Ja iepriekšējo izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski kritizēja par viņa komunikācijas stilu, tad viņa pēctece, Ilga Šuplinska (JKP) noteikti to nav ne tikai mīkstinājusi, bet pat kāpinājusi jo augstās toņkārtās, papildinot vēl ar neiecietības un diplomātijas trūkuma notīm. Nozare pat bijusi spiesta atzīt, ka tik nediplomātisks saziņas veids nav pieredzēts.
Līdz nonākšanai ministra amatā I. Šuplinska bija vairāk zināma kā Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijas mācībspēks un aktīva Latgales un latgaliešu valodas un kultūras atbalstītāja. Režisors Viesturs Kairišs, viens no viņas atbalstītājiem, viņu nodēvējis par Latgales Spīdolu. Diezgan trāpīgi, ņemot vērā viņas kareivīgo raksturu, kas, nonākot nozares vadībā, šķiet, ieņēmis vēl asākus toņus, kas nekādi neveicina dialoga veidošanos.
Arī pati ministre pavisam nesen, tiekoties ar OECD ekspertiem, netieši atzina, ka ar dialoga veidošanu viņai ir problēmas. Protams, vairāk metot akmeni sadarbības partneru virzienā - raugi, viņi nedraudzējas ar izpratni. «Ministrijā strādāju nepilnu gadu. Arī pirms tam, strādājot akadēmiskajā vidē, nepārtraukti biju iesaistīta dialogā ar sabiedrību. Vai tā ir mūsu sabiedrības īpatnība vai Eiropas tendence, proti, ka, veidojot dialogu, tas patiesībā nenotiek. No ministrijas tiek gaidītas gatavas receptes. Savukārt dialoga otra puse pamatā nodarbojas ar bezargumentētu kritizēšanu vai arī domāšanu ārpus konteksta. Fokusē tikai to vienu mērķobjektu vai organizāciju un nerēķinās ne ar kontekstu, ne piedāvājumu. Es tad nesaprotu dialoga būtību: jo gan tie, kas piedāvā recepti, gan tie, kas atrodas otrā pusē, iet taču uz vienu mērķi. Kā panākt, lai abas puses redzētu un rēķinātos ar kontekstu un nepārmestu, izmantojot salīdzinājumus, piemēram, visbiežāk minētais - lūk, Igaunijā ir tā. Bet mēs dzīvojam Latvijā, un te ir cita situācija. Šī ir viena no problēmām, kas neļauj iet uz rezultātu.» Nespēja veidot dialogu tiešām ir izvērtusies par īstu klupšanas akmeni. Un tas ieguva milzīgas klints apveidus jau pirmajā tikšanās reizē ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) padomi, kas pieprasīja pildīt solījumus un celt zemāko algas likmi. Viss pasākums izvērtās par skarbu vārdu apmaiņu, un ministre nosauca skolotājus par visnedisciplinētāko publiku, kā arī veltīja bargu kritiku pašvaldībām, kas pretojas skolu apvienošanai vai slēgšanai. Arī turpmākās tikšanās reizēs dialogs nevedās, un ministre pēc kārtējās tikšanās ar LIZDA pauda: viņai radies priekšstats, ka sabiedrība kritiskās domāšanas robežās ir zemākajā līmenī, jo «nākamajā līmenī nepieciešama kritiskā domāšana un spēja nemitīgi apstrādāt lielu informācijas plūsmu, vajadzīga sava pieredze, teorija un argumentēšanas pieredzes nodošana. Bet kaut kas nesanāk».
Reaģējot uz ministres un valdības nostāju, pieprasot veikt reformas izglītības jomā un tikai tad runāt par algu celšanu, jo naudas, lai palielinātu darba samaksu no 710 līdz 750 eiro neesot, pie Saeimas ēkas piketā martā pulcējās ap 2000 pedagogu. Pēc ilgas stīvēšanās un pārrunām, sākotnēji solot tikai piemaksu no 2020. gada
1. janvāra, valdībai galu galā izdevās atrast trūkstošo finansējumu algu palielināšanai jau šogad. Taču nu jau ierastais scenārijs atkārtojas, jo, izrādās, nav naudas algu celšanai no 750 līdz 790 eiro no 2020. gada 1. septembra, kā paredz valdībā pieņemtais algu kāpinājuma grafiks. Pedagogus arī ne pa jokam satracināja ministres paziņojums, ka likumā noteiktais atalgojuma palielinājums būs iespējams, ja ieņēmumi no noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas pildīs budžetu.
Šobrīd gan iestājies nosacīts pamiers, jo arodbiedrība līdz martam gaidīs, vai tiks pildīts solījums kāpināt darba samaksu. Bažas rada arī tas, ka izskanējusi apņemšanās no valdības dokumentiem izņemt pedagogu algu grafiku, kas nozīmē, ka turpmāk algu paaugstināšana būtu atkarīga no politiķu labvēlības. Ja tomēr sliktākais scenārijs īstenosies, skolotāji ir apņēmības pilni streikot.
Uguni pakulās izraisīja arī I. Šuplinskas Latvijas Radio teiktais, ka augstskolu pedagogiem jāgatavojas vairāk nekā pirmsskolā, tāpēc būtu jāpārskata slodžu dalīšana. «Manā ieskatā, lai sagatavotos vienai vidusskolas stundai un augstskolas lekcijai nepieciešams vairāk laika, zināšanu un prasmju nekā stundu sagatavot bērnudārzā. Arī kontaktstundu prasība vidējās izglītības posmā un vispārizglītojošās skolas posmā ir krietni lielāka nekā bērnudārzā. Svaru kausi nav saliekami vienā ciparā, kas adekvāts atalgojuma likmē vai stundu skaitā,» pauda ministre. Viņa nenoliedzot, ka psiholoģiskā spriedze, strādājot bērnudārzā ar dažādu vecumu posmu audzēkņiem, ir izaicinājums, tomēr, viņasprāt, pedagogu līdziesaiste «nav tik aktīva». Tāpēc ministre vēloties sākt diskusiju par «provokatīvu piedāvājumu», proti, pirmsskolas izglītības iestādēs strādājošo slodžu dalīšanu. «Piedāvāju neuzrādīt, ka tās ir 36 tikai pedagoģiskās darba stundas, bet nodalīt, ka varbūt puse ir pedagoģiskais, bet puse - pieskatīšanas darbs,» sacīja ministre.
Vēlāk gan viņa pauda neapmierinātību par to, kā šie ierosinājumi traktēti, uzsverot, ka tikai mēģinājusi rosināt diskusiju, nevis ieviest jau konkrētas pārmaiņas pirmsskolas pedagogu slodžu veidošanās principā.
Pārsteigums vispārējās izglītības jomā bija arī minimālā skolēnu skaita noteikšana ne tikai vidusskolas, bet arī pamatskolas un sākumskolas posmā, kā arī skolu filiālēs. Šo jautājumu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) bija plānojusi izsist kopā ar nākamā gada budžeta paketi, taču atbildīgā Saeimas komisija neatbalstīja šādu ieceri, un nu tas būs jāizskata parastajā kārtībā trīs lasījumos. IZM plānojusi, ka jaunās normas vidējās izglītības pakāpē piemērotu no 2021. gada 1. septembra, bet pamatizglītības pakāpē - no 2022. gada 1. septembra. Četru bloku modelis paredz piemērot pilsētām, laukiem un pierobežai savus kvantitatīvos rādītājus, taču tie kopumā ir tādi, kas turpinās lauku iztukšošanos un mazo skolu slēgšanu. Lielākais akcents, lai gan tika solīts, ka tas tiks likts uz kvalitāti, nu kaut kur ir pazudis «tulkojumā». Ja noteiktie kritēriji netiks pildīti, netiks piešķirts finansējums pedagogu darba samaksai un izglītības iestāde zaudēs tiesības īstenot programmu, brīdina IZM.
Ja par pārsteigumiem, tad tāda bija arī IZM atteikšanās finansēt no sava budžeta 1. līdz 4. klašu skolēnu brīvpusdienas, jo tā, lūk, nav ministrijas funkcija. Pēc garām debatēm tika nolemts, ka pusi no vajadzīgās summas segs pašvaldības, pusi - IZM.
Taču spriedzi nozarē vēl jo vairāk sakāpināja Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanas. IZM, bet jo vairāk pati ministre - nobremzēja Indriķa Muižnieka atkārtotu apstiprināšanu amatā, uzskatot, ka vēlēšanu procesā pārkāpti Augstskolu likumā un likumā Par Latvijas Universitātes Satversmi noteiktā LU rektora ievēlēšanas kārtība un noteikumi. Tā bija «laba» dāvana LU simtajā jubilejas gadā, jo situācija eskalējās līdz tiesu darbiem. Lai gan pat premjers Krišjānis Kariņš un vairāki ministri iebilda, ka nav prāta darbs «valstij tiesāties ar valsti», I. Šuplinskas apņemšanās dabūt nost no rektora vietas I. Muižnieku nemazinājās. Turklāt to stiprināja apziņa - viņu no trases nenoņems, jo tad koalīcija izjūk - tā likusi saprast Konservatīvā partija. Tad nu, mēnešiem aizritot, ar vairākiem piegājieniem mainījās augstskolas pagaidu vadītāji - vienubrīd par to kļuva IZM ieceltais «prokūrists» Gvido Straube, tad atkal I. Muižnieks. Tā četras reizes uz maiņām. Viss šis notikums galu galā arvien vairāk atgādināja personīgu rēķinu kārtošanu, kas nu nekādā veidā nespodrina ne IZM, ne LU tēlu. Turklāt, lai panāktu sev vēlamo, pēc ministres iniciatīvas tika noalgots dārgs advokātu birojs «ar vārdu», samaksājot par juristu pakalpojumiem no nodokļu maksātāju kabatas apmēram 10 000 eiro. Lai gan pašai IZM ir juristi, tika norādīts, ka nepieciešama «augstas kvalifikācijas juridiskā palīdzība». Arī jauna rektora vēlēšanas nevar notikt, jo tiesa to liegusi. Mierizlīgums arī nav panākts, jo katrai pusei ir savi ieskati un priekšlikumi.
Notiekošais ar LU rektora vēlēšanām un citiem nozares notikumiem noveda pie tā, ka I. Šuplinskai tika rosināta neuzticības izteikšana, ko parlamentā iesniedza Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcija, kam vēlāk pievienojās arī pie frakcijām nepiederošie parlamentārieši. Tiesa, to viņa izturēja, jo par viņas demisiju nobalsoja 32 deputāti, bet pret - 51. Zīmīgi, ka I. Šuplinska, uzrunājot deputātus, atgādināja, ka viņas prioritāte, stājoties amatā, bija saistīta ar izglītības kvalitāti, pieejamību, ar zinātniskās pārvaldības modeļa maiņu un arī ar sporta nozares pārvaldības un finanšu modeļa maiņu: «Mana vīzija ir gaužām vienkārša - lai uz skolu un augstskolu skolēns, students, arī pirmsskolas iestādē mazais pilsonis ietu ar prieku, justos motivēts, atraisīts, savas spējas un talantus piepildošs. Cita starpā tur ļoti svarīgs spēlētājs ir arī pedagogs. Un man patiešām ļoti rūp tas, lai pedagogu labsajūta pieaug. Bet viņa nevar pieaugt tikai uz citu rēķina.
