Uzvara pār Bermonta karaspēku 1919.gada 11.novembrī deva ticību Latvijai un pārliecību par saviem spēkiem, pirmdien, 11.novembra krastmalā uzrunājot Lāčplēša dienas militārās parādes un tautas gājiena dalībniekus, sacīja Valsts prezidents Egils Levits.
"Tā bija uzvara ne tikai pār konkrētiem ienaidniekiem, bet arī pār neticību saviem spēkiem un savai valstij. Lāčplēša diena ir mūsu valstsgribas apstiprinājuma dienu," uzsvēra Levits.
"Latvijas valsts pamatā ir mūsu tautas negrozāmā valstsgriba - griba uzturēt pašiem savu neatkarīgu valsti un pašiem lemt par savu nākotni," sacīja prezidents, "ja kāds vaicātu, kā varētu sajust vai saskatīt valstsgribu, mēs droši varam atgādināt par mūsu armijas un mūsu tautas uzvaru pār Bermontu pie Rīgas."
Valsts prezidents uzrunā uzsvēra, ka pirms 100 gadiem bija pienācis kritisks brīdis Latvijas valstiskumam, kad pirms gada dibinātā valsts varēja zaudēt visu. "Cīņas un uzvara pār Bermontu bija pagrieziena punkts, kad cīņai cēlās visa tauta," sacīja Levits.
"Latvijas armijā pieteicās brīvprātīgie, kuri bija gatavi ar ieročiem rokās aizstāvēt Latviju. Sabiedrība iesaistījās ar ziedojumiem un palīdzību armijas uzturēšanā un apgādē, rūpēs par ievainotajiem. Visa tauta bija frontē par Latviju, pret tās ienaidniekiem," uzsvēra prezidents, "uzvara pār Bermontu deva to ticību Latvijai un pārliecību par savu spēku, kas ļāva atbrīvot Latvijas zemi un pabeigt brīvības cīņas pašiem saviem spēkiem un savā neatkarīgā valstī."
Pēc prezidenta vārdiem, 11.novembrī mēs simboliski svinam mūsu uzvaru neatkarības karā. "Tā bija uzvara ne tikai pār konkrētu ienaidnieku. Tā bija uzvara pār neticību saviem spēkiem, neticību savas valsts neatkarībai un nākotnei. Tā bija uzvara pār palikšanu malā un vienaldzību pret kopējo labumu."
Viņš uzsvēra, ka gadsimtu senās cīņas pierādīja, ka valsti nosargāt nevar tikai karavīri vieni paši, to var tikai tauta visa kopā. "Arī tagad veidojam visaptverošu valsts aizsardzības sistēmu un nepaliksim vienaldzīgi malā, kad jāiestājas par Latviju," teica Levits.
"Nekad neļausim neticībai savas valsts nākotnei un neatkarībai mūs uzvarēt! Nekad nepaliksim vienaldzīgi malā, kad jāiestājas par Latviju!" aicināja Levits, "mūsu tautas Lāčplēša cilts spēks ir neuzvarams, ja mēs esam kopā par Latviju un mūsu valstsgriba ir stipra."
Aģentūra LETA novēroja, ka militārajā parādē no 11.novembra krastmalas pāri Akmens tiltam uz Latvijas Nacionālo bibliotēku jeb Gaismas pili devās karavīru, zemessargu, robežsargu, policijas un ugunsdzēsēju vienības, tostarp viena apakšvienība, kas bija tērpta vēsturiskajās uniformās ar vēsturiskajām bruņucepurēm.
Parādes priekšgalā pāri Akmens tiltam devās valsts augstākās amatpersonas un Nacionālo bruņoto spēku komandieri.
Pēc militārajām vienībām tautas gājienā pāri Akmens tiltam pievienojās vairāki tūkstoši cilvēku - gan lāpu gājiena dalībnieki, gan tie skatītāji, kas bija devušies iedegt svecīti pie Rīgas pils mūriem un vērot parādi.
Pirms tam ap plkst.19 lāpu gājiena dalībnieki Daugavā ielaida uguns plostu, kurš tika izdedzināts ar Brāļu kapos no mūžīgās uguns aizdedzināto lāpu liesmu.
Jau pirms plkst.19 pie Rīgas pils mūra un tā pakājē bija izvietotas tūkstošiem svecīšu, vakara laikā cilvēki turpināja nākt pie pils un novietot savas svecītes.
Ielaižot Daugavā uguns plostu un novietojot svecītes pie pils mūra, cilvēki dziedāja patriotiskās karavīru dziesmas, novēroja LETA.
Lāčplēša dienas svinēšana tika iedibināta īsi pēc 1919.gada 11.novembra - datuma, kurā Latvijas bruņotie spēki guva uzvaru pār skaitliski lielāko un arī labāk apbruņoto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku.
Latvijas armija izšķirošo uzbrukumu bermontiešiem sāka 9.novembrī, un, lai gan cīņas bija grūtas, jau 11.novembrī Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas. Tiek uzskatīts, ka tieši šajās dienās izšķīrās 1918.gada 18.novembrī dibinātās Latvijas Republikas liktenis - lai gan Latvijas neatkarība bija pasludināta, valstī joprojām atradās vācu un krievu karaspēks. Tikai 1919.gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību.
Ar 1919.gada 11.novembri simboliski tiek datēta arī Latvijas valsts apbalvojuma - Lāčplēša Kara ordeņa - izveide. Lāčplēša Kara ordeni, kura devīze ir "Par Latviju", piešķīra Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri piedalījās Latvijas Brīvības cīņās vai sniedza ieguldījumu un sekmēja Latvijas valsts nodibināšanu. Kopumā tika pasniegti 2146 Lāčplēša Kara ordeņi.
Latvijas Brīvības cīņas ilga no 1918.gada 18.novembra, kad tika proklamēta Latvijas Republika, līdz 1920.gada 11.augustam, kad tika noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums.
Savukārt Bermontiādes cīņas, kurās Latvijas armija ar sabiedrotajiem cīnījās pret Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju, norisinājās no 1919.gada oktobra līdz decembrim. Cīņas ir ievērojamas ar to, ka sākotnēji nelielā Latvijas valsts armija ar ierobežotiem resursiem spēja sakaut skaitliski daudz lielāko un labāk bruņoto Rietumu brīvprātīgo armiju. Kā galvenie Latvijas valsts armijas uzvaras iemesli tiek minēta latviešu karavīru drosme un varonīgums, sabiedroto valstu sniegtais atbalsts Latvijai, pretinieka armijas iniciatīvas trūkums un sliktā kaujas organizācija. Bermontiādes laikā Latvija zaudēja 743 karavīrus, no kuriem 57 bija virsnieki.
