Prestižāko Latvijas kapsētu reitings oficiāli nepastāv, bet ir kapsētas, kurās dzīvie raujas tikt apbedīti vai mirušā tuvinieki nelaiķi apbedīt.
Diemžēl nav kritēriju, kas ļautu izvērtēt cilvēku nopelnus valsts labā, lai piešķirtu kapavietu kaut kā īpaši. Tāpēc, ka nav ne kritēriju, ne arī valsts līmenī būtu noteikta, teiksim, ministriju vai Valsts prezidenta kancelejas atbildība izvērtēt nozīmīgu, slavenu, valstiski, sabiedriski vai citādi ievērojamu cilvēku apbedīšanu, rodas situācijas, kas nedara godu, izraisa šaubas un netieši šķiro cilvēkus kastās.
Jo - vai profesionāls skursteņslaucītājs ir sliktāks par nodzērušos aktieri, kuram vismaz teorētiski pienāktos vieta Rīgas 1. Meža kapu Mākslinieku kalniņā, bet godprātīgajam skursteņslaucītājam - sazin kur Bolderājas vai Jaunciema kapos?
Nu arī noslepkavotais maksātnespējas administrators un advokāts Mārtiņš Bunkus ir apbedīts Rīgā, 1. Meža kapos, tiešā Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa tuvumā. Četrvietīgā kapavietā. Jāatgādina, ka nelaiķis advokāts Andris Grūtups panāca, ka viņam vai, kā savulaik tika skaidrots, viņa draudzenei tika ierādīta kapavieta pie 1. Meža kapu ieejas vai izejas, kā kuram labpatīk to vērtēt. Tā, starp citu, ir ģimenes kapavieta, kurā ir legālas iespējas apbedīt ne vienu vien aizgājēju.
Tagadējā M. Bunkum piešķirtā četrvietīgā apbedījuma vieta pirms tam bijusi aktēta. Proti, ilgstoši nekopta, tāpēc to drīkst ierādīt citu personu apbedījumiem. Turklāt nesadalītā veidā, jo tā ierādīta/nopirkta kā četrvietīga kapavieta. Rīgas domes Kapsētu pārvaldes vadītājs Gints Zēla Neatkarīgajai saka - šajā kapavietā drīkst apbedīt tikai urnas, tā tikusi piedāvāta citiem cilvēkiem, bet viņi atteikušies, jo vēlējušies aizgājēju apbedīt zārkā. Savukārt Bunkus ģimene tieši šo vietu izvēlējusies no vairākiem desmitiem citu piedāvāto kapavietu.
Rīgas Meža kapi ir daļēji slēgta kapsēta, un Rīgas domes noteikumi paredz - pie kapavietas tajos iespējams tikt gadījumā, ja tur jau iepriekš apbedīts radinieks vai arī, ja ir sevišķi nopelni Latvijas vai Rīgas pilsētas labā. Spriežot pēc Tieslietu ministrijai nosūtītajām vēstulēm, kas ir Neatkarīgās rīcībā, var secināt, ka Bunkus ģimene gribēja apglabāt M. Bunku tieši 1. Meža kapos un Tieslietu ministrija uzrakstījusi ieteikuma vēstules, norādot šo kapsētu. G. Zēla laikrakstam teica, ka Rīgas domes Kapsētu pārvalde sākotnēji uz tai atsūtīto Bunkus mātes iesniegumu atbildēja ar nē, bet, saņemot Tieslietu ministrijas vēstules, noslepkavotā maksātnespējas administratora ģimenes lūgums tika apmierināts. Kā M. Bunkus nopelni uzsvērta dalība profesionālajās organizācijās, nevis konkrētas viņa pārstāvētās lietas vai sasniegumi. Cienījams advokāts un maksātnespējas advokāts Eiropā - teikts, jāpieļauj, viņa mātes (Neatkarīgajai atsūtītajā vēstules kopijā dati ir noslepenoti) rakstītajā vēstulē Kapsētu pārvaldei.
G. Zēla ironiski noteic - vai tiešām viņš ir vissvarīgākā persona Latvijā, kura var izlemt, ļaut vai liegt kādu apbedīt pieprasītajā kapsētā, ja lūgumu pamatojusi attiecīgā institūcija (konkrētajā situācijā - Tieslietu ministrija), bet Rīgas pašvaldības saistošajos noteikumos nav formulēti īpaši svarīgu personu apbedīšanas kritēji īpaši nozīmīgās kapsētās. G. Zēla uzsver, ka kritērijus viņš nevar noteikt - «mums nav sadalītas lotes par prestižākajām kapavietām». Tāpēc, ja Tieslietu ministrija neiebilst Bunkus ģimenes vēlmei apbedīt tās noslepkavoto locekli 1. Meža kapos, tad tā ir Tieslietu ministrijas atbildība par izvēlētajiem kritērijiem.
Producents Juris Millers piekrīt, ka nepieciešams izveidot vai nu īpaši svarīgu personu apbedīšanas kritērijus, vai arī ar to vajadzētu nodarboties speciālai komisijai. Viņš atgādina, ka vienas un tās pašas kultūras ministres laikā komponista Ulda Stabulnieka apbedīšanai no Kultūras ministrijas līdzekļiem tika piešķirti 242 lati komponista kremēšanai, bet - neviens santīms apglabāšanai, toties dzejnieka Imanta Ziedoņa bērēm atvēlēti 19 000 eiro. «Šis gadījums parādīja to, ka Latvijā ir nepieciešami kritēriji, pēc kuriem ir saprotams, kurām personām pēc nāves pienākas atdusas vietas vienā vai otrā kapsētā, lai neveidojas tādas diskutablas situācijas,» norāda J. Millers.
