varētu pārmest gan pašai pacientei, gan viņas ģimenei, ka atteicās no tradicionālas ārstēšanas un izlēma rīkoties citādi, taču… Tāda bija viņas izvēle, viņas ticība. Un cilvēki ziedoja Sanitas ārstēšanai labprātīgi.
Ticības brīvība un reliģijas brīvība ir cilvēka tiesības, tāpat kā izvēle ticēt vai neticēt dievam vai citam kulta subjektam. Vai ir normāli ticēt vampīriem, spokiem, lidojošiem šķīvīšiem, citplanētiešiem, sniega cilvēkam, čupakabrai? Raidījumu Ekstrasensu cīņas skatījāties? Arī Latvijā ir cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka šā šova dalībniece Džūlija Vanga tikusi ieņemta viņas mātes un citplanētieša dzimumsakarā.
Svētes sektas darbība kārtējo reizi liek meklēt robežas starp ticības brīvību, cilvēka tiesībām un morāles un ētikas jautājumiem, arī starp likuma burtu un garu. Ir jautājums, uz kuru tiesa neatbildēs: cik vērta ir cilvēka dzīvība kādas idejas, uzskatu vārdā, ja cilvēks pats ir gatavs mirt? Tāpēc vien šī lieta ir nozīmīga, lai vēlreiz varētu izvērtēt visdažādākos aspektus cilvēka un valsts attiecībās. Arī tik intīmās kā ticība.
Starp citu, pirms dažiem gadiem Latvijā sākās ņemtne ar Rīgas Pastafariānisma draudzi, kas pat iesniedza prasību Administratīvajā rajona tiesā pret Uzņēmumu reģistru un Tieslietu ministriju, jo bija saņēmusi atteikumu reģistrēt draudzi Reliģisko organizāciju reģistrā. Savukārt tiesībsargs Juris Jansons tolaik sacīja, ka viņš nav pārliecināts, vai atteikums reģistrēt Rīgas Pastafariānisma draudzi atbilst Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, kur noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību. Tiesībsargs, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, skaidroja, ka valstij ir pienākums ievērot neitralitāti un veicināt reliģisko toleranci starp dažādām reliģiskajām grupām, un problēmas primāri nebūtu risināmas, ierobežojot plurālismu.
Gara acīm redzu, ka, šo lasot, daudzi smīkņā: makaronu karinātāji ir normāla reliģija? Caurdura jeb duršlaka vilkšana uz galvas ir atbalstāma? Nu, nu, Austrijā un Čehijā daži cilvēki ir saņēmuši atļauju fotografēties autovadītāja apliecības saņemšanai ar caurduri galvā. Daudzi smiesies par pastafariānisma piekritējiem, bet juridiski nav iemesla aizliegt ticēt pastafariāņu augstākajam spēkam - Lidojošajam makaronu monstram. Tāpat varētu izsmiet bērnus, kuri tic Ziemassvētku večukam, jo vispār jau ticība ir uzskatu kopums. Arī ticību kādas politiskās partijas ideāliem var uzskatīt par dīvainu.