"Esmu patriots un būtu uz Afganistānu braucis vēl un vēl, bet sanāca, kā sanāca," skumji saka pensionētais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) seržants Vladimirs Bakuļins. No dienesta viņš bija spiests aiziet tukšas aptveres un četru patronu dēļ, kuras nejauši aizmirsa savā uzkabes vestē.
Karavīrs, kuram desmit gadu laikā nav bijis neviena pārkāpuma, kurš sargājis Vairu Vīķi-Freibergu un Valdi Zatleru, pagājušajā nedēļā absurdā prāvā tika tiesāts par ieroču kontrabandu.
V. Bakuļins netēlo Rembo, kurš ar ložmetēju un nazi gatavs nopļaut visu pretinieka armiju. Kluss, nosvērts, pedantisks, brīžam pat kaitinoši prātīgs, – tā viņu raksturo bijušie kolēģi. "Pirmoreiz, kad braucu uz Afganistānu, tā bija paša izvēle. Brauca mani draugi, un ļoti uztraucos. Gribēju būt klāt, ja ar viņiem kaut kas notiks," atceras pensionētais seržants. Viņš Afganistānā pabijis divreiz – stūrējis auto un darbojies kā mediķis. NBS desmit gadu nodienējis elitārā vienībā – sargāja Saeimu un Valsts prezidentu. Pirms tam kā mediķis un šoferis strādāja Čiekurkalna bāzē, brauca līdzi sapieriem uz atmīnēšanu un citos uzdevumos.
Armija nav V. Bakuļina bērnības sapnis. Pēc divu gadu dienesta padomju armijas rindās viņš saņēma piedāvājumu palikt Tālajos Austrumos, taču nolēma braukt mājās. Izvēli pensionētais seržants nenožēlo – viņš vienmēr ar lepnumu kalpojis Latvijai.
"Kā es izprotu jēdzienu patriots? Tā, ka vari atbalstīt valsti un tai kalpot. Gadījies satikt džekus, kuri saka, ka ir patrioti, bet sēž mājās un dzer aliņu. Jautāju, kāpēc viņi negrib iet armijā un braukt misijā?" saka V. Bakuļins.
"Atbilde parasti ir viena – ko man tur darīt, mani var nošaut! Uzskatu, ka nevajag runāt, ka esi patriots, bet darīt," saka bijušais karavīrs. Viņš atzīst, ka pēc pirmās misijas pagājuši vien divi mēneši, kad jau gribējis braukt atpakaļ uz Afganistānu. Mājās viņu sagaida sieva un divi puikas – septiņus un četrus gadus veci. V. Bakuļins ir krievu tautības, taču bērnus izvēlējās laist latviešu dārziņā. Atzīt tiesā savu vainu viņš lielā mērā nevēlējās puiku dēļ. Proti, visiem NBS nepieciešama NATO pielaide. Krimināli sodītas personas, kā arī viņu atvases uz tādu nevar cerēt.
"Prokurors domāja, ka uzgrūdīs visus apvainojumus un es parakstīšu tos papīrus? Kāpēc? Es nenoliedzu, ka patronas vestē bija, bet es tās nevedu speciāli," saka pensionētais karavīrs. Līdz pēdējai minūtei V. Bakuļinam nebija pārliecības, ka viņu attaisnos. Seržants atzīst, ka pirms sprieduma nolasīšanas viņu pārņēmis šoks, kādu karavīrs ne reizi netika izjutis Afganistānā.
"Mani kā karavīru pameta zem tanka. Vērsos pie komandieriem, bet viņi teica, ka neko nevar darīt. Augstu amatpersonu attieksme ir pavirša. Man nav saprotama viena lieta. Ja jau es biju tik slikts, kāpēc pēc krimināllietas ierosināšanas mani no pils apsardzes pārcēla uz Jūrmalu, kur bija jāsargā prezidenta Valda Zatlera ģimene?" neizpratnē ir V. Bakuļins.
Viņš pensionējās šā gada 16. martā – leģionāru dienā. Todien no armijas aizgāja arī Vladimira pirmās misijas komandieris, kapteinis Raivis Ušackis. Viņam, līdzīgi kā Vladimiram, vēl bija iespēja dienēt vairākus gadus, taču armijas attieksme šo domu izdzēsusi. "Aizvainojums ir par to, ka armijas sistēma nespēj aizstāvēt savus karavīrus. NBS komandieris atsūtīja uz tiesu vēstuli, lai tiesnesis skatās, ka karavīrs nav vainīgs. Bet viņam vajadzēja ierosināt dienesta izmeklēšanu, kāpēc karavīrs tiek tiesāts un kāpēc viņš pamet armiju. Zvanīja no prezidenta kancelejas, bet nekas nenotika. Runāju ar militārās policijas komandieri. Viņa vārdi bija – Vladimirs pie manis neatnāca. Seržantam pie pulkveža nevajadzētu iet, jo viņš ir pulkveža padotais. Aizsardzības ministra padomnieki teica, ka lieta nekur neaizies. Mediji mums bija pēdējais glābiņš," atceras R. Ušackis. Viņš dienestā pavadījis 14 gadu un zina vairākus gadījumus, kad karavīri nejauši aizmirst patronas vai citu kaujas ekipējumu. Parasti par šādiem nodarījumiem tiek izteikts rājiens. "Ja Vladimira vietā būtu kāds no Latgales zemessardzes, varbūt, ka šāda situācija nebūtu absurda, bet viņš ir visiem zināms! Militārā policija paņēma savu cilvēku un nosūtīja uz tiesu!" rūgti saka R. Ušackis.
Pagaidām nav zināms, vai prokuratūra pārsūdzēs V. Bakuļina attaisnojošo spriedumu. Viņš pagaidām piestrādā celtniecībā un cenšas par notiekošo nedomāt. Ārlietu ministra padomnieks mutiski aicinājis seržantu nākt atpakaļ dienestā. "Kad saņemšu vēstuli ar uzaicināju, tad arī domāšu. Ko man tagad par tukšu gaisu runāt?" saka karavīrs. Viņš neizslēdz iespēju, ka vērsīsies tiesā, lai piedzītu no valsts kompensāciju, jo visi tiesas izdevumi bija uz paša kakla.
Oktobrī seržants plāno doties uz Norvēģiju, kur apciemos savus Afganistānas kolēģus un centīsies iekārtoties darbā. "Varu strādāt par automehāniķi, šoferi. Aizbraukšu un paskatīšos, ko man piedāvā. Pavisam pamest Latviju gan nevēlos," nolēmis V. Bakuļins.