NRA turpina pētīt Svētes sektu; kaimiņš stāsta, kā atklāts, ka līdzās esošā īpašumā kāds nomiris
Neliela, necila divstāvu ēka klusā, mazā Jelgavas ieliņā, kas atgādina piedēkli netālu no vietējās Ceļu satiksmes drošības direkcijas nodaļas. Kad, pēc Neatkarīgās rīcībā esošās informācijas, tieši šajā mājā bija mirusi Pirmajai evaņģēliskajai Jēzus draudzei piederīgā jauna sieviete un viņas bērns, īpašums tika pārdots ļoti ātri. Šis stāsts apstiprina, ka pat blīvi apdzīvotā vietā ir iespējams milzīgās mokās no šīs pasaules aiziet tā, ka neviens gailis pakaļ nedzied.
Jelgavas klusajā ieliņā - kaimiņš pie kaimiņa, māja pie mājas. Vai tiešām neviens nedzirdēja sievietes sāpju kliedzienus, dzemdējot bērnu un mokoties agonijā vismaz pāris diennaktis? Vai viņa vispār meklēja palīdzību? Kurš izsauca ātro palīdzību vai policiju? Zemgales rajona tiesā izskanēja, ka kādu no iepriekš minētajiem dienestiem izsaucis mirušās sievietes vīrs. Bet viens no kaimiņiem Neatkarīgajai sacīja, ka citi kaimiņi sākuši uztraukties par smaku no līdzās esošā īpašuma - it kā kāds būtu nomiris, un zvanījuši policijai. Diemžēl nomira nevis kāds, bet divi cilvēki - 21 gadu vecā Līva un viņas mazulis. Abi miruši it kā tāpēc, ka bijuši ieslēgti mājā, atstāti bez palīdzības. Šī versija atšķiras no tiesā dzirdētās - ka dzemdībās asistējis mirušās Līvas vīrs un tēvs, bet draudzes svētā gana Jāņa Dāvida sieva Solvita kritiskajā brīdī nav bijusi klāt. Vispirms piedzimis bērns - jau miris, pēc diennakti ilgām mokām šosauli atstājusi viņa mamma Līva.
Vai kaimiņi zināja, kas notiek līdzās? Kaut ko zināja gan. Jelgavā un Svētē pietika pieminēt Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes nosaukumu vai vienkāršības labad pateikt - sekta, un cilvēki saprata, par ko runa. Norādīja virzienu, kur meklēt draudzes īpašumus.
Piemēram, Jelgavas mazajā ieliņā svētdienās sastājusies automašīnu rinda - visticamāk, draudze pulcējusies uz sanākšanu. Kaimiņi pukojušies - nebijis brīvas vietas, lai ar auto piekļūtu saviem īpašumiem. Līdzīgi arī Svētē - svētdienās pa zemes ceļu uz īpašumu meža malā braukušas mašīnas un mikriņi, putekļi putējuši vien. Staigājuši vīrieši baltos kreklos ar tumšām kaklasaitēm, sievietes - ar vārnu ligzdai līdzīgām frizūrām. Toties bērni jozuši savā vaļā, un pret dzīvniekiem nav izrādīta līdzi jušana. Bērni dragājuši ar velosipēdiem pa zālienu un metušies apskatīt un aptaustīt mājdzīvniekus, bet pieaugušie nebūt nav rūpējušies par mājdzīvniekiem - acīmredzami slimu suni un kaķiem.
Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes locekļi tiek aicināti uz aklu paklausību draudzes līderim, norobežošanos no laicīgās dzīves, atteikšanos no mantas, grāmatām, piemiņas lietām, interneta ziņām un attiecību uzturēšanas ar cilvēkiem ārpus draudzes. Slikti esot izmantot pasaules gudrības, jāizvairās no fotografēšanās. Kaut tikai pēc tiesas sēdē dzirdētā var secināt, ka draudzes locekļiem telefoni ir bijuši. Tiesas sēdē liecinieki stāstīja, ka tikušas sūtītas īsziņas ar aicinājumu lūgties par Līvu, bet pēcāk saņemta ziņa, ka viņa mirusi. Un, ja fotografēties nedrīkst, tad arī pase vai identifikācijas karte draudzes locekļiem nedrīkst būt, tāpat kā bērni nedrīkstētu iet skolā, kur mācās laicīgās gudrības. Tomēr tā nav.
Šī draudze ir Latvijā oficiāli reģistrēta. Tātad - legāla. Tajā ir aptuveni 170 locekļu, starp tiem - arī 45 nepilngadīgie. Kā tiek pārbaudīta draudzes darbība? Nekā. Varam šausmināties par noteikumiem, kādi pastāvēja Pirmajā evaņģēliskajā Jēzus draudzē, bet, spriežot pēc Neatkarīgās sarunas ar Evaņģēliskās Jēzus draudzes garīgo vadītāju Ainaru Jansonu, jau sen bija zināms, ka Pirmajā draudzē vērojamas neveselīgas indikācijas. Ja vien tie, kuri Pirmo draudzi reģistrēja, būtu iedziļinājušies tās ideoloģijā, iespējams, dzīva būtu gan Līva, gan viņas mazulis.
Sākums bija viens - Evaņģēliskā Jēzus draudze. Jau pagājušā gadsimta 30. gados parādījušās neveselīgas iezīmes, kad draudze sāka sludināt savu izredzētību. Toreiz to slēdza. Vēlāk draudzes vadītājs Elmārs Zvaigzne nav slēpis A. Jansonam, ka savulaik, pagājušā gadsimta 60. gados, ir sašmucējies uzņēmumā Somdaris. E. Zvaigzne tur strādājis, un bijis iespējams ietaupīt materiālus un šūt kreiso jeb nelegālo preci. Tiesā viņš to atzinis. Darījumā bija iesaistīts kāds jauns cilvēks no draudzes, un Elmārs gribējis viņu pasargāt, tāpēc uzņēmies visu vainu. Savukārt īstais vainīgais bijis pavisam cits cilvēks, kurš savu vainu noliedzis. Bet tiesa lēma, ka Elmārs nav pelnījis cietumu, toties tas, kurš savu vainu neatzina, iesēdināms aiz restēm.
Šis gadījums izmantots, lai turpmāk norādītu, ka Elmārs ir sakompromitējis Evaņģēlisko Jēzus draudzi. Draudze sākusi šķelties, un ar laiku izveidojās Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze, vienlaikus pastāvot arī Evaņģēliskajai Jēzus draudzei. A. Jansona tētis piederēja Evaņģēliskajai Jēzus draudzei un ir piedzīvojis laiku, kad šķelšanās periodā draudzes līderi viņam neļāva būvēt māju. Līdzīgi kā tagad tiek pamatots, kāpēc Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes locekļu īpašumi pieder visiem - kā komunismā. A. Jansona tētis nav paklausījis, un ģimene izvēlējusies Evaņģēliskās Jēzus draudzes sludinātās vērtības.
A. Jansons saka - mēs neesam tādi kā Pirmajā evaņģēliskajā Jēzus draudzē, Pirmajā evaņģēliskajā Jēzus draudzē notiekošo viņš vērtē kā apmātību, iebiedēšanu, novešanu beztiesiskā stāvoklī, zombēšanu, kritiskās domāšanas trūkumu. Viņš uzskata, ka no šīs draudzes izbēgušajiem cilvēkiem nepieciešama rehabilitācija.