Grāmatu autore Rūta Koluža: mūža draudzība ar grāmatu un latviešu valodu

 
©Publicitātes foto

Lielvārdietei Rūtai Kolužai ir īpašas attiecības ar grāmatām un latviešu valodu. Viņa ne tikai ir aizrautīga to lasītāja, bet arī autore – daļa no tām ir lielisks palīgs latviešu valodas gramatikas apguvei, bet ar īpašu mīlestību sarakstītas tās, kas veltītas Lielvārdei un lielvārdiešiem. Arī šobrīd uz galda jaunākais izdevums – par pieciem Lielvārdes teātriem, kam Rūtas kundze ir roku pielikusi kā redaktore. Viņas literārais devums novērtēts augstu – saņemta balva Gada lielvārdietis un Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme.

Draudzība ar grāmatām aizsākusies bērnībā, kas pagājusi Bauskas novada Mežotnē. Iespējams, ka to stiprinājis tas, ka tēvs viņām, piecām māsām, labprāt lasījis vakaros priekšā. Atceroties, kā tolaik, pēckara gados, laikrakstā Cīņa nācis turpinājumos Viļa Lāča romāns Vētra, tas arī bija viens no literārajiem darbiem, ko klausījušās. Tēvs bijis tas, kurš visu laiku meitām atgādinājis: izglītība un zinības ir tās, kas ir vislielākā vērtība. Jo mantu un naudu var atņemt, taču ne garamantas. To nu likušas aiz auss un izglītību ieguvušas visas. Pateicoties tēvam un viņa klusam atgādinājumam, ka ar politiku noteikti nevajag pīties, Rūta apzināti izvairījusies no stāšanās jaunatnes organizācijās un kompartijā. Par laimi, izdevies izvairīties no izsūtīšanas, jo ģimene neskaitījās turīga, taču to, kā tajā 1949. gada marta dienā bija pilni ceļi ar pajūgiem un cilvēkiem, spilgti atceras. Māte todien mudinājusi meitas palikt mājās, jo ceļš līdz skolai bija vairāku kilometru attālumā - labāk nemērot to, kad apkārt tāds posts.

Laiki bija skarbi. Rūtas kundzei ir atmiņā palicis, kā nereti pavasaros un rudeņos, pa izrūgušajiem ceļiem cilpojot un pārplūdušos grāvjus pārvarot, nācies novilkt kurpes un zeķes, un brist ūdeņiem pāri, lai nesamērcētu tās. Pēc tam tik dvielītī noslaucījusi pēdas, apāvusies un turpinājusi ceļu. Brīnoties, ka, saltajos ūdeņos kājojot, ir iesnas nepiemetušās. Laikam jau bērnības dienu rūdījums palīdzēja stiprināt arī garu. Jo darba nekad nebijusies. Jo vairāk jādara, jo vairāk var padarīt, uzsver Rūtas kundze. It īpaši, ja tas ir sirdsdarbs. Par to kļuvusi latviešu valoda - jau no skolas gadiem paticis analizēt teikumus un raudzīt, kā vārdi liekami kopā un kādas pieturzīmes tos saista. Šī patikšana palīdzējusi arī ilggadējā skolas sienasavīzes redaktores darbā (tas nebija viegls pienākums, jo avīze tika izdota ik dienu).

Pēc Filoloģijas fakultātes pabeigšanas desmit gadus strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Bauskas pusē, tad darba gaitas aizvedušas uz Lielvārdi, kur skolā aizvadīti pieci gadi. Tad ģimenei nācis smags pārbaudījums: meitiņa smagi saslimusi un nācies pārciest sirds operāciju. Pēc tās sasirgušas plaušas, divus gadus kopā ar viņu pavadījusi dienvidu republikās, kur vairāk saulītes. Kad slimība atkāpusies, atsākusi strādāt skolā, un tad viņu uzrunājusi Izglītības ministrija, kur piedāvāts darbs jauno mācību līdzekļu nodaļā. Gatavojot palīgmateriālus latviešu valodas skolotājiem, likusi lietā pašas darba gados sakrāto metodisko bagātību. Lūk, izdales materiāls divdabja teiciena labākai apgūšanai. Uzrakstīta latviešu valodas gramatikas grāmata, kas izpelnījusies lielu atsaucību skolās. Arī pareizrakstības rokasgrāmata Palīdzi, māsiņ!, kas domāta pašmācībai, ieguvusi lielu popularitāti, ne velti vairākkārt izdota. Lūkojot uz galda izliktās grāmatas, acs aizķeras pie vākiem ar nosaukumu Ķikuraina valodiņa. Izrādās, tādu nosaukumu devis dramaturgs, lielvārdietis Gunārs Priede (par ķikuru savulaik dēvēja odu kāpuru). Tā tapusi 2000. gadā, kad Ogres rajonā izsludināts Valodas gads, un visā tā garumā lieli un mazi savā mājā, sētā un apkārtnē skaidrojuši un pierakstījuši, kā sauc cilvēkus, lietas un vietas. Savus pētījumus sasūtījuši kopumā 196 autori, un, tos apkopojot vienuviet, iznākusi lieliska sava laika liecība. Ar īpašu sirsnību Rūtas kundze tur rokās bilžu grāmatu Sakārnīši, kas tapusi kopā ar Māri Medeni. Tajā savdabīgie dabas darinātie mākslas darbi kopā ar pašu sacerētiem dzejoļiem liek pasauli uzlūkot ar vērīgāku aci. Bez dabas veltēm nav domājama dzīve. Jā, jā, arī tām, kas liek teju katram latvietim rudens pusē meklēt grozu un nazi. Rūta un viņas vīrs, kurš nu jau pāris gadus aizsaulē, sēnes mīlējuši lasīt (re, cik šis vārds labi sasaucas ar grāmatām!) ne tikai savai lietošanai, bet padarījuši tās par eksponātiem desmit izglītojošās izstādēs, kas izveidotas Lielvārdes kultūras namā. Patiesībā kopā ar atsaucīgiem palīgiem radīti īsti mākslas darbi, kurus nākuši lūkot ne tikai lielvārdieši. Ar entuziasmu vien, tikai pāris reizes saņēmusi finansiālu atbalstu, kas aizgājis sēņu zupas vārīšanai un balvām. Par košo un asprātīgo rezultātu liecina fotoalbumos fiksētie mirkļi. Ar visu čūsku? Kā tad! Tā bijusi ieritinājusies un nolikusies jau uz ziemas guļu sūnu vezumā, kas atvests no meža, lai izveidotu izstādi par mežu tipiem. Nevienam pāri nenodarījusi un veiksmīgi aizgādāta atpakaļ uz savu valstību.

«Noteikti gribu palepoties ar lielvārdiešiem,» uzsver Rūta Koluža, rādot grāmatu Lielvārde laiku lokos, kurā aptverts laiks līdz Atmodai. Viņa to veidojusi, nevis apkopojot arhīvu materiālus, bet iesaistījusi tajā ap simtu cilvēku, norādot, ko katrs darījis: kurš fotografējis, kurš stāstījis, kurš rakstījis. Viņa literāri apstrādājusi, apkopojusi, papildinājusi. Rediģējusi arī virkni citu autoru, tostarp savas māsas Annas Seiles sarakstītās atmiņas par deputātes darbību Saeimā. Rindā stāvot Lias Guļevskas grāmata par ilggadējo kolhoza Lāčplēsis priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu. Tāpat iznācis piestrādāt par scenāristi - gatavojot lugu pēc Kelīnas Klānas romāna Trīs vītušas rozes, ko izrādīja Lielvārdes pensionāru biedrības teātris Paši. Lielvārdes pensionāru biedrībā viņa joprojām aktīvi darbojoties, un tas ir viens no avotiem, kas dod pozitīvu lādiņu. Re, tuvākais pasākums - Elzas Bērziņas, par kuru arī tapusi viņas rediģēta grāmata, dzejas uzvedums. Tāpat prieku rodot kopā ar bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Un ar grāmatām, protams. Ja tās ir, dzīvē nekad nevar būt garlaicīgi.

 

Abonē