Vjačeslavs Dombrovskis: Valdošo partiju visatļautība pārvēršas par tirāniju

 
Vjačeslavs Dombrovskis: «Tas, kas notiek Saeimā, nav debates. Debates ir tad, ja viens otrā ieklausās, ja ikviens ir gatavs uzklausīt labus argumentus, lai mainītu savu viedokli. Saeima ir pārvērtusies par butaforiju.» ©Rūta Kalmuka/ F654 Photo Agency

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs un Sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa valdes priekšsēdētāja vietnieks Vjačeslavs Dombrovskis.

- Jūsu viedoklis par 2020. gada valsts budžetu. Vai to atbalstīsiet?

- Ministru prezidentam patīk vilkt paralēles ar Ziemeļeiropas valstīm. Valdības vadītājs paziņoja, ka tikai nodokļu ieņēmumos būs pieaugums par 540 miljoniem eiro. No visādiem citiem avotiem, no Latvijas valsts mežiem, parādu apkalpošanas u.c. valdība vēl ir salasījusi vairāk nekā 200 miljonus. Kopējais pieaugums ir aptuveni 700 miljoni. Pie kopējā budžeta lieluma - 10 miljardi eiro - tas nozīmē plus septiņus procentus. Salīdzināsim, kā tas ir Ziemeļeiropas valstīs. Ja mēs ņemsim kā piemēru Somiju, viņiem tik liels ieņēmumu pieaugums valsts budžetā nebūs. Somijā ienākumu pieaugums procentuāli ir divreiz mazāks. Ziemeļeiropas valstīs, apspriežot budžetu parlamentos, nevar redzēt tādas ainas, kādas bija vērojamas 31. oktobrī Latvijas Saeimā budžeta apspriešanas gaitā. Ja ir tik milzīgs ienākumu pieaugums, tad kāpēc vajadzēja atteikties no brīvpusdienām jaunāko klašu skolēniem? Turklāt 2020. gada valsts budžets ir prettiesisks, pretlikumīgs, jo attiecībā uz mediķiem netiek pildīts likums. Tā ir mediķu uzmešana un vienlaikus absolūti klaja pašu pieņemto likumu nepildīšana.

- Es kaut ko nesaprotu. Attiecīgo likumu pieņēma šis Saeimas sastāvs. Kas traucēja pirms budžeta balsojuma mainīt šo likumu? Ja situācija mainās, tad likums bija jāmaina.

- Šis jautājums ir jāpāradresē viņiem. Šis Saeimas sastāvs šo likumu vienbalsīgi pieņēma. Ja viņiem kaut kāda situācija ir mainījusies, lai gan es nezinu, kas mazāk nekā viena gada laikā tik radikāli varēja mainīties, tad viņiem vajadzēja vai nu likumu pildīt, vai arī likumu atcelt. Tas, protams, būtu visai interesants signāls sabiedrībai - no rīta likumu pieņemam, bet vakarā to jau atceļam.

Ja mēs runājam par budžetu, tad ikviens valsts budžeta projekts parāda valdības redzējumu par valsts attīstības virzieniem. Ne tikai par valsts attīstību uz nākamo gadu, bet arī par virzību vairāku gadu garumā. To var saprotami salīdzināt ar zemnieku saimniecību. Kad zemnieku saimniecībā ir novākta kartupeļu raža, tad pirmais jautājums ir izplānot, cik lielas ražas daudzums ir jāatstāj apēšanai līdz jaunajai ražai, cik daudz var pārdot, bet cik jāatliek sēklai nākamajam gadam utt. Raža tiek sadalīta patēriņa un attīstības daļā. Tas pats ir ar valsts budžetu. Budžeta izdevumus var sadalīt izdevumos patēriņam un attīstībai. Izdevumi attīstībai 2020. gada budžetā un nākamajiem gadiem nav iezīmēti. Tālāk. Attiecībā uz patēriņu ir nepieciešams noteikt skaidras prioritātes, kuri izdevumi un kāpēc ir svarīgāki nekā citi. Svarīgi, lai šim sadalījumam piekristu Latvijas iedzīvotāji. Ja visam un visiem naudas nepietiks, tad ir jāpanāk kopēja izpratne par svarīgākajām prioritātēm. Savukārt valdības publiskie paziņojumi ir haotiski un nekonsekventi. Mediķu atalgojums ir mazāks par plānoto. Tātad ir jāsecina, ka lēmums par mediķu atalgojuma palielināšanu, kas tika pieņemts pagājušā gada nogalē, nebija rūpīgi pārdomāts un izsvērts lēmums. Tajā pašā laikā skolotājiem atalgojuma palielinājums ir ieplānots, bet ne uz visu gadu. Budžetā nav naudas algu palielinājumam četriem mēnešiem. Turklāt Izglītības ministrijas parlamentārā sekretāre no Saeimas tribīnes apgalvo, ka nauda ir. Vai tā nav atklāta melošana? Tāpat ir nesaprotami, kāpēc bija jāpārtrauc finansēt brīvpusdienas skolēniem, kāpēc bija jāsamazina bezdarbnieku pabalsti? Uz kādu analīzi šie lēmumi ir balstīti? Varbūt vispirms ir fundamentāli jāmaina bezdarbnieku pārkvalifikācijas sistēma, ja tā pie mums nestrādā? Vai tiešām tas ir vienīgais veids, kā bezdarbniekus motivēt atgriezties darba tirgū? No tā izriet secinājumi, ka valdība nekontrolē situāciju, bet haotiski reaģē uz kaut kādiem notikumiem.

- Budžets jau parāda to, ka šī ir tāda daudzvektoru valdība. Katrs spēks, kas ir ticis pie vadības konkrētā ministrijā, realizē kaut kādu savu, bieži vien tikai no kaut kādu koruptīvu biznesa darījumu iekšējās loģikas saprotamu darbību kopumu. Tāpēc valsts budžeta projekts ir vienkāršota daudzvektoru summa bez kaut kādas kopējas politikas.

- Manuprāt, tas ir absolūti precīzi. Vislabākais šīs valdības raksturojums ir atrodams izcilā krievu fabulista Ivana Krilova [1769- 1844], kurš cita starpā bija rīdzinieks, jo no 1801. līdz 1803. gadam bija Rīgas ģenerālgubernatora Sergeja Goļicina kancelejas vadītājs, fabulā par to, kā gulbis, vēzis un līdaka mēģināja izkustināt vezumu. Taču Krilova fabulā bija trīs dzīvnieki, bet koalīcijā ir pieci dalībnieki. Krilova fabulā katrs no dzīvniekiem velk vezumu uz savu pusi, un tas nekust ne no vietas. Tas pats ir Latvijas valdībā. Katra partija velk budžetu uz savu pusi, bet premjers intervijās TV saka, ka viņa idejām valdībā atbalsta nav. Tad ir jājautā, kāds viņš ir premjers. Viņš nevada šīs valdības politiku. Viņš tikai pilda formālu sēžu vadītāja lomu Ministru kabinetā. Šodienas Latviju var attēlot kā Krilova fabulas vezumu, kuru mēģina izkustināt pieci dzīvnieki, kas velk valsts budžetu uz dažādām pusēm. Es atturēšos salīdzināt, kurai partijai kura dzīvnieka nosaukums būtu piemērotākais.

Tieši fabulas saturs vislabāk raksturo šo valdību.

- Ko opozīcija var ietekmēt valsts budžetā? Ja tiks iedarbināts balsošanas mehānisms, tad vienīgais - jūs varat kāpt tribīnē un kritizēt. Nekas nemainīsies.

- Tā tas ir bijis ļoti ilgu laiku, bet tagad tas kļūst arvien vairāk un vairāk acīm redzams. Demokrātiskā iekārta, kura ir paredzēta Satversmē, nedarbojas. Valdības un likumdevēja vara nav nodalīta. Tā nenotiek, ka valdība kaut ko piedāvā likumdevēju varai, kura priekšlikumu rūpīgi izanalizē, to kritiski izvērtē un tad piedāvā savus grozījumus. Valdošā koalīcija ir saplūdinājusi valdības un likumdevēja funkcijas. Par svarīgākajiem lēmumiem netiek izlemts nedz Saeimā, nedz valdībā. Lēmumi tiek pieņemti koalīcijas padomē - šaurā lokā aiz aizvērtām durvīm. Tie Saeimas deputāti, kuri ir valdošajā koalīcija, ir pārvērsti par pilnīgi acīmredzamu balsošanas mašīnu. Tas, kas notiek Saeimā, nav debates. Debates ir tad, ja viens otrā ieklausās, ja ikviens ir gatavs uzklausīt labus argumentus, lai mainītu savu viedokli. Saeima ir pārvērtusies par butaforiju. Tāpēc vienīgā opozīcijas loma ir atklāt sabiedrībai to, kas šeit patiesībā notiek. Šis uzdevums ir kļuvis par Saeimas opozīcijas galveno lomu.

Valdībā ir vismaz divas partijas, kuras apgalvo, ka pārstāv Eiropas rietumu demokrātijas vērtības, bet Saskaņai tagad ir viņiem jānorāda uz to, ka likumi ir jāievēro, jānorāda, kas ir likuma vara utt. Tas tikai parāda, kurp valdības partijas ir aizgājušas savā visatļautībā.

- Varas dalīšanas uzdevums, nodalot izpildvaru no likumdevēju varas, ir nepieciešams, lai neveidotos tirānija. Latvijas parlamentārajā iekārtā likumdevēju vara ir saaugusi ar izpildvaru un veidojas nevis demokrātija, bet gan vairākuma tirānija, kas nekādā veidā nemeklē kompromisus ar jebkuru citu grupu, kas ir ārpus valdošās sistēmas.

- Manuprāt, jūs ļoti precīzi raksturojāt situāciju Latvijā. Rietumnieciska politiskā kultūra veidojas tā, ka ikviens, kam ir vara, apzinās, ka viņš savu iespējamo kļūdu rezultātā var nonākt opozīcijā. Šodien tu esi pozīcijā, bet rīt jau, iespējams, būsi opozīcijā. Tas veido demokrātisko kultūru. kura ir vērsta uz nosvērtību. Pie mums ilgstoši veidojusies situācija, kad pozīcija kļūst mūžīga, un tāpēc tā savā visatļautībā pārvēršas par tirāniju.

- Varbūt Latvijai šobrīd vairāk par Ziemeļeiropas valstu pārticību ir nepieciešama šo valstu pieeja un izpratne par to, kā atrisināt domstarpības starp dažādām interešu grupām sabiedrībā?

- Jūs varat smaidīt, bet es teikšu, ka sabiedrībai vairāk par visu ir nepieciešama saskaņa.

Es nesen biju Somijā. Starp Somiju un Latviju var vilkt vairākas paralēles. Arī maza valsts - pieci miljoni iedzīvotāju. Valstī ir zviedru minoritāte, kura gan nav liela - tikai kādi 5% no visiem iedzīvotājiem. Tā ir palikusi no laika, kad Somija vairākus simtus gadu bija Zviedrijas impērijas sastāvā. Taču somi ir iemācījušies ar to sadzīvot, bez atriebības vai konfliktēšanas. Zviedru valoda ir otra valsts valoda (es, to sakot, neaicinu ieviest otru valsts valodu Latvijā), zviedru minoritāte mācās savā dzimtajā valodā, savās skolās utt. Tā nav problēma, un tas netraucē valsts attīstībai. Somijai ar Krieviju vēsturiski bija ļoti sarežģītas attiecības. Krievija atņēma Somijai ievērojamu tās teritorijas daļu, bet Helsinku centrā ir piemineklis Aleksandram Otrajam. Savukārt attiecības ar Krieviju tiek veidotas ļoti konstruktīvas.

No tā ir jāsecina, ka neliela valsts ir stipra savā saskaņā. To labi izprata pirmās republikas laikā Latvijā.

Uz Latvijas Ārlietu ministrijas fasādes ir no pirmās republikas laika saglabājies uzraksts, kas mūsdienās ir atjaunots: Concordia parvae res crescunt. No latīņu valodas to var pārtulkot: »Vienprātībā nelielas valstis zeļ». Tā ir ļoti vienkārša patiesība, nelielas valstis, kuras iekšēji ir sašķeltas, iet bojā.

- Lai gan valsts budžetā attīstība nav iezīmēta, tomēr tuvākajā laikā Latvijā ir plānots izsludināt vairākus ļoti lielus būvniecības projektu iepirkumus, kuros vietējie būvnieki varētu piedalīties, tikai apvienojoties. Taču tagad ir publiski izvirzītas apsūdzības par būvniecības karteli. Izmeklēšana ir vēl tikai sākusies, un tā ilgs divus gadus. Ja tagad tie, kas ir pieskaitīti kartelim, apvienosies, lai piedalītos konkursā uz Rail Baltica vai citiem objektiem, tad tas būs teju vai pierādījums kartelim! Vai, jūsuprāt, apsūdzības par karteli - tieši pašlaik - varētu būt starptautisko starpnieku interesēs, kuri vēlas iegūt lielos Latvijas būvniecības pasūtījumus?

- Es par tādu scenāriju nebūtu pārsteigts.

Lai to izskaidrotu, ir jāsaprot Latvijas politiskais spektrs. Vidēji no katriem desmit Latvijas pilsoņiem apmēram divi vēlas kopēt Eiropu par jebkuru cenu, viens ir radikāli nacionāli noskaņots, bet četri ir pragmatiskie latvieši, pārējie trīs ir nelatvieši. Latvijas politisko varu nosaka tie, kas vēlas kopēt Eiropu par jebkuru cenu. Tā kā viņi labi saprot, ka viņiem nav vairākuma, tad viņu taktika ir sarīdīt radikāli nacionāli noskaņotos latviešus pret (ne tik ļoti lielā mērā kā pret nelatviešiem) pragmatiski noskaņotajiem latviešiem.

Savukārt pašreizējās valdošās grupas domāšanas veidu vislabāk var ilustrēt ar anekdoti, ka Latvijas ekonomikas izaugsmei vislabākā izeja būtu pieteikt karu kādai Ziemeļeiropas valstij, piemēram, Zviedrijai, un jau nākamajā mirklī padoties. Valdošā grupa uzskata, ka latvieši paši nav spējīgi sevi efektīvi pārvaldīt. Tāpēc viņi darbojas, lai valsts, nozaru, finanšu un citu pārvaldību maksimāli nodotu ārzemnieku kontrolē. Atkarībā no uzskatiem viņi vēlas pārvietot Latvijas galvaspilsētu uz Stokholmu, Briseli vai Vašingtonu. Jūsu teiktais par būvniekiem ir daļa no šīs politikas. Mēs paši nevaram, neprotam, vajag ārvalstu būvniekus, pārvaldītājus, padomniekus. Es labi atceros, kā pirms daudziem gadiem sākās pasažieru vilcienu iepirkums. Tajā laikā es biju Reformu partijas frakcijas vadītāja vietnieks. Pirmais piedāvājams bija vilcienus daļēji būvēt un komplektēt Latvijā, piesaistot Rīgas vagonu rūpnīcu.

Viens no iemesliem, kāpēc šis iepirkums tika apturēts, - kādā brīdī tika izteiktas aizdomas, ka kaut kur, iespējams, bija nozīmīgs korupcijas risks. Tika izteiktas aizdomas bez jebkādiem pierādījumiem, protams, bija arī citi iemesli, bet galu galā projektu uz vairākiem gadiem apturēja. Līdz ar to vilcienus pie mums nebūvēs un nekomplektēs. Jūsu piemērā es saskatu kaut ko līdzīgu. Vai valdošie politiķi spēs pieļaut, ka liela projekta būvnieks nebūs rietumniecisks? Nē! Labāk to ir atdot ārzemniekam.

- Reāli ārzemju ģenerāluzņēmējs tik un tā piesaistīs Latvijas būvniekus, bet paturēs vismaz 15% no visas kontrakta summas »administratīvajiem» izdevumiem. Ja uzvarēs Spānija, Dānija vai Vācija, viņi tik un tā nevedīs savus strādniekus uz Latviju. Vai šādā veidā tiek lobēti konkrēti ārzemnieki, lai vietējie uzņēmumi maksātu nodevas kaut kādiem ārzemju starpniekiem, kas reāli darbus neveiks?

- Aplūkosim, kā sadalās pievienotā vērtība, piemēram, Apple viedtālrunim. No preces gala cenas, ko maksājam mēs, ražotājs, piemēram, Ķīnā, saņems apmēram 5%. Arī te - ģenerāluzņēmējs saņems ievērojamu pievienotās vērtības daļu. Savukārt vietējiem apakšuzņēmējiem, reālā darba veicējiem, samaksās absolūto minimumu, tik maz, cik iespējams.

- Ja ģenerāluzņēmējs būtu no Latvijas, tad visi finanšu resursi atgrieztos Latvijas ekonomikā. Ja ģenerāluzņēmējs ir ārzemnieks, ievērojama daļa no pasūtījuma apjoma tiek izņemta no Latvijas ekonomikas.

- Nesen biju vizītē Ķīnā. Atpakaļceļā mans blakussēdētājs bija jauns inženieris no liela Zviedrijas uzņēmuma, kas ražo elektropārvades līniju aprīkojumu. Viņi tikko bija saņēmuši lielu pasūtījumu Ķīnā. Es vaicāju, kur Ķīnai domātās iekārtas tiks ražotas? Viņš paskaidroja, ka kaut kas tiks ražots Zviedrijā, bet lielākā daļa - Ķīnā. Es viņam uzdevu jautājumu, vai jums nav bail, ka ķīnieši dažu gadu laikā iemācīsies lietot šo tehnoloģiju un paši ražos elektrības pārvades iekārtas sev, tāpat kā tagad ražo mobilos telefonus. Viņš pasmējās un paskaidroja, ka nav iespējams uzvarēt iepirkumā Ķīnā, ja ražošana netiek maksimāli pārcelta uz Ķīnu. Tas ir veids, kā Ķīna attīstījās. Tā viņi no jaunattīstības valsts kļuva par vadošo pasaules rūpniecības ražotāju. Ja pirms 30 gadiem mums kāds teiktu, ka pēc 30 gadiem Ķīna būs pasaules līderis rūpnieciskajā ražošanā, mēs tam neticētu. Kas bija Ķīna pirms 30 gadiem? Arī tagad Ķīna ļauj ārvalstu kompānijai pretendēt uz publisku pasūtījumu tikai ar nosacījumu, ka viss ir maksimāli jāražo Ķīnā. Šādi ir jāstrādā. Taču valdošās partijas Latvijas politiskajā telpā šādi nestrādā. Vai viņiem Latvijas galvaspilsēta tiešām atrodas Rīgā?

 

Abonē