Latvijas valsts ir apņēmusies rūpēties par Latvijas teritorijā dzīvojošo seno pamattautību – lībiešiem. Drīz jau būs 30 gadu kā apņēmusies, bet tikai vakar Saeimā oficiāli tika konstatēts, ka neizskaidrojamu iemeslu dēļ šī apņemšanās nav pildīta.
Faktiski viss, kas saistīts ar lībiešu kultūras, tradīciju un valodas kopšanu, atstāts dažu sabiedrisko organizāciju un entuziastu ziņā. Valsts politikas nav kā tādas, arī nauda netiek atvēlēta. Neraugoties uz to, ka Satversmes preambulā skaidri pateikts: «Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas (..)»
Programma beidzās kopā ar sekretariātu
No valsts pamatlikuma izrietošie pienākumi uzskaitīti likumā Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju: «Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par Latvijas senās pamattautības - lībiešu - nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par viņu apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību.» Un ir vēl citi likumi, kas paredz lībiešu tradīciju un valodas aprūpēšanu. Taču no valsts puses nekas netiek darīts, un pat apdzīvoto vietu nosaukumi Lībiešu krastā lībiešu valodā nav izlasāmi, lai gan tieši pēc lībiski neparastā un atšķirīgā uz tālajiem Ziemeļkurzemes jūrmalciemiem dodas ceļinieki.
Lībiešu eksistences jautājums vakar tika skatīts Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, un deputāti šķita tiešām apjukuši, jo neviena no pārstāvētajām ministrijām nespēja sniegt atbildi uz jautājumu, kādēļ nekas nav un netiek darīts, lai pildītu saistības pret lībiešiem. «Kā tāda situācija izveidojusies?» ierēdņiem vaicāja komisijas vadītājs Arvils Ašeradens, bet tie rokas vien plātīja. Savulaik pastāvējis tāds Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, kas it kā atbildēja par lībiešu lietām, bet līdz ar šā posteņa likvidāciju valdībā arī izstrādātā programma Lībieši Latvijā netika realizēta. Un tagad par lībiešu lietām teorētiski atbildīgas astoņas ministrijas, bet praksē neatbild neviena, un vienīgā nauda, kas lībiešiem tiek atvēlēta, ir desmit tūkstoši eiro gadā, lai simboliski piefinansētu bērniem lībiešu vasaras nometni, lībiešu kultūras dienas, kā arī lībiešu kultūras, valodas un vēstures portālu Livones.net.
Dažas vajadzības, lai izdzīvotu
Tas ir paradokss, ka valsts aizsargā dažādus dzīvniekus - sarkanvēdera ugunskrupi un dižo briežvaboli, bet valodu, ko UNESCO organizācija oficiāli atzinusi par Eiropā kritiski apdraudētāko valodu, - ne. Šis ir Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītāja Valta Ernštreita salīdzinājums. Vakar komisijas sēdē viņš triecientempā izskrēja cauri lībiešu vēstures un problēmu mudžeklim, lai deputātiem un ministriju pārstāvjiem rastos kaut miglains priekšstats, kādēļ lībieši ir svarīgi ne tikai paši sev, bet arī Latvijai un latviešiem kopumā. Ir laiks tikt skaidrībā par savām saknēm.
Tas, ko lībieši tagad prasa, faktiski savulaik jau ir apsolīts. Ir jānodrošina valodas pieejamība, iespēja to mācīties ne tikai no savas kabatas desmit dienu gadā. Nepieciešami resursi valodas attīstībai. Lībiešu tematikai jābūt iekļautai izglītības programmās. Šobrīd skolās pat vēstures stundās nav iespējams kaut ko pastāstīt par lībiešiem, jo skolotājiem nav tādu zināšanu, jo nav nekādu programmu, nav literatūras. Jau pieminētās informatīvās norādes Lībiešu krastā jāuzstāda. Arī tiesiskā telpa jāsakārto, jo tehniski šobrīd pat avīzes vai kāda radioraidījuma iznākšana lībiešu mēlē būtu pretlikumīgs pasākums. Un kā sēdē konstatēja arī paši deputāti - valstij jāatvēl līdzekļi lībiešu kultūras, tradīciju un valodas uzturēšanai. Pretējā gadījumā no jaunas valsts programmas lībiešu valodas un kultūras atbalstam, pie kā vienojušies strādāt iesaistītie, nebūs nekādas jēgas. Kas notiek, ja politikai pretī nav naudas, jau parāda iepriekšējo gadu pieticīgie panākumi. Valsts rūpes par Latvijas teritorijā dzīvojošo seno pamattautību ir teju simboliski iemiesotas rotaļu formā bērnu interešu izglītībā.
Lolojams retums
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā valdīja uzskats, ka lībieši jāasimilē. Pat izdot grāmatas lībiešu valodā bija aizliegts. Padomju vara izlikās, ka nekādu lībiešu nav, un vispār padzina cilvēkus no piekrastes ciemiem. Atjaunotajā Latvijā 1991. gadā lībiešus beidzot atzina par pamattautību. Jautājums, kas sekos tālāk.
Saeimas komisija vienojusies rakstīt vēstuli iesaistītajām ministrijām, lai valsts sekretāru līmenī tiek apzinātas aktuālās vajadzības un iespējamie risinājumi. Visticamākais, taps jauna programma Lībieši Latvijā, jo ielikt viņus tikai valsts valodas politikas pamatnostādnēs būtu par šauru. Teorētiski tas varētu būt 2021. gads, kad Latvijas valsts sāks mērķtiecīgu politiku lībiešu aprūpei. Bet līdz tam viņiem kaut kā jāpamanās neizmirt. Vēl 19. gadsimtā lībiski runāja ap 3000 cilvēku, pagājušā gadsimta vidū bija ap 1500 valodas pratēju, bet mūsdienās labi sazināties lībiski spēj ap 30 cilvēku visā pasaulē. Latvijā, pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem, dzīvo 250 lībiešu. Saudzējams un lolojams retums.
