Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde par deinstitucionalizācijas jautājumiem un konkrēti par sociālās aprūpes centra Lubāna likvidēšanu apliecināja, ka jautājumā par sociālajiem pakalpojumiem un cilvēku ar smagiem garīga rakstura traucējumiem cilvēktiesību ievērošanu valsts iestādēm, tostarp Labklājības ministrijai, steidzami nepieciešama profesionāla palīdzība.
«Cilvēku pārvietošanā no viena aprūpes centra uz citu netiek ievērotas viņu cilvēktiesības, un tas notiek jau atkārtoti,» tā vienā teikumā situāciju sociālajā aprūpē raksturoja Tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne.
Neatkarīgā vairākkārt ir pievērsusi uzmanību sociālās aprūpes centra Lubāna slēgšanas apstākļiem, kur loģisku argumentu trūkst (pirms vairāk nekā gada tika slēgts aprūpes centrs Rupsalā, šoruden Vecumos - abi centri bija Lubānas sastāvā). To apliecināja arī otrdienas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde, kurā neizdevās uzzināt nevienu pārliecinošu argumentu, kāpēc neliels aprūpes centrs ir jāslēdz un cilvēki jāpārvieto uz citiem centriem, tādā veidā neveicinot šo cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iekļaušanu sabiedrībā, drīzāk pretēji. «Es esmu ilgstošās aprūpes iestāžu pretiniece, tomēr tas, kas tagad notiek ar Lubānas slēgšanu ir neizprotami un nepieļaujami,» saka Kustības par neatkarīgu dzīvi speciāliste Dita Rituma. «No nelielas kompaktas iestādes, kur cilvēki dzīvo kā mājās, pazīst viens otru un darbiniekus, viņi tiek pārvietoti uz tādām iestādēm kā Ezerkrasti [pašlaik lielākais aprūpes centrs, kur iedzīvotāju skaits tuvojas 500]. Tas nozīmē, ka mēs no vienas iestādes mehāniski pārvietojam cilvēkus kā mēbeles uz citu iestādi, turklāt būtiski pasliktinot cilvēku dzīves kvalitāti. Cienījamie deputāti, lūdzu, aizbrauciet uz šī aprūpes centra veco korpusu, paskatieties, kādi tur ir apstākļi!»
Tiesībsarga birojs vasarā veica pārbaudes Ezerkrastos un konstatēja būtiskas problēmas, viena no tām - sadzīves apstākļi. «Faktiski notiek institucionālās vides stiprināšana, nevis darbs pie tā, lai šie cilvēki iekļautos sabiedrībā,» sacīja D. Rituma. Sociālās politikas veidotāji prezentācijās rāda vienu, bet realitātē dara pilnīgi pretēji. Uz to Labklājības ministrijai norādīja vairāki deputāti, tomēr atbildīgās amatpersonas tam nepiekrita un atgādināja pansionāta Reģi traģēdiju, kad sadega 26 aprūpes centra iemītnieki. Šo traģēdiju Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Āboliņa izmantoja kā argumentu, kāpēc ir jāslēdz viens neliels pansionāts, kurā ir malkas apkure. Jāatgādina: jā, arī aprūpes centra Lubāna iepriekšējo Rupsalā esošo centru slēdza, jo apkure neesot atbildusi noteikumiem, tomēr pašvaldība pilnībā renovēja apkures sistēmu, lai klienti tajā varētu atgriezties, piemēram, no centra, ko nupat slēdza Vecumos. Tā vietā formālu iemeslu dēļ (pašvaldība neesot piedalījusies iepirkumā par šāda pakalpojuma sniegšanu) cilvēkiem ierastā vide jāatstāj. Uz jautājumu, kur pašlaik atrodas cilvēki, kuriem bija no likvidējamā Lubānas pansionāta jāaiziet, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš atbildēja: citos aprūpes centros. Tas apstiprināja to, ka deinstitucionalizācijas process faktiski notiek formāli, jo cilvēki nevis iznāk no iestādēm, bet tajās atkal tiek ievietoti, jo realitātē Latvijā akūti trūkst sociālo pakalpojumu, lai šie cilvēki varētu iekļauties sabiedrībā, piemēram, grupu dzīvokļu.
«Lubānas aprūpes centrs ir piemērs, kā cilvēkus varētu integrēt sabiedrībā, jo viņi faktiski jau bija integrējušies vietējā vidē, bet tad vienu dienu - visaukstākajā ziemas dienā atbrauc speciālists, izmēra temperatūru istabiņās un pasaka: centrā ir problēmas ar apkuri. Centrs jāslēdz. It kā uz laiku. Pašvaldība to renovē, un tagad cilvēki varētu tajā atgriezties, pašvaldība ir gatava kaut par vienu eiro iznomāt šo īpašumu. Tomēr, nē - cilvēkus pārvieto uz lielajām iestādēm,» situāciju iezīmē Lubānas novada priekšsēdētājs Tālis Salenieks. Viņaprāt, ministrija apzināti meklēja iemeslus, kāpēc neatstāt ne vienu, ne otru centra Lubāna filiāli. Labklājības ministrijas argumenti par klientu drošību ir pamatoti, tomēr plaši izklāstītie plāni par deinstitucionalizāciju izskan pretēji reālajai rīcībai - cilvēkus nevis sagatavo iziešanai dzīvē sabiedrībā, bet vienkārši pārvieto uz vēl lielāku centru.
