Kustība "Miljons sveču neatkarīgai dzīvei" maina sabiedrību pašu spēkiem

 
©Oksana Džadana/F64

Jau vairākus gadus Rīgā, Imantā, Latvijas Kustības par neatkarīgu dzīvi sveču darbnīcā top sveces. Tās veido jaunieši, kuri cer izveidot savu grupu māju, dzīves vietu sev, kurā dzīvot pastāvīgi. Dzīvot tādu dzīvi, kāda ikvienam no mums ir pašsaprotama. Šā gada notikums sabiedrības dzīvē ir sveču darbnīcas labdarības akcija Miljons sveču neatkarīgai dzīvei, kas ir simbols ne tikai cīņai par cilvēka cienīgu dzīvi, bet arī par sabiedrības uzskatu maiņu – ja ne mēs, tad kurš cits?

Atbildīgās valsts un pašvaldību iestādes var rīkot sabiedrisko attiecību kampaņas, izlietojot valsts un Eiropas struktūrfondu naudu, lai mēģinātu Latviju pārliecināt, ka ikdienā mums blakus - kaimiņu dzīvoklī vai sociālās aprūpes centrā - dzīvo tādi paši cilvēki kā mēs, kuriem ir nepieciešams atbalsts un iekļaušana sabiedrībā, darbs un izglītība. Taču šīs kampaņas nereti diemžēl izskan un paliek tukšumā. Šis gads ir pierādījums tam, ka vairs nav iespējams klusēt un gaidīt, kad sociālā politika pavērsīs savu skatu cilvēku virzienā, kuri sagaida reālas izmaiņas. Tāpēc sveču darbnīcas meistari, gatavojot sveces pārdošanai, runā par neatkarīgu dzīvi un grupu dzīvokļu māju, kas būtu solis šīs dzīves piepildīšanā; tāpēc šogad Rīgā atvērta īpaša kafejnīca īpašiem cilvēkiem, lai runātu un pierādītu, ka cilvēks ar invalditāti var strādāt; tāpēc vecāki, kuri audzina bērnus ar invaliditāti, vērsušies jau pie Valsts prezidenta, jo citur neviens neuzklausa… (uzklausa, bet vai ņem vērā?).

«Kad mēs sākām strādāt ar sveču darbnīcu un mūsu jauniešiem, mēs domājām par to, ka viņiem vajag darbu,» sarunā ar Neatkarīgo saka Kustības par neatkarīgu dzīvi ergoterapeite Dita Rituma, kuras dēls Kārlis apmeklē dienas centru un strādā sveču darbnīcā, «pēc četriem gadiem mēs sapratām, ka šis darbs sanāk labi un sveces cilvēki pērk. Mūsu sapnis jau kopš pašiem pirmssākumiem ir izveidot grupu māju, lai mūsu jauniešiem ir ne tikai darba vieta, bet arī vieta, kur nākotnē dzīvot.» Grupu māja ir dzīves vieta, kur katram cilvēkam ir sava dzīves telpa, bet, tā kā šiem jauniešiem ir nepieciešams atbalsts, tad ir paredzēta vieta atbalsta cilvēkam un ir koplietošanas telpas. Pašlaik lielākā daļa šo jauniešu, no kuriem liela daļa ir pieaugušo vecumā, dzīvo kopā ar saviem tuviniekiem, kuri par viņiem rūpējas, bet, kā skumji smejoties saka Dita, «vecākiem ir tāda nelāga īpašība, viņie paliek veci un nomirst, un tad mūsu jaunieši paliek vieni». Daļa jauniešu jau dzīvo grupu mājās, tomēr to ārkārtīgi trūkst un ir garas rindas. Arī Mārtiņš dzīvo kopā ar vecākiem mājās. «Kad Mārtiņš dzīvo mājās, viņam ir absolūta izvēles brīvība, viņš var izvēlēties, ko vilkt mugurā, kādus apavus vilkt, viņš var izvēlēties, kādu maltīti ēst. Mārtiņam ir izvēle uz personiskām lietām, kādas viņš vēlas, ieskaitot mobilo tālruni. Vai to var sniegt pansionāts? Nē, nekad, tāpēc ir vairāk nekā nepieciešami, lai būtu šādi grupu dzīvokļi,» saka Mārtiņa tētis Andris.

Miljons sveču ir ideja, tā ir kā silta gaisma, kas pavada šo ieceri, bet sveču darbnīcā un biedrībā labi saprot ikviens, ka ar sveču pārdošanu nopelnīt grupu mājai reāli nav iespējams. Dita Rituma stāsta, ka tad jauniešiem sveces būtu jāveido vēl 60 gadu, bet tik daudz laika nav nevienam. Tāpēc sveces ir simbols labdarības kampaņai, lai iegūtu līdzekļus zemei, ēkai un pakalpojumam. Tādu iespēju, kā pieteikties uz valsts vai Eiropas finansējumu, kas būtu atbalsts šāda pakalpojuma izveidei, nav. Pat neraugoties uz Eiropas finansēto deinstitucionālizācijas (dzīve ārpus institūcijām) projektu. «Mēs vēlamies normālu sociālo pakalpojumu, nevis kādā nomaļā vietā, kur mūs neviens neredz, un ne pansionātā, kur dzīvo simtiem cilvēku kopā. Mēs vēlamies vietu, kur katram cilvēkam ir cilvēka cienīga dzīve,» saka Inga Šķestere, Mārtiņa mamma un kustības vadītāja. Tā nav augstākā matemātika, tā ir parasta māja uz parastas ielas, kur apkārt dzīvo cilvēki, kuri varētu sniegt atbalstu tiem, kuriem tas ir nepieciešams.