Bermontiāde mākslā un vēsturē – fakti un mīti

 
©Kaspars Krafts/F64 Photo Agency

Latvijas simtgades pasākumu vadmotīvs šim gadam ir Varonība, īpaši akcentējot cīņu pret Pāvela Bermonta karaspēku un Rīgas atbrīvošanu 11. novembrī, Lāčplēša dienā. Šie notikumi raduši atbalsi svētku tradīcijās un piemiņas dienu kalendārā, mākslā un kultūrā gan pirmās brīvvalsts laikā, gan arī atjaunotajā Latvijā.

Lai atbildētu uz jautājumiem par to, kā šos notikumus redz mākslinieki un kā - vēsturnieki, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā diskutēja literatūras zinātniece Dace Lūse, kas ir grāmatas Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas autore, viens no Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara speciālistiem, daudzu populārzinātnisku projektu līdzveidotājs (tostarp filmas Dvēseļu putenis konsultants) vēsturnieks Jānis Šiliņš, daudzu monogrāfiju par Latvijas pirmajām filmām autore, kinovēsturniece Inga Pērkona-Redoviča un kinorežisors Askolds Saulītis, kurš uzņēmis tādas filmas kā Astoņas zvaigznes un Bermontiāda.

Varoņstāstu meklējot

Vēsturnieks Toms Ķikuts, kurš vadīja šo sarunu, citēja filozofa un tautas mitoloģijas pētnieka Toma Ķenča teikto, ka vēsture būtu viena no bezjēdzīgākajām zinātnēm, ja tā apstātos tikai pie pagātnes faktu sarindošanas, izvairoties no emocionālās piesaistes. Līdz ar to jebkurai tautai ir vajadzīgi ne tikai fakti, bet arī varoņstāsti, kuros ir gan daļa mīta, gan daļa taisnības. 19. gadsimta beigās publicists Vilis Olavs pat paudis nožēlu, ka latviešiem nav tādu īstu varoņstāstu, pie kura varētu pakavēties un veldzēt savu dvēseli, ja nu vien nenokāpjot 13. gadsimtā, kad mūsu senči cīnījās pret vācu iebrucējiem. Par tādu varoņstāstu kļūst cīņa ar Bermontu, kas spilgtu atainojumu gūst arī 20. - 40. gadu kultūrā un mākslā, zināmā mērā apvijot cīņas par Latvijas neatkarību ar mītisku auru.

D. Lūse kā pierādījumu tam, kā var mainīties skatījums uz vēsturiskiem notikumiem, nosauca divus darbus: Aleksandra Plensnera atmiņas Divdesmitā gadsimta pārvērtības, kur centrālā tēma ir nacionālo karavīru pretošanās boļševizēšanai, un Jāņa Veseļa mazpazīstamu romānu Eņģelis Ufirs, ko viņš uzrakstījis 27 gadu vecumā. Abi autori uzsver, ka tas nebūt nebija varonības apdvests laiks. A. Plensners kā vienu no mīnusiem min to, ka Neatkarības kara periodā vairs nebija palicis pieredzējušo karotāju un armijas pulku arī ne. Viņš arī gaisina dažādus mītus, piemēram, to, ka vīri devušies karot pret Bermontu basām kājām. Daudzi to darījuši tikai tāpēc, ka bija piesolīts piešķirt zābakus, tad ko vēl izniekot savus personīgos? Arī J. Veselis rāda to, ka cilvēki ir tikko attapušies no lielā kara un lielinieku nežēlības un sava valsts viņiem šķiet kā ilūzija. Grūti savākt vīrus, kas ir izklīdināti plašajā Krievijā, tūkstošiem ir krituši. Vispirms tiek sludināta brīvprātīga pieteikšanās, kad atsaucība ir maza, seko piespiedu mobilizācija. Romāna galvenais varonis karā nonāk no cietuma nārām, kur iekļuvis pēc denunciācijas par dalību lielinieku režīmā. Starp citu, tādā veidā daudzi nonākuši Latvijas armijā.

Brīnumpasakas shēma filmās

Visizteiktāk pie mīta izveides piestrādajusi filmu nozare. «No kopumā starpkaru periodā tapušajām 12 filmām teju puse bija veltīta Neatkarības karam. Un jau ar pirmo filmu Es karā aiziedams, kas tapusi 1920. gadā (tā nav saglabājusies), iezīmējas shēma, kas saglabājas līdz pat mūsdienām. Tās pamatā ir brīnumpasakas shēma: galvenais varonis no mājas iziet divas reizes, un tā otrā reize ir tāda, kas reformē pasauli,» novērojusi I. Pērkona-Redoviča. Viņa pieļauj, ka arī Dvēseļu putenī darbosies šāda shēma. Pirmajam pasaules karam kā globālam konfliktam filmās pievērsta maza nozīme. Piemēram, filmā Lāčplēsis tam atvēlēts viens uzraksts, tad vēl ir pāris ainas ar bēgļiem, bet īstās cīņas ir bermontiāde, kad dzimst tā jaunā pasaule. Tas pat tvērums saglabājas arī turpmāk, pat Raiņa sarakstītajā scenārijā par šo laiku (tas netika realizēts) un arī mūsdienās (Rīgas sargi). Kritika tolaik gan arī vērsa uzmanību uz to, ka dažā filmā fakti paliek ēnā, bet dominē drāma. Lāčplēsim šādi pārmetumi netika adresēti, un kopumā šī filma tika regulāri izrādīta uz valsts svētkiem - līdz pat 30. gadu beigām. I. Pērkona-Redoviča uzsvēra, ka 20. - 30. gados Latvija ar filmām krietni apsteidza Lietuvu un Igauniju, un tur tik izteikti netika akcentēti tā laika notikumi. Igauņi, starp citu, pārmeta, ka Lāčplēsī aizmirsts igauņu devums Latvijas brīvībai. Kinovēsturniece piebilda, ka skaidrs: bez mītiem neviena tauta nevar iztikt, tomēr vēlētos, lai mākslā tiktu vaļā no ierastām shēmām, štampa un klišejām - tas labs, tas slikts, bet parādītu to laiku un cilvēkus viņu pretrunīgumā un daudzpusībā.

Režisors A. Saulītis konstatēja, ka mūsdienās filmu nozarē viss vairāk vai mazāk «ir piesiets noteiktiem gadaskaitļiem». Tas attiecas arī uz filmām, ko viņš veidojis. Ierosinājumu strādāt pie Bermontiādas saņēmis, kad tika svinēta Lāčplēša dienas 90. jubileja. Savukārt pirms diviem gadiem uzņemtā filma par latviešu strēlniekiem Astoņas zvaigznes tapa Latvijas simtgades filmu programmā. Šobrīd tiek veidota filma Zem viena karoga - par Neatkarības karu kopumā. Viņš akcentēja: katrai jaunai paaudzei ir būtiski atgādināt pagātnes notikumus. Ne velti pat 1937. gadā tika izdota ofortu sērija par Brīvības cīņām, ko veidoja Latvijā pazīstami mākslinieki. Jāņem vērā arī tas, ka karš nebija tikai latviešu lieta, bet gan Latvijas tautu, ko ir svarīgi atcerēties mūsdienās, runājot par tik grūti īstenojamo sabiedrības integrāciju. Secinājums, strādājot pie šīm filmām, ir tāds, ka Latvijas tauta saliedējas tad, kad «ir baigās ziepes», kam pierādījums ir arī barikāžu laiks.

Vēsturnieka skatījums

Pasaule, kas bija pirms Pirmā pasaules kara un pēc tam, bija pavisam cita, sabiedrības lomas un idejas bija mainījušās. No industriālas valsts Latvija bija pārtapusi par agrāru. Arī demogrāfiskā situācija bija skaudra - vienubrīd Latvijā bija palikusi vien puse no iedzīvotājiem, - tā laika ainu ieskicēja J. Šiliņš. Runājot par varonību - filozofiski tā attiecināma uz nenormālu situāciju, piemēram, kad no upes jāglābj kāds slīkstošais. Militārajā zinātnē varonība ir absurds, jo, ja karavīram tā ir jāizrāda, tad tāpēc, ka kāda kļūda pielaista plānošanā. «Manā izpratnē varonis ir tas, kas konfrontējas ar haosu, un, riskējot ar savu dzīvību, cenšas to sakārtot. Tā var rasties tikai brīdī, kad dzīvībai ir vērtība, nevis tu esi viens no zobratiņiem. Kad ir brīvā griba,» norādīja vēsturnieks. Līdz 19. gadsimtam varonība nevarēja rasties, jo dzīve bija normāla. Pirmie opozicionāri, kas parādās, ir jaunstrāvnieki, pēc tam 1905. gads. Neatkarības karš ir pateicīga viela, jo sabrūk visa vecā pasaule, un tur nekas nav normāls: ir gan bēgļi, gan slikti sagatavoti karavīri, kuriem jādodas cīņā. Tas, protams, nevarēja neatspoguļoties vēlāk mākslā. Un pēc kara tā uzplaukst ar lielu vērienu, un tam savu artavu deva arī tie mākslinieki un rakstnieki, kuri paši piedalījušies karā.

Skatoties uz mūsdienām un pēdējiem 30 gadiem, kad atkal drīkstēja runāt par Neatkarības karu, nopietnāka interese par to radusies pēdējos desmit gados - saistībā ar Latvijas simtgades tuvošanos un pateicoties vēsturnieka Ērika Jēkabsona aktivitātēm, sacīja J. Šiliņš. Pirms tam populārāka akadēmiskajā pētniecībā un arī sabiedrībā bija Otrā pasaules kara tēma, okupācija, leģionāri. Varbūt arī traucēja šķitums, ka viss jau šajā ziņā ir izpētīts 20. - 30. gados, bija arī romāns Dvēseļu putenis, filmas. Cerams, ka jaunajiem vēsturniekiem šis posms kļūs saistošs un tie iesaistīsies tā izpētē, jo šobrīd par šo laiku ir maz patiešām kompetentu pētnieku.