Blodons: Stāsts nav par Grētu, bet dažiem večiem
«Daži veči bīda cauri lielu biznesu savtīgās interesēs, nerēķinoties ar Latvijas realitāti,» – tā topošajā enerģētikas un klimata plānā iestrādāto transporta politiku vērtē Latvijas Motoklubu asociācijas sekretārs Arnis Blodons. Šoreiz runājam nevis par motocikliem, bet gan meliem klimata vārdā un valdības ieceri atņemt iedzīvotājiem tiesības uz videi un makam draudzīgu mobilitāti, ko lieliski nodrošina desmit gadus vecs iekšdedzes dzinējs.
- Tas lielais skandāls sākās no viena raksta Neatkarīgajā - Mašīnām plānots paralizējošs nodokļu kāpums. Kādēļ tāda rezonanse?
- Gaismā tika izvilkts dokuments, kurā diezgan voluntāri bija iestrādāti principi brīvā tirgus mehānisma salaušanai. Tajā bija konkrēti nolobēts privāta uzņēmuma bizness. Un šai gadījumā es nevaru pārmest ne Kulberga kungam, ne Rūtiņa kungam, kuri plēš krūtis par jaunu automobiļu tirdzniecību, jo viņi ir pieņemti darbā, lai pārdotu jaunus automobiļus. Šī asociācija nodarbojas ar to, ka reklamē savu preci un iestāsta, ka ikvienam cilvēkam jābūt laimīgam, kad viņš paņem kredītu bankā, samaksā noteiktus procentus un stimulē jaunu mašīnu iegādi. Kas, savukārt, veicina ražošanas apgrozījumu. Tas ir kapitālisma pamatprincips - tirgus kā suns ķer pats savu asti. Pārdot vairāk, ražot vairāk! Bet ir viena lieta, kas tiek noklusēta. Jo vairāk mēs patērējam šai riņķa dancī, jo vairāk arī piesārņojam. Tātad stāstīt, ka, uzražojot vairāk preču, mēs būsim draudzīgāki dabai, tā ir apzināta melošana.
- Tas nozīmē, ka mēs ar savām līdz divdesmit gadus vecajām mašīnām esam dabai draudzīgāki nekā bagātnieki, kas pērk jaunas ik pēc pāris gadiem.
- Faktiski tai filozofijai vajadzētu būt šādai: ja gribam izturēties saudzīgāk pret dabu, ir jāsamazina ražošanas apjomi uz ilglietošanas rēķina. Valkā savas drēbes ilgāk, nemet ārā - pielabo! Labo un uzturi kārtībā savu transportlīdzekli ilgāk. Tas dos labāku zaļo efektu, nekā tas, ka mēs katru otro vai trešo gadu mainīsim mašīnu. Nav jau noslēpums - kādreiz, teiksim, Volvo 240 taisīja pēc principa, lai tas kalpotu pircējam, viņa dēlam un varbūt vēl noderētu mazdēlam. Šodien mašīnas taisa, lai tās nokalpotu garantijas laiku, varbūt vēl mazdrusciņ pabrauktu, bet principā, lai mēs būtu stimulēti pirkt jaunu auto. Kas attiecas uz iejaukšanos mūsu iekšējā tirgū - skaidrs, ka to grib jauno auto tirgotāji, bet es nesaprotu, kāpēc šo visu stimulē valsts.
- Varbūt valdība bija cerējusi, ka sabiedrisko apspriešanu visi palaidīs garām? Un pēc tam, kad dokumenti būs pieņemti - ko nu tur vairs.
- Šie te radikālie punkti par trim gadiem (importējamo mašīnu vecuma cenzs) bija iezīmēti no konkrētu personāžu puses. Domāju, ka nozares ministrs labi saprata, kas tur notiek. Bet pārējiem bija vienalga, jo - kas gan to visu izlasa līdz galam. Labi, ka šinī brīdī dokumentu pakete tika izvilkta un parādīta sabiedrībai. Sākās skaidrošanās, ka viss vēl ir negatavs, ka žurnālisti melo. Bet tas nav pareizi! Pateicoties žurnālistiem, šie fakti nāca gaismā.
Un tagad tas nākamais jautājums - cik zaļi mēs esam patiesībā? Jebkura, vienalga kura transportlīdzekļu ražošana piesārņo vidi. Ja runājam par elektroautomobiļiem, kurus stumj cauri kā to pašu gaišāko nākotni, nu tā arī nav patiesība. Vācijā, kur ražo šīs automašīnas, ir izdarīts pētījums. Vienam BMW elektromobilim ir jānobrauc 125 000 kilometru, lai tikai novienādotos ar visnetīrāko Volkswagen dīzeli. Mēs arī zinām, ka litija jonu akumulatori satur kobaltu. Iegūst to Kongo, un tur ir ļoti lielas problēmas. Ja apskatāmies Human Rights Watch [globāla nevaldības cilvēktiesību organizācija] konstatēto, raktuvēs strādā bērni. Viņi cieš. Un tad nu sanāk, ka foršie baltie onkuļi Norvēģijā brauc ar jaukām mašīnām, bet patiesībā tas notiek uz citu cilvēku rēķina.
- Vēl jau elektroauto ir arī ļoti dārgs un ar vāju veiktspēju.
- Tas tā ir šobrīd. Tāpēc asociācijas ideja, ka mums visiem vajadzētu ņemt kredītus un pirkt automobiļus neatbilstoši saviem ienākumiem, nav atbalstāma. Nu nevar cilvēkus grūst iekšā bedrē. Jāsaprot, ka šodien privāts transporta līdzeklis lielai daļai ārpus Rīgas dzīvojošo ir vienīgā iespēja, kā nokļūt darbā. Mēs esam likvidējuši infrastruktūru. Mēs nepievēršam uzmanību ceļiem, jo spītīgi netiek iezīmēta konkrēta naudas summa, kā tas bija kādreiz ar Autoceļu fondu.
- Eiropas fondi arī vairs nebūs pieejami.
- Tie beigsies, un viss. Principā mēs piesārņojumu radām tāpēc, ka neatjaunojam savu infrastruktūru. Mašīnas ir spiestas pulcēties sastrēgumos, jo tilti ir nobrukuši. Mašīnas tiek lauztas un dangātas pa ceļiem, kuros nav investēts. Tad vēl ārpus pilsētām mēs noņemam sabiedrisko transportu. Bet kā cilvēki lai darbā nokļūst?! Tas automobilis ir vienīgā iespēja, kā nokļūt darbā un pieražot PVN, ko maksāt valstij nodokļos.
- Man šķiet amorāli, ka bagātnieki, kuriem ir dienesta automašīnas un kuri tāpat turpinās ar tām braukāt, tagad lemj, kā iekasēt vairāk no tiem nabagajiem laukos.
- Lai atceramies Orvela 1984. Tas, ko kādreiz uzskatījām par skarbu satīru, šodien vienā demokrātiskā un attīstītā Eiropas valstī, par kādu sevi uzskatām, sāk īstenoties. Kāpēc augša var neievērot likumus, bet mums apakšā tie jāievēro? Un lietoto automašīnu brīvais tirgus vienreiz jau tika sačakarēts. Premjera basketbolista laikā mēs zaudējām visu tirgu. Krištopans aplika ar milzu nodokļiem lielos dzinējus, un tirgus pārcēlās uz Lietuvu. Tur izgāja miljoniem mašīnu cauri, kas ienesa šai valstij nodokļus. Ienesa labumu. Pēc tam šī norma tika atcelta, bet viss jau bija pazaudēts.
- Par šo publiski raizējas auto asociācija - ka pārtapsim par lietoto auto zemi.
- Asociācijas galvenais mērķis, ko Kulbergs arī neslēpa raidījumā Tieša runa, ir pakalpojums Carsharing. Tātad uzsēdināt uz tā valsts institūcijas un citas iestādes. Nu parēķini, kas tā par peļņu, ja visiem savs autoparks jāpārkārto. Tie būs milzīgi iepirkumi, kas veicinās jauno automobiļu tirdzniecību. Un te man ir jautājums - kāpēc cilvēkus grūž iekšā līzingos, kāpēc iestādes tiek grūstas papildu izmaksās, kas atkal tiks segtas no nodokļu maksātāju naudas. Viss noslēpums ir šī biznesa lobēšana. Tāpēc arī daļa mediju šobrīd ļoti aktīvi proponē asociācijas viedokli.
- Te nav pie vainas arī zināms naivums? Jauni cilvēki, jauni žurnālisti. Varbūt nesaprot.
- Jaunam žurnālistam tas varbūt arī būtu piedodams. Bet ir vecākie kolēģi, ir galvenie redaktori un ir arī reklāmas daļas - visos medijos. Savukārt vieni no lielākajiem reklāmas devējiem ir jauno automobiļu tirgotāji. Un, kā tu kodīsi rokā, kas tevi apmaksā. Arī tāds Rebaltica stāstīja, ka tas viss ir fake news, ar ko jūs nodarbojaties. Nu man tad ir jāuzdod jautājums, vai viņi ir apmaksāti no šī reklāmas budžeta.
- Un tomēr, vai tur varētu būt zināma deva zaļā ideālisma? Arī Grētas stāstā. Diezin vai tā jauniete ir apmaksāta, lai apzināti melotu?
- Tā meitene ir izņemta ārā no viena konteksta. Garām gāja ļoti spēcīgs PR speciālists. Tanī brīdī pasaulē tika apgriezts finansējums zaļajiem - gan Amerikā, gan Kanādā. Vajadzēja atrast veidu, kā pievērst uzmanību un atjaunot šo finansējuma plūsmu. Un te noderēja brīnišķīgs stāsts par meiteni, kura tiešām svēti tici tam, ko runā. Turklāt lielos vilcienos viņa jau neko nepareizu nesaka. Mums tiešām ir jāizturas pret dabu draudzīgāk. Mums jārūpējas par vidi, kurā dzīvojam. Bet tas nenotiks tādā veidā - kaut ko noklusējot, kaut ko piemelojot.
- Vai šobrīd dokumentos ieskicētā Latvijas autoparka nomaiņa ir reāla, turklāt tik tuvos termiņos - līdz 2030. gadam!
- Ar likumu visu ko var uzspiest. Ja vienā dienā vadošie nolems, ka tā tam būs būt, tautas uzdevums ir vai nu to pieņemt, vai nepieņemt. Un atcerēsimies, ka Satversmes preambulā ir rakstīts skaidri un gaiši - rūpēties par tautas labklājību. Ja apskatāmies kartēs, mēs esam viena no viszaļākajām valstīm. Ražošanas mums nav, mēs ne ar ko nepiesārņojam. Tie daži simti tūkstošu automašīnu, kas braukā pa Latviju...
...rada milzīgu CO2 pēdu.
- 0,02% no visas pasaules. Kļūdas robežās. Tātad tas vispār pat nav pamanāms!
- Biju aizgājis uz Enerģētikas un klimata plāna sabiedrisko apspriešanu. Viņi secinājuši, ka, realizējot plāna pasākumus, tiem būs «izšķiroši pozitīva globāla ietekme uz klimatu». Un to uzraksta pieauguši cilvēki.
- Skaistus teikumus var izlasīt jebkuras valdības stratēģijās. Bet nemelosim paši sev. Cilvēki jau būtībā negrib braukt ar vecām mašīnām. Ir jādomā par to, lai mums šeit būtu iespēja nopelnīt, eksistēt un pārvietoties ar atbilstošiem transportlīdzekļiem, tam jābūt valstiskam uzdevumam.
- Jautājums arī, kas ir veca mašīna. Kopta mašīna var būt arī desmitgadīga, kamēr divgadīgam taksometram vieta ir šrotā.
- Un ko tad mums darīt ar cilvēku pēc četrdesmit.? Viņš jau arī vairs neatbilst jauna cilvēka parametriem, nevar noskriet simt metrus desmit sekundēs. Taču viņam ir pieredze, un viņš vēl joprojām dod pievienoto vērtību valstij. Ar automobiļiem ir tieši tāpat - tie ir uzražoti, un Einšteina fiziku uz planētas Zeme neviens nav atcēlis. Viens divlitru benzīna motors, vienalga, kā mēs to uzbūvētu, zem pieciem litriem degvielas netērēs. Lai iekustinātu noteiktu masu, jāpatērē noteikts enerģijas daudzums. Jā, ir visādi veidi, kā patēriņu samazināt, mēs uzliekam divas turbīnas, kas mazam motoriņam saīsina darba mūžu. Bet tik un tā pastāv robeža, aiz kuras mēs nevaram aizkāpt.
- Autoindustrijas melošana un izmešu skandāls jau arī būtībā bija tikai neizpildāmo prasību dēļ. Un tagad Eiropas Komisija atzinusi, ka mazo dīzeļu programma bija kļūda. Rietumeiropā pilsētas tika piedzītas pilnas ar maziem, dūmainiem motorīšiem, kas kaitē videi un plaušām.
- Tas ir skaidrs piemērs, kāpēc mums jāvadās pēc mūsu Satversmes, pēc veselā saprāta un jārūpējas par labklājību. Nevajag skriet pakaļ visam, ko vienā brīdī pieņem viens ierēdņu bars un pēc pieciem gadiem labo otrs. Un valdībai vajadzētu nevis lobēt šauru interešu loku, bet domāt ilgtermiņā par to, kā mēs šeit eksistējam. Viens no pamatiem tam ir transports.
- Patiesībā jau klimata plāns attiecas ne tikai uz transportu. Tur ir arī uzņēmējdarbības ierobežošana, aizliegums atslēgties no centrālās apkures, obligāta energoefektivitāte.
- Atceros, ka pirms kādiem 10 gadiem mēs runājām par atjaunojamiem energoresursiem un visur stāstīja, cik brīnišķīgi, ka pārejam uz koksnes dedzināšanu. Tagad lasīju, ka aktīvi iestājas pret koksnes dedzināšanu krāsnīs, un tūliņ vēl ar nodokļiem apliks. Nu kas tie vēl par murgiem?!
- Neesam pieminējuši vēl vienu personāžu šai stāstā, proti, ekspremjeru Kalvīša kungu. Viņš lobē ideju par transporta infrastruktūru saspiestajai gāzei, kas ir fosilais kurināmais. Kāpēc nodokļu maksātāju nauda jātērē, lai pirktu Krievijas gāzi?
- Grūti spriest par ģeopolitiskajām prioritātēm. Tikpat labi var paprasīt, kāpēc tiek būvēts gāzesvads Nord Streem 2 un Merkele ar Makronu tur nekādas pretrunas nesaskata. Tā ir lielā enerģētika, tās ir vienošanās pie galda, kur mazos spēlētājus galvā neņem. Tas, ka Latvijas gāze meklē noietu savam produktam, tas ir loģiski. Taču, ja mēs visiem stāstām, ka mums kaimiņos dzīvo viens bīstams lācis, tad rodas jautājums - kāpēc lai mēs šim lācim vēl dotu ievārījumu?
- Formāli visam šim stāstam apakšā ir Latvijas nospraustie klimata mērķi, ko valdība uzskata par neaizskaramiem. Kā var nospraust tādus mērķus, ko nevaram izpildīt?
- Grūti komentēt, kā šie mērķi sastādīti, bet noteikti tos nav sastādījuši profesionāli cilvēki. Valstij taču būtu jārūpējas par tautsaimniecību, par to, lai šeit kaut kas notiktu, darbotos. Un to nav iespējams izdarīt, aizgriežot visu skābekli ciet. Mēs visi zinām, ka tas, kurš ražo pievienotās vērtības nodokli, tas arī uztur valsti. Ne jau ierēdņi.
- Te gan ne tikai ierēdņi pie vainas. Politiķi visu šo savārījuši un tagad cenšas nogrūst uz ierēdņiem.
- Savā ziņā arī politiķis ir ierēdnis. Tas ir cilvēks, kam daļa sabiedrības ir deleģējusi rūpēties, lai dzīve būtu labāka. Bet, apbružājoties šai birokrātijas vidē un saskaroties ar dažādu interešu lobēšanu, viņš pamazām sāk darboties pretēji deleģējumam.
- Paradokss ir tāds, ka visos politikas plānošanas dokumentos, arī klimata plānā tiek solīts, ka mūsu dzīve kļūs labāka.
- Kādam jau kļūs labāka. Kāds jau nopelnīs...
- Atgriežoties pie transporta temata, kāda būtu sakarīga transporta politika? Kas ir tas, uz ko mums jāiet?
- Manuprāt, šinī brīdī nevajadzētu spert kaut kādus ārkārtas soļus attiecībā uz transporta iegādi. Paskatījos automašīnu vidējo vecumu Eiropas attīstītajās valstīs. Kad biju Itālijā, vēl speciāli nofotografēju - tur ar Šveices numuriem brauca ceturtās paaudzes golfs. Viņiem vidējais automašīnu vecums ir 8,6 gadi. Mūsu valstī vidējais vecums ir 16 gadi. Tas nav labs rādītājs, bet atbilstošs tam, ko iedzīvotāji šobrīd var atļauties. Ja gribam uzlabot šo situāciju, nesaprotu, kāpēc nepievienojam transporta nodevu pie degvielas, kā tas ir visur citur Eiropas Savienībā. Tas būtu sociāli taisnīgi - ja nopērc mašīnu ar piecu litru motoru, tad arī maksā attiecīgu nodokli. Tas stimulētu mazāk piesārņojošu automobiļu iegādi. Taču nevar pēkšņi pieņemt lēmumu, ka tagad visi pirksim tikai trīsgadīgas mašīnas. Šis ir vienots tirgus, un cilvēki meklēs citus risinājumus. Tas jau notiek. Atver firmas kaimiņvalstīs ar filiālēm Latvijā un brauc ar citiem numuriem. Kapitālistiskā tirgū nevar pastāvēt viena maza saliņa ar krasi atšķirīgiem noteikumiem. Es to transporta politiku drīzāk saredzu stingrā kontrolē, kādu neapšaubāmi nodrošina CSDD ikgadējā tehniskā apskate. Auto atgāzes un kopējais tehniskais stāvoklis jāpārbauda atbilstoši konkrētiem parametriem. Un es vēlreiz atkārtoju, tās ekoloģiskās pēdas kopējā pasaules kartē mums vispār nav. Cita lieta, ka Latvijas mērogos problemātiska ir Rīga.
- Taču Rīga nav klimata, bet gan vides problēma.
- Pirmkārt, lai Rīgā nebūtu sastrēgumu, ir jāatrisina tiltu un ceļu problēmas, kas mums ir mūžīgas. Ja tagad vēl kādu tiltu aizklapēs, sastrēgumi vispār būs ellīgi. Un tas viss kūp un iet gaisā. Tiklīdz infrastruktūra būs sakārtota, arī korķu nebūs, jo nav jau tik daudz mums to mašīnu. Un otra lieta - transportlīdzekļu nodeva jāpievieno degvielai.
- Un vēl trešā - savest kārtībā sabiedrisko transportu. Baltkrievijā viņiem kursē pašu ražoti elektriskie autobusi.
- Te gan jājautā, proporcionāli cik daudz pret pārējo transporta plūsmu sabiedriskais transports piesārņo. Rīgā, jā, - varbūt tas arī būtu risinājums.